Brīvība piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

      Pateicības

      Pateicos Nīlam, savai drošajai klintij.

      Ketlīnai, kas ir man lieliska klausītāja, draudzene, uzticības persona un tehniskās jomas ģēnijs.

      Pateicos Bī par nepārtraukto morālo atbalstu.

      Arī Teiloram (kurš tāpat ir tehniskās jomas ģēnijs), Sūzijai, Pemai un Norai, kas prot mani lieliski izklaidēt.

      Par noderīgiem padomiem un smalkjūtību vēlos pateikties arī dr. Reinai Sladerai, kas man palīdzēja noskaidrot visus ar medicīnu saistītos jautājumus; Enai Forlinai par padomiem finanšu jomā; Elizabetei de Vo, kas man laipni izskaidroja Amerikas adoptēšanas sistēmas darbību.

      Pateicos Medijai Blandino par lieliskajiem, iedvesmojošajiem mākslas darbiem.

      Arī Pemai un Džilianai par kafiju sestdienas rītos un atsviešanu atpakaļ realitātē.

      Pateicos saviem redaktoriem – Andreai, Šejai un mūžam jaukajai, tikai dažreiz saniknotajai Džanīnai, kas manus neprāta mirkļus uztver pacietīgi, izturīgi un ar lielisku humora izjūtu.

      Pateicos Amandai un visiem Writers Coffee Shop Publishing House darbiniekiem, un vēl arī ļoti pateicos visiem Vintage ļaudīm.

      Prologs

      Māmiņ! Māmiņ! Māmiņa guļ uz grīdas. Viņa guļ jau ilgi. Es izsukāju viņai matus, jo viņai tas patīk. Viņa nepamostas. Es viņu sapurinu. Māmiņ! Man sāp vēders. Es gribu ēst. Viņa šeit nav. Man slāpst. Es ieeju virtuvē, pievelku krēslu pie izlietnes un padzeros. Ūdens apšļaksta manu zilo džemperi. Māmiņa vēl joprojām guļ. Mosties, māmiņ! Viņa nekustas. Viņa ir auksta. Es paņemu savu segu un apsedzu māmiņu, un pats apguļos viņai blakus uz lipīgā, zaļā paklāja. Māmiņa vēl joprojām iemigusi. Man ir divas rotaļu mašīnītes. Tās brauc pa grīdu, uz kuras guļ māmiņa. Viņa laikam ir slima. Es meklēju kaut ko ēdamu. Saldētavā ir zirņi. Tie ir auksti. Es tos lēnām apēdu. Man atkal sāp vēders. Es guļu blakus māmiņai. Zirņu vairs nav. Saldētavā ir kaut kas cits. Tas nelāgi ož. Es to nolaizu, un mana mēle pielīp. Es gausi ēdu dīvaino atradumu. Garša ir riebīga. Es iedzeru ūdeni. Es rotaļājos ar mašīnām un guļu blakus māmiņai. Viņa ir ļoti auksta un nemostas. Durvis atsprāgst vaļā. Es apsedzu māmiņu ar segu. Viņš ir ieradies. Velns! Kas te, pie joda, noticis? Sasodīts, trakā maita! Nolādēts, nolādēts! Vācies no ceļa, sīkais mēsls! Viņš man iesper, un galva atsitas pret grīdu. Tā sāp. Viņš kādam piezvana un aiziet. Viņš aizslēdz durvis. Es apguļos blakus māmiņai. Man sāp galva. Atnāk policiste. Nē. Nē. Nē. Nepieskaries man. Nepieskaries man. Nepieskaries man. Es palieku pie māmiņas. Nē. Ejiet prom. Policistei rokās ir mana sega, un viņa mani satver. Es kliedzu. Māmiņ! Māmiņ! Es gribu pie māmiņas. Vārdu vairs nav. Es nespēju izrunāt vārdus. Māmiņa mani nedzird. Man nav vārdu.

      – Kristjen! Kristjen! – Viņas balsī skan trauksme, un tā izvelk viņu no murgu un izmisuma dzīlēm. – Es esmu šeit. Tepat.

      Viņš pamostas un redz, ka Ana ir noliekusies pār viņu, sagrābusi viņu aiz pleciem un purina. Meitenes sejā jaušamas raizes, zilās acis ir plati ieplestas, un tajās mirdz asaras.

      – Ana. – Viņa balss pārvērtusies par aizsmakušu čukstu, un mutē jaušama kodīgā baiļu garša. – Tu esi šeit.

      – Protams!

      – Es sapnī redzēju…

      – Zinu. Es esmu tepat blakus.

      – Ana. – Viņš izdveš sievietes vārdu, un tas kļūst par amuletu pret melno, smacējošo paniku, kas pārņēmusi viņu visu.

      – Kuš, es esmu šeit. – Ana apvijas viņam apkārt, ar saviem locekļiem viņu sargādama, un sievietes miesas siltums ielīst viņā, atvairot ēnas un bailes. Viņa ir saules starojums, viņa ir gaisma… viņa pieder Kristjenam.

      – Lūdzu, nestrīdēsimies, – viņš aizsmacis nosaka un apskauj Anu.

      – Labi.

      – Zvērests. Nepakļaušanās. Es to spēšu. Mēs atradīsim kādu iespēju. – Vārdi traucas viņam pār lūpām, veidojot dažādu emociju, mulsuma un nemiera jūkli.

      – Jā. Protams. Mēs vienmēr atradīsim iespēju, – viņa čukst un noskūpsta Kristjenu, apklusinot viņu un atsaucot atpakaļ tagadnē.

      1. NODAĻA

      Caur jūras aļģu saulessarga spraugām man paveras skats uz neticami, vasarīgi zilām Vidusjūras debesīm, un es apmierināta nopūšos. Kristjens ir izstiepies uz pludmales krēsla man blakus. Mans vīrs – mans pievilcīgais, seksīgais vīrs, ģērbies tikai džinsa šortos – lasa grāmatu par iespējamo Rietumu pasaules banku sistēmas sabrukumu. Esmu dzirdējusi, ka tā ir aizraujoša lasāmviela. Nekad vēl neesmu redzējusi viņu tik nekustīgu. Viņš vairāk līdzinās studentam nekā cilvēkam, kurš vada vienu no lielākajiem uzņēmumiem Amerikā.

      Mēs esam sasnieguši sava medusmēneša pēdējo posmu un laiskojamies pēcpusdienas saules staros Monako pludmalē pie ļoti atbilstoši nodēvētās Beach Plaza Monte Carlo viesnīcas, kaut gan neesam tajā apmetušies. Es atveru acis un uzlūkoju “Daiļo dāmu”, kas noenkurota ostā. Mēs, protams, dzīvojam uz greznas motorjahtas klāja. Tā uzbūvēta tūkstoš deviņsimt divdesmit astotajā gadā, un šobrīd majestātiski slejas virs ūdens gluži kā visu pārējo jahtu karaliene. Tā līdzinās uzvelkamai bērnu rotaļlietai. Kristjens to dievina, un man ir aizdomas, ka viņš jūt kārdinājumu iegādāties šo jahtu. Ak, zēni un to spēļmantiņas…

      Es atlaižos krēslā, klausos Kristjena ierakstīto mūziku savā atskaņotājā un baudu vēlās pēcpusdienas saules starus, dīki kavēdamās atmiņās par bildinājumu. Par brīnišķīgo bildinājumu laivu namiņā… Es gandrīz sajūtu pļavas ziedu smaržu…