Kolekcionārs. Nora Robertsa
edra
Pirmā daļa
It visur, kur pakarinu savu cepuri, ir mājas.
Pirmā nodaļa
Lilai šķita, ka viņi nemūžam neaizies. Klienti, it īpaši jaunie, mēdza grozīties un kavēties, atkal un atkal no jauna atkārtojot vienus un tos pašus norādījumus, kontaktpersonas, piezīmes, līdz beidzot devās laukā pa durvīm. Lila izprata šo cilvēku emocijas, jo aizejot viņi atstāja savu māju, savu mantu – šoreiz arī kaķi – sveša cilvēka rokās.
Kļuvusi par viņu mājas pieskatītāju, Lila Emersone darīja visu iespējamo, lai aizvadītu viņus mierīgus un pārliecinātus, ka svešā cilvēka rokas ir prasmīgas.
Nākamās trīs nedēļas, kamēr Džeisons un Meisija Kilderbrandi kopā ar draugiem un ģimeni atpūtīsies Francijas dienvidos, Lila mitināsies klientu lieliskajā dzīvoklī Čelsijā, aplaistīs viņu augus, pabaros, padzirdinās viņu kaķi, paspēlēsies ar to, paņems viņu pasta sūtījumus, nogādājot tālāk to, kas svarīgs.
Viņa rūpēsies par Meisijas skaisto, uz terases iekārtoto dārzu, samīļos kaķi, pieņems ziņojumus un vienkārši ar savu klātbūtni atvairīs iespējamos zagļus.
Veicot šos pienākumus, viņa turklāt izbaudīs dzīvošanu Ņujorkas greznajā Londonas Terasē – gluži tāpat, kā viņai bija paticis burvīgajā dzīvoklī Romā, kur par papildu samaksu viņa nokrāsoja virtuvi, un arī plašajā mājā Bruklinā ar draiskulīgo zelta retrīveru, mīļu, vecu Bostonas terjeru un daudzkrāsainām tropu zivīm akvārijā.
Profesionālas mājas uzraudzītājas amatā sešu gadu laikā Lila bija daudz redzējusi gan Ņujorkā, gan pēdējos četros gados šo to arī pārējā pasaulē.
Patīkams darbs, ja to varēja dabūt, Lila prātoja. Un viņa to bija dabūjusi.
– Nāc nu, Tomas! – Lila noglaudīja kaķa spīdīgo kažoku no galvas līdz astei. – Iesim izkravāt mantas.
Lilai patika iekārtošanās, un, tā kā plašajā dzīvoklī bija otra guļamistaba, viņa iztukšoja pirmo no abām ceļasomām, saliekot veļu kumodē ar spoguli un pakarinot tērpus kārtīgā ģērbtuves telpā. Viņa bija brīdināta, ka Tomass, iespējams, uzstās uz gulēšanu pie viņas gultā un viņai nāksies ar to samierināties. Lila atzinīgi konstatēja, ka uz naktsgaldiņa atstāts smaržīgs frēziju pušķis – par to droši vien bija parūpējusies Meisija.
Lila īpaši ņēma vērā mazus personiskus uzmanības apliecinājumus, došanu un ņemšanu. Viņa jau bija nolēmusi likt lietā saimnieku vannas istabu ar lielo tvaika dušu un dziļo masāžas vannu.
– Vienmēr novērtē un izmanto ērtības, – viņa teica Tomasam, izvietojot tualetes piederumus.
Tā kā abās ceļasomās ietilpa gandrīz viss, kas Lilai piederēja, viņa rūpīgi sašķiroja, kur katrai lietai parocīgāk atrasties. Brīdi apsvērusi, viņa iekārtoja sev darba vietu ēdamistabā, noliekot klēpjdatoru tā, lai pa logu varētu redzēt Ņujorku. Mazākā dzīvoklī viņa tikpat labi strādātu tajā pašā istabā, kurā gulēs, bet šeit viņa izmantos brīvo telpu dotās iespējas.
Lilai bija doti norādījumi par virtuves iekārtu un atstātas tālvadības pultis, viņa bija iepazīstināta ar drošības sistēmu. Dzīvokļa saimnieki lepojās ar tik daudzām ierīcēm, ka tehnikas mīļotājas Lilas sirds jutās gandarīta.
Viņa atrada virtuvē pudeli vīna, skaistu trauku ar augļiem, smalku sieru plati un kartīti ar Meisijas monogrammu:
Cik jauki, Lila nodomāja. Viņa noteikti šeit jutīsies ļoti labi. Atkorķējusi pudeli, viņa ielēja glāzē vīnu, nogaršoja un atzina, ka tas ir lielisks. Tad, paņēmusi binokli, viņa izgāja uz terases aplūkot apkārtnes ainavu.
Klienti bija prasmīgi izmantojuši telpu, viņa secināja, ieraudzījusi divus mīkstos krēslus, raupju akmens solu, stikla galdiņu un puķu podus, kas bija pilni ar ziediem, glītiem ķiršu tomātiņu ķekariem un smaržīgiem garšaugiem – visu, ko Lilai bija lūgts apkopt un lietot.
Apsēdusies viņa paņēma Tomasu klēpī, malkoja vīnu un glāstīja kaķa samtaino kažoku.
– Kilderbrandi droši vien te itin bieži iznāk iedzert kafiju vai kaut ko citu. Viņi izskatās laimīgi kopā. Mājoklim arī ir šī laimes elpa. To var sajust. – Lila pakasīja Tomasam pakakli, un kaķa koši zaļās acis kļuva sapņainas. – Pirmajās dienās Meisija daudz zvanīs un rakstīs elektroniskās vēstules, tāpēc man tevi, mazulīt, jānofotografē, lai varu aizsūtīt bildītes un viņa būtu droša, ka tev nekas nekaiš.
Nolikusi glāzi malā, Lila pacēla binokli un nopētīja tuvākās ēkas. Dzīvokļu komplekss aizņēma veselu kvartālu, piedāvājot ieskatu svešu ļaužu mītnēs.
Citu cilvēku dzīve Lilu gluži vai apbūra.
Aptuveni Lilas vecuma sieviete ar blondiem matiem, ģērbusies melnā, īsā kleitiņā, kas piegūla gluži kā otra āda viņas tievajam modeles augumam, staigāja šurpu turpu un runāja pa mobilo telefonu. Lila nodomāja, ka viņa neizskatās laimīga. Dāmai melnajā kleitiņā izjucis randiņš, Lila secināja, iztēlē izgudrojot sižetu. Viņš paziņo, ka viņam līdz vēlam vakaram jāstrādā. Dāmai tas jau ir līdz kaklam.
Stāvu augstāk divi pāri sēdēja moderni iekārtotā dzīvojamā istabā ar mākslas darbiem klātām sienām un jautri sarunājās un smējās, rokās turot glāzes, kas, pēc to izskata spriežot, šķita piepildītas ar martini. Acīmredzot viņiem vasaras karstums nebija tik ļoti pa prātam kā Lilai ar Tomasu, citādi viņi pārvietotos ārpusē uz nelielās terases.
Veci draugi, Lila secināja, droši vien nereti satikās, reizēm kopā pavadīja atvaļinājumu.
Nākamais logs pavēra pasauli, kurā mazs puisēns valstījās pa grīdu ar baltu kucēnu. Abu neviltotais prieks izstaroja gaisā, liekot Lilai plati pasmaidīt.
Zēns bezgala ilgojies pēc kucēna – iespējams, jau tad, kad viņam bija vēl tikai daži mēneši, – un šodien vecāki viņam sagādājuši pārsteigumu. To brīdi viņš atcerēsies visu mūžu, un pienāks reize, kad pats līdzīgi pārsteigs savu dēliņu vai meitiņu.
Apmierināta ar domu līkloču nobeigumu, Lila binokli nolaida zemāk.
– Labi, Tomas, mums pāris stundu jāpastrādā. Jā, jā, – viņa piebilda, noliekot kaķi zemē un paņemot pustukšoto vīna glāzi. – Lielākajai daļai cilvēku darbadiena ir beigusies. Viņi dodas vakariņās, satiekas ar draugiem vai – kā tikko redzētā blondā skaistule – niknojas, ka nekur neiet. Bet… – Viņa pagaidīja, līdz kaķis pirmais ietipina atpakaļ dzīvoklī. – Es esmu pati sev noteikusi stundas, kad jāstrādā. Tā ir viena no mana darba priekšrocībām.
No rotaļlietu groza virtuves skapī ar viņa izvēlējās bumbiņu un aizmeta to pāri grīdai.
Tomass nekavējoties lēca tai pakaļ un centās saķert.
– Ja es būtu kaķis, – Lila noteica, – es arī sajuktu prātā, mēģinādama to sadzīt rokā.
Kad Tomasam bija atrasta nodarbošanās, Lila paņēma tālvadības pulti un ieslēdza mūziku. Viņa atzīmēja radiostaciju, lai atgrieztos pie tās, kad Kilderbrandi pārbrauks mājās. Džezu viņa nomainīja pret mūsdienu popu.
Mājas pieskatīšana nodrošināja pajumti, atalgojumu, pat piedzīvojumus. Bet rakstīšana bija Lilas galvenais darbs. Strādāšana par oficianti palīdzēja noturēties virs ūdens pirmos divus gadus Ņujorkā. Pēc tam, kad viņa – sākumā tikai, lai izpalīdzētu, – piekrita uzraudzīt mājas draugiem un draugu draugiem, viņai patiešām radās iespēja pievērsties savam romānam.
Un tad nāca veiksme. Reiz Lila pieskatīja māju kādai izdevniecības redaktorei, kura ieinteresējās par viņas darbu. Lilas pirmais romāns “Mēnesslēkts” tika pārdots gluži labi. Tas nebija bestsellers, taču grāmata pamazām iekaroja četrpadsmit līdz astoņpadsmit gadu veco jauniešu auditoriju, kam Lila to arī bija paredzējusi. Otrai grāmatai, kurai jāiznāk oktobrī, noteikti jāsasniedz slavas virsotnes; viņa turēja par to īkšķi.
Bet tagad viņai bija jākoncentrē uzmanība uz sērijas trešo grāmatu.
Ar