Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro

      Pateicības

       Gribu pateikties šādiem cilvēkiem: saviem aģentiem Džonijam Gelleram un Dženiferai Džoelai, savām redaktorēm Keitijai Ispainerai, Maijai Zivai un Lorisai Sengarai, kā arī Kesijai Braunai, Haimei Frostai, Lorisai Džoinerei un Ketrinai Beitnerei. Jūtos jo īpaši pateicīga par Džo Rodžersas piezīmēm un uzmundrinājumu, par mana vīra Gregorija Liberi atbalstu un manas draudzenes un mentores Džilas Robinsones redaktores piezīmēm.

      Parīze, 1954. gada ziema

      Eva d’Orsī sēdēja pie virtuves galda ar avīzes Le Figaro eksemplāru savā priekšā, ieklausīdamās pulksteņa tikšķēšanā. Tā skanēja laiks, attālinādamies no viņas.

      Kārtējo reizi ievilkdama cigaretes dūmu, viņa palūkojās laukā pa logu uz vēso, miglaino rītu. Parīze jau modās, pelēkajai, ar oranžām svītrām izraibinātajai rītausmai lēnām iekrāsojot tumšzilās debesis. Viņa bija nomodā jau stundām ilgi, kopš pulksten četriem. Miegs vairījās no viņas pēdējos gados līdz ar sāpju pastiprināšanos ķermeņa kreisajā pusē.

      Ārsts bija atmetis ar roku jau pirms vairākiem mēnešiem. Viņaprāt, Eva nebija laba paciente: augstprātīga, atteicās ievērot norādījumus. Tagad ciroze izplatījās strauji, izcaurumojot viņas aknas kā sūkli. Viņam viss bija vienkārši: Evai vajadzēja atmest dzeršanu.

      – Jūs pat nemēģināt, – viņš tai pārmeta pēdējās vizītes reizē.

      Viņa pogāja ciet blūzi, sēdēdama uz kušetes. – Man ir grūti aizmigt.

      – Nu, tas mani nepārsteidz, – viņš nopūtās. – Jūsu aknas ir pamatīgi iekaisušas.

      Eva notvēra ārsta skatienu. – Man ir vajadzīgs kaut kas lai es varētu aizmigt.

      Galvu šūpodams, viņš piegāja pie rakstāmgalda un izrakstīja recepti. – Zināt, man nevajadzētu jums to dot. Dzeriet pa vienai, tās ir ļoti stipras, – viņš brīdināja, pasniegdams recepti.

      – Pateicos.

      Tomēr viņš nespēja noturēties, nepamēģinājis vēl pēdējo reizi. – Kāpēc jūs nevarētu vismaz mazāk smēķēt?

      Patiešām, kāpēc?

      Nopūzdamās Eva nospieda Gitanes cigaretes galu pelnu traukā. Tās bija parastās – pārāk stipras. Nesievišķīgas. Taču tas viņai piestāvēja. Nu viņa spēja sajust vienīgi spēcīgas garšas. Lēta šokolāde, zemas kvalitātes pastēte, melna kafija. Tam, ko viņa ēda, tik un tā vairs nebija nozīmes: viņai nebija nekādas ēstgribas.

      Ārsta pieņēmumā, ka visi grib dzīvot mūžīgi, jautās kas naivs un aizkustinoši vīzdegunīgs.

      Paņēmusi pildspalvu, Eva sāka vilkt apļus avīzes malās.

      Vēl vajadzēja parūpēties par dažiem sīkumiem. Jau pirms vairākām nedēļām viņa bija aizgājusi pie advokāta, centīga, visai atturīga jauna vīrieša. Un viņa bija atstājusi kārbu uzglabāšanā pie īgnās vārtsardzes Asānža kundzes. Taču pagājušajā naktī, kad Eva nevarēja aizmigt, viņai prātā ienāca cita doma. Bija brauciens no Londonas uz Parīzi. Viņu intriģēja doma par lidmašīnu. Tas bija ekstravaganti un nevajadzīgi. Taču bija tikai nedaudzi pārdzīvojumi, ko dzīvē vajadzētu izbaudīt, un ceļošana noteikti piederēja pie tiem. Eva klusībā pasmaidīja, iztēlodamās Parīzes tuvošanos, jūdzēm plašu aukstu, zilu jūru un tad pirmās pilsētas aprises.

      Viņa sarāvās. Atkal griezīgas sāpes, kam sekoja sastingums vienā ķermeņa pusē.

      Eva iedomājās par konjaka pudeli. Viņa negribēja dzert dienas laikā. Pēc pulksten sešiem: tā skanēja viņas jaunais noteikums. Vismaz tā viņa bija iecerējusi. Taču Evas rokas jau drebēja un kuņģis gaidīja.

      Nē. Viņa ielaidīs vannā ūdeni. Apģērbsies. Un dosies uz misi Eglise de la Madeleine baznīcā pulksten pusastoņos rītā. No visām Parīzes baznīcām šī bija viņas visiemīļotākā. Tur Marija Magdalēna, šī noklīdusī, grūti audzināmā Baznīcas meita, karaliski brauca debesīs eņģeļu rokās visu dienu, katru dienu.

      Mise atgādināja lielo operu, burvju mākslinieka izrādi ar visdārgākajām butaforijām pilsētā, bet ticība – roku veiklību, kur cilvēks bija reizē burvju mākslinieks un skatītājs, krāpnieks un apkrāptais. Un kurš gan spētu pretoties labam burvju trikam?

      Salocīdama avīzi, Eva atbīdīja krēslu un piecēlās.

      Viņa uzvilks savu labāko tumšzilo kostīmu un sēdēs pirmajā solā kopā ar ticīgajiem. Viņi kopā klausīsies jaunajā mācītājā, tēvā Polā, kurš centīsies izskaidrot Svētos rakstus, ar visu savu spēcīgo intelektu mēģinot tos piemērot mūsdienām. Ne vienmēr viņam tas izdevās. Viņš nezināja, kā attaisnot nesakritības, vēl nebija aptvēris, ka tās pašas par sevi veidoja noslēpumu. Un tomēr mācītāja garīgā atjautība Evu iepriecināja gandrīz tikpat ļoti, cik tā iepriecināja tēvu Polu. Viņš bieži vien bija spiests burties cauri dažādiem iespējamiem senebreju valodas tulkojumiem, meklējot kādu negaidītu darbības vārda formu, kas beidzot izgaismoja kādu milzīgu garīgu pretrunu. Tomēr viņa varonīgie mēģinājumi nepalika nepamanīti Evai. Un viņa augstu vērtēja tos, kuri mēģināja, it īpaši tos, kuru centieni bija publiski un acīm redzami.

      Bez šaubām, viņš par to tā nedomāja. Tikai pirms dažiem gadiem pabeidzis garīgo semināru, viņš iedomājās, ka sniedz garīgu barību un padomus savam ganāmpulkam. Viņš nesaprata, ka šie vecie draudzes locekļi, lielākoties sievietes, te atrodas viņa dēļ, nevis otrādi. Tēvs Pols atradās dzīves ceļa sākumā. Viņa spoguļgludajai pārliecībai bija vajadzīga aizsardzība. Viņi pacietīgi gaidīja, kad arī viņš pakļausies Dieva gribas neciešamajai nevienlīdzībai, Viņa pārliecinošajai piedošanai un tumšajai žēlsirdībai.

      Šīs domas Evu nomierināja. Viņas domas aizklīda pa pazīstamajām takām: pie ticības un šaubu paradoksiem. Gluži kā novalkāts apģērba gabals, kas kļuvis mīksts no pastāvīgās valkāšanas, mierinošs pieskaroties.

      Mise un tad, jā, ceļojumu aģents.

      Aiznesusi pelnu trauku līdz izlietnei, viņa to iztukšoja un izskaloja. Lejā, aiz mājas, kaut kas sakustējās… gara ēna – mainīga, griezīga. Melni spārni, kas saplūda kopā, līdz aizpildīja visu