Līdz nāve mūs šķirs. Pīters Svonsons
>Pavērsienu pilns stāsts par karojošiem sociopatiem – labs papildinājums līdzīgiem Loras Lipmenas un Gilianas Flinnas romāniem.
Atriebība reti kad tiek pasniegta vēl aukstāka nekā Svonsona izcilajā trillerī… Ar skalpeļa asuma prozu Svonsons atsedz aukstasinīgā ļaunuma dabu. Tikai nedaudzi lasītāji izrādīsies gatavi satriecošajam finālam.
Velnišķīgi samudžināts sižets, kas vairākkārt liek aizrauties elpai. Un beigas ir vienreizējas.
Lilija kļuvusi par manu iemīļotāko sociopāti, un, ticiet man, šajā ļoti pārliecinošajā groda sižeta romānā par atriebību un nodevību tādu ir daudz… Ārkārtīgi aizraujoši.
Aizraujošs, eleganti un stilīgi sarakstīts romāns, kuru ir ļoti grūti atlikt malā!
Pilns ar dubultplānotājiem un dubultkrāpniekiem, aukstasinīgiem vajātājiem un aukstasinīgiem slepkavniekiem, romāns Līdz nāve mūs šķirs aizraujoši un satriecoši apraksta neveiksmīgu laulību. Ja jūs gatavojaties precēties, Dieva dēļ, lasiet ko citu!
Vienreizēji hipnotiska lasāmviela, kas Pīteru Svonsonu padara par izcilu jauno talantu.
Sižets, kas izlokās un izgrozās kā savāžamais nazis, pilns ar pārsteigumiem.
Šajā izsmalcināti sarežģītajā un rūpīgi izplānotajā trillerī nekas un neviens nav tāds, kāds sākotnēji izskatās… Augstas klases viltīgs nagliņpapēža asuma trilleris ar satriecošu kulmināciju.
Nākamā Neatrodamā… Te nav tikai divi neuzticami stāstnieki, bet veseli četri. Te nav tikai viens milzīgs pagrieziens, kas apvērš visu. Kā būtu ar trim? Jūs nevarēsiet ne saskaitīt arī sociopātus… Viņi visi ir nenosvērti, bet ti-i-i-k saistoši!
Aizrāva mani no paša sākuma – un nelaida vaļā līdz pat beigām… Autoram ir lieliski izdevies īstenot grūtu izaicinājumu un saglabāt savu rakstības stilu. Šī uzdevuma unikālā daba un prasme, ar kādu tas ir īstenots, padara šo grāmatu patiesi izcilu.
Šis velnišķīgi gudrais melnais trilleris ir pilns ar galvu reibinošiem pārsteigumiem, kas to padara par aizraujošu lasāmvielu… Grāmata noteikti izpelnīsies salīdzinājumus ar Neatrodamo… Šis romāns pilda savu solījumu līdz pat satriecošajai pēdējai rindkopai.
Līdz nāve mūs šķirs piepilda un pārspēj augsto standarta atzīmi, ko uzstādījuši šī romāna priekšteči… Grīda zem romāna ne tikai sagrīļojas, tā apgriežas ar kājām gaisā… Šajā pirmklasīgajā trillerī ir pietiekami daudz pagriezienu un pārsteigumu, lai ar tiem pietiktu trim grāmatām.
PIRMĀ DAĻA
LIDOSTU BĀRU NOTEIKUMI
Pirmā nodaļa
– Sveikiņi! – viņa sacīja.
Es palūkojos uz bālo, vasarraibumaino roku uz tukšā bāra ķebļa man līdzās biznesa klases atpūtas telpā Hītrovas lidostā un tad uz svešinieces seju.
– Vai es jūs pazīstu? – es jautāju. Sieviete neizskatījās īpaši pazīstama, taču viņas amerikāņu akcents, viņas iestīvinātā baltā blūze, viņas cieši pieguļošie džinsi, kas bija sabāzti zābakos līdz ceļiem, lika tai izskatīties pēc kādas no manas sievas neciešamajām draudzenēm.
– Nē, piedošanu, es tikai apbrīnoju jūsu dzērienu. Vai neiebilstat? – Sieviete ielocīja savu garo, slaido augumu ādas grozāmkrēslā un nolika somiņu uz bāra. – Vai tas ir džins?
– viņa apjautājās, norādīdama uz kokteili man priekšā.
– “Hendrikss”, – es atbildēju.
Sieviete pamāja bārmenim, pusaudzim ar spurainiem matiem un spīdīgu zodu, un palūdza “Hendriksu” ar divām olīvām. Kad dzēriens tika atnests, viņa pacēla to manā virzienā. Man bija atlicis viens malks, un es sacīju: – Par pretpotēm, kas palīdz starptautiskos ceļojumos!
– Es iedzeršu par to.
Iztukšoju savu glāzi un pasūtīju vēl vienu. Sieviete nosauca savu vārdu, un es to uzreiz aizmirsu. Un es viņai nosaucu savējo – vienkārši Teds, nevis Teds Seversons, vismaz ne uzreiz. Mēs sēdējām pārliecīgi polsterētajā un pārliecīgi apgaismotajā Hītrovā, tukšodami savas glāzes, pārmīdami pa kādai piezīmei un noskaidrodami, ka mēs abi gaidām iekāpšanu vienā un tajā pašā lidmašīnā uz Loganas lidostu Bostonā. Svešiniece izņēma no somiņas plānu romānu mīkstajos vākos un sāka to lasīt. Tas man dāvāja izdevību viņu patiešām apskatīt. Šī sieviete bija skaista – gari, rudi mati, spožas zaļganzilas acis tropu ūdeņu krāsā un tik gaiša āda, ka likās gandrīz vai zilgani bāla kā nokrejots piens. Ja tāda sieviete sēž tev līdzās kvartāla bārā un izsaka tev komplimentus par pasūtīto dzērienu, tu sāc domāt, ka tava dzīve drīz mainīsies. Taču lidostu bāru noteikumi ir citādi, jo tur tavi blakussēdētāji ir gatavi mesties projām pretējos virzienos. Un, lai arī šī sieviete lidoja uz Bostonu, mani vēl aizvien pildīja dusmas par mājās izveidojušos situāciju ar manu sievu. Anglijā pavadītās nedēļas laikā es nespēju domāt ne par ko citu. Es gandrīz nemaz nebiju ēdis vai gulējis.
Skaļrunī atskanēja paziņojums, kurā vienīgie saprotamie vārdi bija “Bostona” un “aizkavēšanās”. Es paraudzījos uz tablo virs apgaismotajiem bāra plauktiem un noskatījos, kā mūsu izlidošanas laiks tiek pārcelts par stundu.
– Laiks vēl vienam mēriņam, – es noteicu. – Es cienāju.
– Kāpēc ne? – svešiniece atteica un aizvēra grāmatu, novietodama to ar vāku augšup uz bāra līdzās savai somiņai. Patrīcijas Haismitas “Divas janvāra sejas”.
– Kāda ir jūsu grāmata?
– Nepieder pie viņas labākajām.
– Nav nekā ļaunāka par sliktu grāmatu un aizkavētu lidojumu.
– Ko jūs lasāt? – viņa apjautājās.
– Avīzes. Grāmatas man īsti nepatīk.
– Ko tad jūs darāt lidmašīnās?
– Dzeru džinu. Plānoju slepkavības.
– Interesanti. – Sieviete man uzsmaidīja pirmo reizi visā šajā laikā. Tas bija plats smaids, kas izveidoja kroku starp viņas augšlūpu un degunu un nodemonstrēja nevainojamus zobus un sārtu smaganu maliņu. Iedomājos par to, cik gan svešiniecei varētu būt gadu. Kad viņa apsēdās, man likās, ka viņai varētu būt apmēram trīsdesmit pieci, tuvāk manam vecumam, taču viņas smaids un izbalojušo vasarraibumu klājiens uz virsdegunes lika sievietei izskatīties jaunākai. Varbūt divdesmit astoņi. Manas sievas vecums.
– Un, bez šaubām, lidojot es strādāju, – es piebildu.
– Un ar ko jūs nodarbojaties?
Izstāstīju viņai īso versiju: par to, kā es dibinu un konsultēju jaunus uzņēmumus. Es viņai nepastāstīju par to, kā pelnu lielāko daļu naudas – pārdodot šos uzņēmumus, tiklīdz tie sāka izskatīties daudzsološi. Un es viņai nepateicu, ka patiesībā man nav nekādas vajadzības strādāt, ka esmu viens no nedaudzajiem deviņdesmito gadu beigu darboņiem, kas pamanījās izstāties no spēles (un iekasēt naudu par akcijām) īsi pirms burbuļa plīšanas. Noslēpu šos faktus tikai tādēļ, ka man negribējās par tiem runāt, nevis aiz bailēm, ka mana jaunā sarunbiedre tos varētu uzskatīt par aizskarošiem vai zaudēt interesi par sarunu ar mani. Nekad nebiju jutis vajadzību atvainoties par sapelnīto naudu.
– Un jūs? Ar ko jūs nodarbojaties? – es jautāju.
– Es strādāju Vinslovas koledžā. Esmu arhivāre.
Vinslova bija sieviešu koledža zaļā priekšpilsētā aptuveni divdesmit jūdzes uz rietumiem no Bostonas. Pajautāju