Karalienes nerrs. Ella Mārča Čeisa
Ouenam Mjūram Baučam, tam skaistajam, labestīgajam dabas bērnam, kurš padarīja pavasari daudz košāku. Es vienmēr atcerēšos Tevi dienu pēc Tavas pirmās dzimšanas dienas, kad sēdēji mātes mugursomā, plati ieplestām acīm lūkodamies uz mamutkokiem un sniegdamies pēc kizila ziediem, kad pastaigājāmies pa saules pielietām takām. Ceru, ka atradīsi mieru, skaistumu un daudz brīnišķīgu piedzīvojumu mežā, kas bija tuvs Tavam vārdabrālim. Es ļoti priecājos, ka esi manā dzīvē.
Mīlas pilnā piemiņā manam tēvam Vorenam Ostromam, kurš jūsmoja par mežonīgo dabu. Viņš nekad nepadevās.
Pateicības
Talantīgs redaktors ir Dieva dāvana. Man ir paveicies, un Džefrija ceļojumā piedalījās veseli trīs. Kerinas Markusas izdoma palīdzēja iedvest dzīvību tēlos, kas atveidoti slavenajā van Deika gleznā ar Džefriju Hadsonu un karalieni Anrietu Mariju. Kerina jūsmoja par Džefrija stāstu un ticēja, ka es spēšu to pavēstīt, tādējādi sniedzot man izdevību kļūt par labāku rakstnieci, un es vienmēr būšu pateicīga par to. Bez viņas man klātos daudz grūtāk. Kad Kerina saņēma piedāvājumu turpināt karjeru citur, Mārgarita Smita aizrautīgi metās Džefrija pasaulē. Grāmata kļuva par viņas mazuli, un viņa izvadīja Džefriju cauri dažādiem labojumiem, noslīpējot stāstu līdz mirdzumam. Kad parādījās iespēja ļauties piedzīvojumiem, Mārgarita to izmantoja gluži kā romāna varone. Viņa apkopoja visas piezīmes un plānus, nodeva Džefriju spējīgajās Enas Bensones Brūeres rokās un sāka jaunu dzīvi Kanādā. Šarmanto rojālistu laikmets ir slavens ar saviem varoņiem, kas pēdējā mirklī ierodas un paveic kaut ko šķietami neiespējamu. Ena ietraucās Džefrija pasaulē nedēļu pirms grāmatas prezentācijas un visus apžilbināja, kaismīgi slavinot šo romānu. Viņa ne vien izlasīja manuskriptu un sagatavoja runu, bet arī atsūtīja man savus ieteikumus, uzlabojot grāmatu vēl vairāk. Mēs ar Džefriju esam tev neizsakāmi pateicīgi.
Man ir veicies, metoties šajā piedzīvojumā ar brīnišķīgiem aģentiem – Andreu Kirillo un Kristīnu Hodžerbu, kā arī pārējiem talantīgajiem darbiniekiem Džeinas Rotrosenas literārajā aģentūrā. Jūsu aizrautība un palīdzība grāmatas tapšanā ir nenovērtējama dāvana.
Mana brīnišķīgā meita Keita, viņas jaukais vīrs Kevins un abi nenovaldāmie zēni Sems un Ouens dāvā man prieku, smieklus un mīlestību. Pateicos, ka iemācījāt man atkal rotaļāties.
Paldies Deividam, ar kuru man ir kopīgas gan labās, gan sliktās atmiņas. Tu apvaldīji haosu, kad vajadzēja pārcelt tēti no mūsu bērnības mājām uz dzīvokli un pēc tam arī uz pēdējo atdusas vietu blakus mūsu mātei. Sarežģītās situācijās tu izturējies krietni un cienīgi, un es lepojos, ka esi mans brālis. Es mīlu tevi vairāk nekā jebkad.
Vēl es pateicos kritiķu grupas dalībniecēm – talantīgajām rakstniecēm Leslijai Lengtrijai, Džanīnai Mērfijai un, kā vienmēr, Sūzanai Kerolai (sievietei, ar kuru man ir “kopīgas smadzenes” jau gandrīz trīsdesmit gadus). Mēs ar Džefriju paceļam neskaitāmas ļoti stipras kafijas krūzes par godu jums.
Protams, es pateicos labajām draudzenēm Morīnai Ditmarai, Ailīnai Dreierei, Elizabetei Greisonei un Temijai Hogai. Jūs vienmēr atsaucāties uz maniem zvaniem.
Un liels paldies Bobam Bredlijam, talantīgajam, labsirdīgajam vīram, kurš arī aizraujas ar rakstīšanu, lasīšanu, vēsturi un nervozu kolliju, vārdā Olivers. Paldies par kafiju no rīta, par to, ka spēlēji Semam “vilcienu dziesmas” telefonā un atgādināji man paēst, kad steidzos pabeigt grāmatu. Pateicos par mūziku, kas ikvienu dienu padara maģisku, un par nesavtīgajām rūpēm, ko veltīji manam mirstošajam tēvam, lai es tiktu uz Ouena pirmo dzimšanas dienu. Pateicos par sarunām, kas silda manu sirdi, un par tavu dzejnieka domāšanu, kas piešķir skaistumu katrai kritušajai lapai. Pateicos, ka mani saproti. Pateicos, ka mani mīli.
Prologs
Džefrijs Hadsons, karalienes nerrs
17 gadus vecs
1629. gada marts
Griničas pils
Nav grūti nogalināt karalieni. Ietriekt miesā dunci kādas balles laikā, izšaut ar pistoli, kad viņa iet uz kapelu, vai noziest viņas spaniela kaklasiksnu ar kādu nezināmu indi. Karaliene Anrieta Marija mēdz iespiest degunu mīļotā sunīša vilnā. Kāds viltīgs slepkava varētu izmantot nāvējošu eliksīru, un karaliene savārgtu un mirtu no kādas slimības.
Šādas slepkavības reiz notika viņas dzimtajā Francijā – tas ir viņas Mediči senču mantojums.
Jebkurš no mums karalienes “Dīvaiņu un dabas kļūdu menažērijā” varētu daudzas reizes iedot viņai indi vai izdomāt citu slepkavības veidu.
Tomēr mani visvairāk biedēja pūlis ap viņu. Karalienei ļaunu vēlēja vairāk cilvēku, nekā es spēju saskaitīt, pārāk daudz, lai no tiem aizsargātos vai varētu viņus apvaldīt. Pat Dievs nevarētu paturēt viņus visus acīs.
Turklāt ir daudz veidu, kā nogalināt. Patiesībā nepieciešams tikai naids… vai mīlestība. Es nezināju, kuras no šīm jūtām pret mani lolo karaliene. Vai gan tam bija kāda nozīme? Es ciešāk piespiedos krēslam, ko galdnieki pēc karalienes pavēles bija izgatavojuši manam sīkajam augumam, un gremdējos pārdomās. Man pretī pletās kambaris, ko galminieki dēvēja par “savādnieku mītni” un kas bija pilns ar mūsu amata piederumiem, patvērums, kur gaidījām karalienes pavēles. Pārējie mākslinieki jau tuvojās durvīm, lai ietu uz Lielo zāli. Man krūtīs dega kvēlas dusmas.
Karaliskās menažērijas biedri mani pameta. Es jutu, kā viņi garāmejot slepus vēro mani, tikpat aizgrābti un šausmu pārņemti kā tie, kas redz mēra krustu uz kaimiņa durvīm. Viņi baidījās, ka ļaunā acs, kuras dēļ karaliene mani izraidījusi, varētu pievērsties arī viņiem. Vēl pirms gada es izmantotu šo ačgārnību – izstumtie tiesā vienu no savējiem – kādam sulīgam jokam un mestu šo bēgšanu viņiem kroplīgajā sejā. Bet es vairs nespēju iesaistīties asprātību cīņā. Kāda gan jēga no mana dzēlīguma, ja karaliene neļauj to izmantot viņas aizstāvībai? Es saraucu pieri, pētīdams uzvelkamu putnu, ko grasījos izmantot kādā priekšnesumā, un centos atvairīt domas par vakarā paredzēto uzvedumu.
Ainas no mītiem un leģendām sajūsminās karalienes favorītus; kostīmos saģērbtie galminieki dejos, un visus laimīgos, kam paveiksies to redzēt, apburs dekorāciju “maģiskie” inženierijas sasniegumi. Šīvakara sniegums bija pēdējais nebeidzamajā galma izklaižu straumē, kas priecēja karalieni. Tomēr šīs grēcīgās baudas šausmināja puritāņus, kuri mokoši vilka savu vienmuļo dzīvi ārpus šīs pils sienām. Citas karalienes dejoja uzvedumos un neizraisīja tādu sašutumu. Bet viņas lomās nekad nerunāja tekstu kā parastas aktrises. Karalienei Anrietai Marijai ļoti patika teikt runas. Viņas piedalīšanās izrādēs dāvāja vēl vienu iespēju karalienes ienaidniekiem panākt, lai viņa izmet kaut ko pārdrošu un, iespējams, samaksā par to ar dzīvību. Anglija neizturas labvēlīgi pret pamestām karalienēm. Man vajadzēja to atcerēties, kad ierados galmā.
Atvairījis domas par to, ko nevarēju mainīt, es pievērsos mākslinieku trupai, ar ko dzīvoju kopā vairāk nekā trīs gadus. Viņi gatavojās uzvedumam.
Mūsu ilūziju meistars Boku klusi skandēja angļu vārdus, kas mijās ar viņa eksotisko dzimto valodu; viņš meklēja uzsvarus, lai teksts kļūtu izteiksmīgāks. Turbāns ap viņa galvu izskatījās kā sarkans dārgakmens uz melnās, samtainās ādas fona.
Otrs punduris, vārdā Robins Labestīgais, savāca smalkiem rakstiem rotātas bumbiņas, ko viņam atnesa spanieli. Suņu kaklasiksnas bija nosētas ar safīriem. Punduris raidīja bumbas pietiekami augstu gaisā, lai Saimons Kaulukambaris nevarētu tās aizsniegt, un mūsu zvēru dresētājs pārspīlēti lēkāja un smējās, kad Kaulukambaris bumbiņu nenoķēra.
Viena no tām atripoja pie manis. Senāk es pamestu bumbiņu atpakaļ un pajokotu. Tagad es domāju, ka neviens to nepieņemtu, ja bumbiņai būtu pieskārusies mana roka.
Izkāmējušais akrobāts paķēra bumbu, novērsies no manis. Es redzēju plato smaidu sastingstam, kamēr Saimons atkāpās drošā attālumā. Tad viņš turpināja sarunu ar Labestīgo.
Spriedzi likās nejūtam tikai Debora Mārtina, virves dejotāja, ko mūsu milzis bija pārdēvējis par Dulsineju, kad dzirdēja galminiekus runājam par Servantesa “Donu Kihotu”. Viņa it kā lidinājās virs