Viltus eņģelis. Fiona Nīla
samaļ, – viņš piekrita. Bija skaidrs, ka garastāvoklis ir uzlabojies.
– Bet tagad, lūdzu, beidz lamāties, jo mašīnas aizmugurē ir bērni un Elija sēž man blakus, – Brionija norādīja un atvieglota nopūtās, jo secināja, ka tēva splīns ir pārgājis. – Un viņas pirmais iespaids par tevi nebija visai glaimojošs.
– Saprotu, saprotu, – Fojs ieintriģēts noteica. – Vai Sperovai izdevās noskaidrot, kurš apgānījis manu fotogrāfiju tavā tualetē? Hesterei taisnība – ar tiem dvīņiem kaut kas nav kārtībā. Varbūt ēduši par daudz dabisko produktu. Un tas sasodītais suns arī ir jocīgs.
Autobuss nogriezās, un Elijai priekšā atklājās biedējoši brīvs ceļš. “Vajadzēs braukt ātrāk.” Elija vilcinādamās nospieda akseleratora pedāli. Automobilis protestēdams noraustījās. Viņa klusībā nolādēja Foju, kurš atgādināja nepatīkamo nedēļas nogales notikumu. Ja neņem vērā atsevišķas Džeika piezīmes par “čurātavu” svētdienas vakarā, jautājums pamazām aizvirzījās tālākā plānā, jo nācās risināt daudz ikdienišķākas lietas. “Vai Niks ierakstījis Eliju viņu automašīnas apdrošināšanas dokumentos? Kurš bērns bez atļaujas izmantojis Brionijas klēpjdatoru?” Elija trīs dienas gaidīja, lai pajautātu Brionijai, kā vislabāk izvilināt atzīšanos no dvīņiem, taču nesatika darba devēju līdz pat šim rītam un arī tad nerada iespēju aprunāties.
Pirmās šī semestra brokastis izvērtās par īstu katastrofu. Elfija un Hektora pierunāšana uzvilkt formastērpus izrādījās daudz grūtāka par želejas ieslidināšanu bankomātā. Viņi uzstāja, ka ģērbsies otrādi – vispirms apaus kājas, bet apakšbikses un šortus vilks pēdējos. It visas zeķes tika izbrāķētas, jo vīles atrodoties nepareizā vietā un beržot pirkstus.
– Vai jūs gribat mani nokaitināt? – Elija vaicāja.
– Viņi vienmēr ir tādi, – paskaidroja Izija, sēdēdama pretējā galda pusē. Viņa bija nolakojusi melnus nagus. Elija izlikās, ka to nemana. Beidzot Maleja iedeva Elijai divus pārāk lielu zeķu pārus bez šuvēm. Kalpotājas apaļā, skaidrā seja šķita neizteiksmīga, bet Elija nodomāja, ka tumšajās acīs mana nožēlu. Bet varbūt tas bija aizdomīgums.
Tad puikas paziņoja, ka vilks vienādas apakšbikses ar Vilcieniņa Tomasa attēlu. Elija atkal devās augšā un atgriezās ar vismaz duci biksīšu, ko izklāja uz virtuves galda. Viņa izskaitīja – no augšstāva uz virtuvi ved septiņdesmit seši pakāpieni. Iedama lejup, viņa paklupa pār Lesteru, kuram patika gulēt uz pēdējā pakāpiena. Suns draudīgi uzrūca, un Elija rūca pretī, turklāt atieza zobus. Viņa bija kaut kur lasījusi, ka suņiem jāparāda, kurš mājās ir saimnieks.
– Aizrijies, – viņa nošņāca, noplivinot apakšbikses ar zaļiem vilcieniņiem. Brionijas iedotais viedtālrunis apliecināja, ka atlikušas vien piecas minūtes. Ja nepasteigsies, puikas nokavēs pirmo skolas dienu.
– Tie ir Deizija un Henrijs, – Elfijs viebdamies pamācīja.
– Deizija ir meitene.
– Kā gan tu zini? – pajautāja Elija, bažīgi pētīdama attēlus un meklēdama atšķirības.
– Viņai ir zilas acu ēnas, – Hektors paskaidroja.
– To var redzēt tikai tad, ja uzmanīgi ieskatās, – Elija iebilda. – Esmu pārliecināta, ka neviens cits to nepamanīs.
– Bet mēs to zināsim, – vienā balsī attrauca puikas. Izklausījās gluži kā aizbildinājums.
– Tas ir spektrs, – sarunā iesaistījās Izija, kāri ēzdama divas tostermaizes šķēles, ko klāja bieza šokolādes sviesta kārta. Viņa pacēla galvu no grāmatas, kas tika lasīta pie brokastu galda. “Krēsla”. Tā noteikti nebija “Kas nogalina lakstīgalu”. Izijas skolas soma atradās uz galda viņai līdzās – milzīga sārtas ādas soma ar daudzām sprādzītēm. Zīmola plāksnīte vēstīja, ka tas ir Chloé ražojums.
– Ko tu ar to gribi teikt? – pārvaicāja Elija.
– Autiskiem bērniem patīk Vilcieniņš Tomass. – Sēdēdams otrā virtuves galā, Džeiks paraustīja plecus. Šī bija pirmā reize, kad viņš ierunājās kopš nonākšanas lejā.
– Vai tā ir oficiāla diagnoze? – Elija vaicāja aizkaitinātā balsī, jo Brionija viņai neko tādu nebija pavēstījusi. Viņa rūpīgi nogludināja vēl vienas apakšbikses ar zaļa vilcieniņa attēlu.
– Tad ir Edvards, – unisonā paziņoja Elfijs un Hektors, skumji purinādami galvu un glāstīdami apakšveļu.
– Tā apgalvo mūsu tante, – atzina Izija, – kad grib nokaitināt mammu. Hesteres tante vienmēr zina, kuras pogas jānospiež. Tā mēdz teikt vecmāmiņa.
– Viņi tikai grib būt noteicēji, – attrauca Džeiks un ar tālruņa aparātu norādīja uz brāļiem. – Tas ir gēnos. Paskaties uz mammu!
Džeiks piecēlās, atstādams pusēsto tostermaizi uz šķīvja, un palūdza Maleju atnest baltās kriketa bikses.
– Kāpēc tu pats nevari tās paņemt? – Elija vaicāja.
– Ir jau labi, Elij, – teica Maleja, kas stāvēja kāpnēs uz veļas mazgātavu. Tas bija teju garākais teikums, kādu viņa jebkad veltījusi Elijai. Maleja zināja, kur kāda lieta glabājas, jo dienām vāca un nēsāja mantas no vienas telpas uz citu, maģiskā veidā pārvēršot haosu perfektā kārtībā.
– Es nezinu, kur Maleja tās glabā. – Džeiks paraustīja plecus.
Izslējies viņš bija dažas collas garāks par Eliju, taču allaž staigāja sakumpis – kā jau cilvēks, kurš vēl nav samierinājies ar savu augumu. Viņš joprojām stiepās garumā. Plaukstas bija tik lielas, ka brokastu bļoda tajās vairāk līdzinājās nelielai tasītei. Viņš to nolika uz galda un laiskā solī devās uz kāpņu pusi, rūpīgi ņemdams kreklu ārā no biksēm.
– Vai palūgsi, lai viņa tās atnes līdz ārdurvīm, Elij? – Džeiks jautāja. Elija skatījās uz puisi un prātoja, vai tā ir kāda provokācija. Tad viņš pateica “lūdzu” tādā tonī, kas neslēptā veidā norādīja, ka Elija ir pārāk pedantiska. – Man jāatrod Oyster karte.
Džeiks uz skolu brauca ar metro. Elijai tas šķita neticami sarežģīts transporta veids – viņa iepriekšējā piektdienā kopā ar dvīņiem bija aizbraukusi nepareizā virzienā. Sasniedzis pēdējo pakāpienu, Džeiks pēkšņi pagriezās, piegāja klāt Hektoram un Elfijam un pieliecās tuvāk. Tad viņš ar pirkstiem saķemmēja matus tā, lai tie slietos gaisā.
– Sodoras salā vilcieni nekad nekavējas, – viņš stingri sacīja Elfijam un Hektoram, pēc tam paņēma divas apakšbikses no galda un iedeva brāļiem. – Donalds un Daglass, – viņš nopietni turpināja, rādot uz vilcieniņiem. – Viņi ir dvīņi tāpat kā jūs un ļoti grib iet uz skolu kopā ar jums. Viņi negrib nokavēt.
Zēni paklausīgi uzvilka apakšbikses un izbrīnīti lūkojās uz Džeiku.
– Kas ir Sodoras sala? – vaicāja Elija.
– Tur dzīvo Vilcieniņš Tomass, – vienā balsī atbildēja Hektors un Elfijs.
– Paldies, Džeik, – sacīja Elija, bet viņš jau bija izgājis no telpas. Tad ienāca Brionija, secināja, cik rāda pulkstenis, un uzstāja, ka dosies līdzi, lai parādītu īsāko ceļu uz skolu.
Ievērojusi transportlīdzekļu rindu aiz muguras, Elija piesardzīgi nospieda akseleratora pedāli. Automobilis protestēdams ierūcās, un tahometrs rādīja pieci. Dzinējs žēli kauca. “Nevar taču būt nekādu grūtību tikt no pirmā līdz otrajam,”