Bezdibeņa malā. Džozefs Fainders

      PIRMĀ DAĻA

      1

      Dažkārt pats niecīgākais lēmums uz mūžu izmaina jūsu dzīvi.

      Abrahama Linkolna miesassargs starpbrīdī Forda teātra bārā nolēma iedzert.

      Erchercoga šoferis izvēlējās nepareizo pagriezienu Sarajevas pilsētā, jo atteicās pavaicāt īsto ceļu. (Vīrieši, vai ne?)

      Tu beidzot ieklausies savā viszinīgajā svainī un investē visu naudu Bērnija Medofa biznesā, kas sola stabilu peļņu, turklāt bez pārmērīgām pūlēm.

      “Necilo lēmumu tirānija”, kā to savulaik kāds nodēvējis. Vēstures vārti virinās nelielās eņģītēs.

      Denija Gudmena murgs sākās ar steidzīgu rokasspiedienu un draudzīgu smaidu.

      Ikreiz, piebraucot pie privātās Laimena akadēmijas, kur mācījās viņa meita, Denijs aizdomājās par iespaidīgo Veina muižu – lepno namu, kur Betmens dzīvo kā Brūss Veins. “Ja vien es varētu sēdēt pie Betmobiļa, nevis tūkstoš deviņsimt deviņdesmit septītā gada Honda Accord stūres!”

      Laimena akadēmija bija smalkākā meiteņu privātskola Bostonā, un lielākoties pie tās piestāja mirdzoši pilsētas džipi – Range Rover, Mercedes-Benz, Land Cruiser markas automobiļi. Todien gan Ebijai tiks aiztaupīts publisks pazemojums ar iekāpšanu vecmodīgā transportlīdzeklī, jo tēvs ieradās divdesmit minūtes ātrāk par citiem. Viņam bija norunāta tikšanās ar vidusskolas direktori Tinsliju Torntoni, kuru visi dēvēja par Lalliju.

      “Lallija. Nav brīnums, ka es te nejūtos omulīgi.”

      Automobili viņš atstāja skolotājiem rezervētajā stāvvietā, kur vecā Honda izskatījās pagalam neiederīga.

      Vidusskolas direktores kabinets atradās gara gaiteņa galā blakus mācību iestādes vadītājas birojam un Uzņemšanas nodaļai, ko tikpat labi varētu nodēvēt arī par Atteikumu nodaļu. Lai iestātos Laimena akadēmijā, vajadzēja pazīšanos – visnotaļ plašu pazīšanos – vai čeku par summu, kas nodrošinātu jaunas bibliotēkas būvi. Denijam paveicās, jo fondam, kurā strādāja viņa nelaiķa sieva Sāra, ziedoja kāds vīrs, kas laimīgā kārtā bija arī Laimena akadēmijas pilnvarnieku padomes priekšsēdētājs.

      Lallija Torntone gaidīja Deniju milzīgā kabinetā ar ozolkoka paneļiem. Viņa šķita nobažījusies un ar abām plaukstām spieda audzēknes tēva roku. Tēraudpelēkie mati bija sasieti ar melna samta lenti, viņa bija ģērbusies melnā džemperī ar augstu apkakli un izrotājusies ar dubultu pērļu virteni; parfīms ar ziedu aromātu mudināja domāt par atsvaidzinātāju tualetē. Viņas nāvējošā žēlsirdība Denijam allaž atgādināja par to augstāko aprindu meiteņu skolas direktori, kura pirms vairākiem gadiem nošāva diētas ārstu.

      – Vai Ebijai mājās viss ir kārtībā? – viņa jautāja klusinātā, rūpju pilnā balsī, iekārtodamās zemā brokāta krēslā. Denijs apsēdās dīvānā, kas bija novietots perpendikulāri.

      – Jā, viņai… klājas labi. – Denijam bija izkaltusi rīkle.

      – Meitenei acīmredzot nav viegli.

      Denijs pamāja.

      – Bet, zināt, Ebija ir stipra.

      – Ja cilvēks zaudē māti tik agri! Tas patiešām ir briesmīgi.

      “Direktore noteikti ir pārlasījusi audzēknes lietu,” Denijs nosprieda un atkal palocīja galvu.

      – Es gribēju apvaicāties par braucienu uz Itāliju.

      Lallija Torntone atplauka.

      – Tā būs satriecoša pieredze, – viņa sacīja. – Jūs redzēsiet! Tādi notikumi pilnībā maina audzēkņus. Viņi atgriežas kā gluži citi cilvēki, ir iepazinuši pasauli un vairāk izprot atšķirīgu kultūru, turklāt pēc tam šķiet izzuduši visi meiteņu grupējumi un savstarpējās nesaskaņas. Es to dēvētu par transformāciju. Ebija… viņa taču brauks, vai ne?

      – Tieši par to es gribēju aprunāties.

      – Viņai noteikti jābrauc! Noteikti. Tāda izdevība var rasties tikai reizi mūžā.

      – Saprotu, esmu dzirdējis… taču Ebija… – Denijs nosusināja miklās plaukstas pret biksēm. – Jūs zināt, cik ideālistiskas mēdz būt meitenes šajā vecumā. Ebija uztraucas, ka dažām klasesbiedrenēm radušās grūtības un viņas nevarēs braukt.

      – Grūtības?

      – Ne visi var atļauties piecus tūkstošus dolāru, un tas meiteni nomāc. – Denijs pūlējās runāt pavisam mierīgi, it kā būtu hedžfondu magnāts, kuram rūp arī zemāku sabiedrības slāņu labklājība. Nevis rakstnieks, kurš saņemto avansu iztērējis jau pirms vairākiem mēnešiem.

      Acīmredzot Lallija nezināja, ka Denijs vairāk nekā mēnesi kavē semestra maksu un viņam nav ne jausmas, kā to nokārtot, nemaz nerunājot par pieciem tūkstošiem ekskursijai uz Itāliju. Laimena akadēmijā bija augstākā mācību maksa no visām privātskolām Amerikas Savienotajās Valstīs. Denijs nosprieda, ka šī iestāde vēl mazliet iztiks arī bez viņa nožēlojamajiem sešpadsmit tūkstošiem dolāru.

      Viņš iztēlojās atbildi: “Ko jūs! Tie pieci tūkstoši ir tikai ieteikums, rekomendācija. Protams, ka tos var atcelt, ja kādai ģimenei radušās grūtības.” Aiz kreisās auss un tālāk lejup pa kaklu līdz krekla apkaklītei noslīdēja sviedru lāsīte.

      – Cik iejūtīgi no viņas puses! Pasakiet Ebijai, ka tiem vecākiem, kas nespēj samaksāt par bērnu braucienu uz Itāliju, noteikti jāsazinās ar Liju Vinokuru. Mums ir stipendijas talantīgiem minoritāšu pārstāvjiem.

      – Protams. – Denijs bija ieradies, lai izlūgtos Ebijai iespēju braukt uz Itāliju. Piemēram, samazinātu dalības maksu. Aizdevumu. Jebko. Ar stipendiju minoritātēm nebūtu līdzēts. Vienīgā mazākuma kategorija, kurai šajā izglītības iestādē varētu pieskaitīt blondo un zilacaino Ebiju Gudmenu, bija “Meitenes, kuru vecākiem nav lauku māju”. – Interesanti, vai citiem vecākiem – ne tikai minoritāšu pārstāvjiem, bet visnotaļ turīgajiem arī – šī ekskursija sagādā galvassāpes. Samaksāt par to un vēl daudz ko citu.

      – Šaubos, vai Laimena akadēmijas audzēkņu vecāki to uzskatītu par problēmu. Turklāt nevienam nav obligāti jābrauc uz Itāliju. – Veltījusi Denijam augļotājas dzedro smaidu, Lallija piebilda: – Vēl kaut kas?

      2

      Gaiteņos drūzmējās pusaudzes, skanēja spiedzieni, klaigas un smiekli. Dažas staigāja, rokās sadevušās, vai apskāvās. Denijs nereti brīnījās, cik sirsnīgas šajā vecumā ir meitenes un cik atšķirīgas no zēniem, kas oda pēc vecām sportistu zeķēm un pūtīšu krēmiem un atzinību pauda, iedunkājot cits citu.

      Draudīgu bažu pārņemts, viņš gaidīja Ebiju.

      – Ja es nebraukšu uz Itāliju, tā būs mana nāve sabiedrības acīs, – viņa sacīja. – Es jau tagad esmu izstumtā.

      Denijs bija apsolījis padomāt un raudzīt, kā visu nokārtot.

      Tikšanās ar Lalliju Torntoni bija pēdējais izmisuma solis, kas turklāt izrādījās neveiksmīgs. “Bet Ebijai nav jāzina, cik slikti ir patiesībā un ka mēs esam pilnīgi tukšā. Ņemot vērā nesenos notikumus, es vēlos, lai viņai ir pēc iespējas normālāka dzīve. Viņa tiek galā krietni labāk par citām meitenēm šādā vecumā, tomēr mātes nāve bija pamatīgs trieciens un mēnešiem ilgi viņa pastāvīgi nēsāja Dārta Veidera dusmīgo masku. Un kurš uzdrošinātos viņai kaut ko pārmest?”

      Līdz ar to Denijs nealka nest sliktās ziņas par sapni, ko Ebija tā ilgojās piepildīt.

      – Ak, Denij, manu puis, dūdas jau sauc! – populāro dziesmiņu basā nodimdināja skolas sargs Līons Čizoms, apmēram sešdesmit gadus vecs melnādainais ar īsi apcirptiem sirmiem matiem, platu, atklātu seju, brillēm stieples ietvarā un spraugu starp priekšējiem zobiem.

      Viņš atstāja divējādu iespaidu – tāds cilvēks varētu būt gan profesors, gan profesionāls bokseris. Divdesmit gadus viņš bija nostrādājis Bostonas policijas departamentā, tātad noteikti spētu apvaldīt dažas kaprīzas skolnieces Lululemon firmas jogas līnijas apģērbā.

      – Kungs,