Melnais eņģelis. Enija Solomone

      Pateicības

      Pateicos visiem, kas palīdzēja sagatavot izdošanai manu grāmatu, jo īpaši aģentēm Kellijai Hārmsai un Kristīnai Hogrēbei, kā arī manai redaktorei Mišelai Bidelspakai.

      Kā vienmēr, esmu pateicīga aģentei Petai Hemblinai Tenesī izmeklēšanas birojā par palīdzību krimināltiesību sistēmas izprašanā. Pateicos leitnantam Dagam Vaitfīldam Vilsonas apgabala šerifa iecirknī par iespēju apskatīt Vilsonas apgabala Krimināltiesību centra cietumu, arī par ceļojumu militārajā helikopterā. Pateicos jums abiem, ka rūpējaties par mūsu drošību.

      Pateicos Stefānijai Floidai par iepazīstināšanu ar Filu Hipšīru, kas sniedza vērtīgas ziņas par Harley Davidson motocikliem.

      Pateicos par atbalstu kolēģēm literātēm Trisijai Milbērnai un Betai Patillo, kuras izlasīja sākotnējos melnrakstus un uzmundrināja mani nomāktības brīžos.

      Un beidzot izsaku vislielāko pateicību Lerijam un Bekai, kuri vienmēr ir man blakus – gan grūtos, gan vieglos brīžos. Bez jums es to nebūtu paveikusi.

      Pirmā nodaļa

      Viņa ieradās naktī, kā ēna ielavoties pilsētā. Tumsas aizsegs bija lieti noderīgs. Tas atsauca atmiņā dusmu un noslēpumu pilno melno bezdibeni pagātnē.

      Ierašanās tieši pusnaktī bija savā ziņā ironiska. Viņa piebrauca pie kapsētas īstā raganu stundā, atstājot ielu laternas aiz muguras. Viņa virzījās uz priekšu, vadoties pēc zvaigžņu sīkajām gaismiņām. Un arī pēc atmiņas.

      Zvaigznes spīdēja arī tonakt, sen, sen, kad atskanēja zvans pie durvīm, sašķeļot klusumu un mieru divās daļās – bijušajā un turpmākajā. Viņa to saklausīja caur guļamistabas durvīm, kaut arī viņai bija jāguļ ciešā miegā. Bet kurš gan varēja aizmigt, ja tēvs tika apsūdzēts noziegumā un aizvests prom, bet māte neremdināmi raudāja. Viņa atcerējās tumsu, kas ieplūda pa logu, aiz kura pie debesīm viltīgi smaidīja mēness, un apakšstāvā pieaugušo balsu murdoņu.

      Tad atskanēja mātes kliedziens.

      Mežonīgs, dzīvniecisks, tāds, kas rāva sirdi no krūtīm, iznīcināja un sašķaidīja pasauli gabalos. Tik briesmīgs, ka, to atceroties, joprojām drebuļi skrēja pār muguru.

      Tagad neviens nekliedza. Neviens nepārtrauca klusumu, tikai viņas mašīnas riteņu švīksti pa līkumoto kapsētas ceļu starp kapu kopiņām.

      Beidzot viņa samazināja ātrumu un apstājusies izslēdza dzinēju.

      Tad garām mirušajiem viņa devās pie sava mērķa. Pie pēdējā, ko bija redzējusi šajā pilsētā. Pie pēdējā, ko atcerējās no savām mājām. Tagad tas būs pirmais, ko viņa ieraudzīs atgriezusies.

      Melno eņģeli.

      Viņa pārslidināja luktura gaismu pār skulptūru. Un atcerējās figūras seju, kuru bija redzējusi, kad vēl bija desmit gadu vecs bērns. Pēc divdesmit gadiem viņa skatīja seju, kurai vajadzēja būt laipnai. Taču to apēnoja milzīgi, augšup plati vaļā atplesti spārni, figūrai liecoties pāri kapa kopiņai kā vampīram sikspārnim.

      Šis eņģelis bija izraisījis lielas nesaskaņas. Viņa pat tika aizsūtīta uz savu istabu, no kuras tomēr dzirdēja mātes un krustmātes strīdēšanos.

      – Tas ir biedējošs. Tas ir nešķīsts, – krustmāte uzstāja.

      – Kā traips viņa piemiņai, viņa vārdam.

      – Viņi aptraipīja vārdu, nevis es.

      – Kas ir tie viņi?

      – Nezinu!

      – Tu nedrīksti tā darīt, Evelīna.

      – Tas ir izlemts. – Mātes balss skanēja asi un saspringti. – Eņģelis tur paliks, līdz nebūs izzudis traips. Līdz es nebūšu pierādījusi pretējo.

      Līdz es nebūšu pierādījusi pretējo.

      Nabaga māte.

      Nekādus pierādījumus neizdevās atklāt. Tos atrast bija pārāk grūti, smagi. Gluži tāpat kā visu dzīvē.

      Viņa pieliecās un pārlaida plaukstas pār kapa pieminekli. Smiltis bija sakaltušas un aizķepinājušas marmorā izkaltos vārdus. Viņa sameklēja kabatas nazīti un izkasīja zemi, nopūšot atlikušo.

      ČĀRLZS SVONFORDS.

      Esi sveicināts, tēti.

      Viņa noglāstīja pārējo uzrakstu, kaut arī tas bija iegravēts viņai atmiņā.

      Mīļotajam vīram un tēvam. Un vēl citāts: “Viņi steidzās izliet nevainīgas asinis.”

      Nevainīgas asinis. Viņa piecēlās, lai skatītu vaigā eņģeli. Viņas tēvam un mātei bija nepieciešams melnais eņģelis. Viņi bija vāji. Nesagatavoti dzīves grūtībām, kas gāzās pār viņiem. Viņi bija cilvēki, kuri atkāpās un paslēpās. Aizbēga. Nomira.

      Taču viņiem bija meita. Un tagad viņa bija šeit.

      Viņa izslēdza gaismu, ļaujot tumsai apvīties apkārt kā līķautam. Viņa bija atgriezusies. Viņa izdarīs visu, lai uzvarētu taisnība.

      Otrā nodaļa

      – Edija Svona. – Reds Maklors pacēla skatienu no darba pieteikuma uz Ediju, kas stāvēja otrpus bāra letes.

      Elpu aizturējusi, viņa gaidīja, vai šīs vārds kaut kādā veidā liksies pazīstams. Vai Maklors viņu pazīs? Viņa bija apsvērusi, kādu vārdu izmantot. Pieņemtais bija līdzīgs tam, ar kādu viņa aizbrauca no Redbadas, tāpēc viņa izvēlējās to. Kaut arī ļoti gribēja atgriezties kā viņa pati visas nolādētās pilsētas acu priekšā, pieņemot, ka divdesmit gadu prombūtne varētu izklīdināt atmiņas. Pagaidām izrādījās, ka viņai ir taisnība.

      Reda Maklora skatiens, viņu uzlūkojot, bija atklāts, draudzīgs. Brīvs no šaubu ēnas. Labsirdīgā apaļā seja bija bārmeņa priekšrocība. Tā aicināja uzticēt mazus noslēpumus.

      Taču viņa negrasījās neko atklāt.

      – Tieši tā.

      Viņa bija redzējusi Redbud Gazette sludinājumu, ka bāram “Reds” vajadzīgs darbinieks. Viņa minēja, vai bārs nosaukts īpašniekam vai pilsētai par godu. Reda Maklora rudie, no pieres atkāpušies mati un vasaras raibumi sejā sniedza atbildi.

      Viņš no jauna, šķiet, jau trešo reizi, rūpīgi nopētīja iesniegumu. Edija apvaldīja nepacietību.

      – Tu esi diezgan daudz izceļojusies, – viņš secināja. – Ņujorka, Bostona, Čikāga, Sentluisa, Nešvila.

      Edija paraustīja plecus.

      – Es joprojām meklēju savu Ēdeni. – Izteikusi piezīmi, viņa gaidīja kādu reakciju, taču velti. No atvieglojuma viņai pār muguru pārskrēja tirpas. Ārā bija karsts, no mitruma smags vasaras gaiss, bet bārā sparīgi darbojās kondicionētājs. Tas noderēja, kad telpā jāstrādā, taču pagaidām viņai sala kailie pleci pieguļošajā ādas vestē.

      – Un tu ceri to atrast Redbadā? – Bārmeņa balsī ieskanējās šaubas.

      – Kas to lai zina? – Edija veltīja viņam savu starojošo smaidu, ar kādu parasti apžilbināja apmeklētājus. Tas, kā jau aizvien, iedarbojās. Nu, gan tas, gan vēl daži aroda triki. Kaut vai, piemēram, prasme uzlikt elkoņus uz bāra letes un tā paliekties uz priekšu, lai tērpa izgriezumā būtu saskatāms vairāk.

      – Tās ir labas vietas. – Reds pabungoja pa papīra lapu, norādot uz sarakstu viņas bārmenes darbu kopsavilkumā. – Dažas es zinu. To reputāciju, protams. Nešvilā esmu pats apmeklējis Sassafrass. Tas ir ko vērts! Šeit kaut ko tādu neredzēt. Mums ir vairāk tāda kaimiņu būšana, tauta šurp nāk vienkārši atpūsties.

      Par kaimiņiem viņš pārspīlēja, jo bārs atradās pilsētas galā, nepilnu pusjūdzi no darba instrumentu rūpnīcas “Hamerbilts”. Vienīgie kaimiņi bija kravas mašīnu šoferi, kas atveda tērauda plāksnes, un pastāvīgā maiņas strādnieku