Karaļa viltība. Stīvs Berijs

      Prologs

      Ketrīna Parra saprata, ka beigas tuvojas. Atlikušas tikai dažas dienas, varbūt vien dažas stundas. Jau pusstundu viņa klusuciezdama stāvēja un vēroja, kā ārsti veic izmeklēšanu. Tagad bija pienācis laiks atzinumam.

      – Ser, – ierunājās viens no ārstiem. – Jūsu dzīvību glābt vairs nav cilvēka spēkos. Jums vislabāk būtu tagad gremdēties apcerē par savu pagājušo dzīvi un lūgt Dieva žēlastību caur Kristu.

      Viņa noraudzījās Henrijā VIII, kurš apsvēra padomu. Visu šo laiku, gulēdams gultā, karalis bija izdvesis skaļus sāpju kliedzienus. Uz mirkli mitējies, viņš pacēla galvu un uzlūkoja ziņnesi.

      – Kurš tiesnesis sūtījis jūs taisīt spriedumu par mani?

      – Mēs esam jūsu ārsti. Šis verdikts nav pārsūdzams.

      – Prom! – Henrijs nokliedza. – Visi!

      Pat nāves gultā guļot, karalis spēja pavēlēt. Ārsti steigšus atstāja guļamkambari, un izbiedētie galminieki tiem sekoja.

      Arī Ketrīna pagriezās uz promiešanu.

      – Es lūdzu jūs, labā karaliene, palikt, – sacīja Henrijs.

      Viņa palocīja galvu.

      Vīrietis šķita saņemamies.

      – Ja vīrs pilda vēderu ar brieža un cūkas gaļu, ja virsū uzēd vērša sānu gaļu un teļa pīrāgu, ja to noskalo ar eila un vīna plūdiem, kam neredz gala… – Henrijs brīdi klusēja. – Tad viņš ievāks savu nezāļu pilno ražu nestundā. Tad viņu maz priecēs aizvien plašākā karaļvalsts. Tieši tā, mana karaliene, ir noticis ar mani.

      Patiesi vārdi. Karali bija pārņēmusi paša izsaukta kaite, kas pūdēja viņa iekšas un pamazām nīcināja viņa dzīvības kodolu. Viņš bija tā uzpūties, ka teju plīsa pušu, nejaudāja lāgā izkustēties un gulēja kā stings tauku blāķis. Šis jaunībā tik izskatīgais vīrs, kurš reiz lēca pāri aizsarggrāvjiem un prata šaut ar loku kā neviens cits visā Anglijā, kurš teicami kāvās bruņinieku turnīros, veda kaujās armiju un sakāva pāvestus, tagad nespētu pieveikt pat lorda puišeli vai pacelt roku savam priekam. Viņš bija kļuvis milzīgs, smags, iekritušām ačelēm, apaļu seju un dubultzodu. Kā tāds vepris.

      Atbaidošs.

      – Ser, jūs bez iemesla sevi nopaļājat, – Ketrīna skaļi teica. – Jūs esat mans pavēlnieks, kam es un visa Anglija esam zvērējuši pilnīgu uzticību.

      – Bet tik ilgi vien, kamēr velku dvašu.

      – Un to jūs vēl aizvien darāt.

      Viņa apzinājās savu vietu. Bīstami rosināt strīdu starp vīru un sievu, ja pirmajam pieder visa vara un otrajai nepieder nekas. Taču arī vājai būtnei ir savi ieroči. Uzticība, laipnība, allaž ass prāts, pastāvīga gādība un izcila izglītība – tie bija viņas rīki.

      – Vīrs var sēt savu sēklu tūkstoš reižu, – viņa sacīja. – Ja viņš rūpīgi vairās sērgas un arī citādi vada dzīvi krietni un veselīgi, tad arī beigu beigās stāvēs stalti kā ozols un lēks kā briedis, kas joprojām valda pār savu baru. Tāds esat jūs, mans karali.

      Henrijs pavēra savu uzblīdušo sauju, un viņa ielika tajā plaukstu. Viņa āda bija vēsa un mikla, un neviļus uzmācās domas, vai to jau nav skāris nāves tvēriens. Ketrīna bija šo cilvēku iepazinusi piecdesmit sešus gadus vecu, kad viņš jau bija sēdējis tronī gandrīz trīsdesmit astoņus gadus. Viņš bija apņēmis sešas sievas un radījis piecus paša atzītus bērnus. Viņš bija mērojies spēkiem ar pasauli un metis izaicinājumu katoļu baznīcai, izveidodams pats savu reliģiju. Viņa bija sestā sieviete, kuru viņš bija apprecējis, un – lai slavētas Debesis – rādījās, ka viņa būs pēdējā.

      Šī doma viņas sirdī viesa cerību.

      Laulības ar šo tirānu nenesa nekādu prieku, taču karaliene savu pienākumu bija pildījusi. Viņa gan negribēja kļūt par valdnieka sievu, pilnībā samierinādamās ar mīļākās lomu, turklāt šā karaļa sievas allaž gaidījis bēdīgs liktenis. Bet nē, viņš nepiekāpās. “Es redzu tevi augstākā lomā.” Ar nodomu Ketrīna neizrādīja aizrautību par karaļa piedāvājumu un arvien izturējās atturīgi pret karaliskajiem žestiem, paturēdama prātā, ka, Henrijam novecojot, galvas ripoja arvien biežāk. Piesardzība bija vienīgais ceļš uz ilgu mūžu. Tādējādi, atstāta bez izvēles iespējām, viņa greznā laulības ceremonijā visas pasaules acu priekšā bija izgājusi par sievu pie Henrija Tjūdora.

      Tagad četri laulības dzīves moku gadi tuvojās beigām.

      Taču iepriecinājumu viņa paturēja sevī, slēpdama to zem bažpilnas maskas, un ļāva acīm paust jūtas, kas izskatījās vienīgi pēc mīlestības.

      Aprūpējusi un jau apglabājusi divus vīrus, viņa prata turēt rokās vecāku vīriešu sirdis. Viņa zināja, kādi upuri jānes šajā lomā. Karalim pakalpodama, viņa daudzkārt bija iecēlusi sev klēpī tā smirdošo, čūlājošo kāju un klājusi sautējošas kompreses un balzamu, remdējusi viņa prāta raizes, atvieglojusi sāpes. To viņš atļāva darīt tikai savai sievai.

      – Mīļā sirds, – karalis čukstēja. – Gribu tev uzticēt vēl beidzamo pienākumu.

      Ketrīna palocīja galvu. – Jūsu Majestātes visniecīgākā iegriba ir šās zemes likums.

      – Ir kāds noslēpums. Esmu to glabājis ilgi. Tas nācis mantojumā no tēva. Es vēlos, lai to nodod Edvardam, un lūdzu tevi to paveikt.

      – Jūsu labā man jebkurš darbs būs godājams.

      Karalis slēdza acis, un viņa redzēja, ka īsā atelpa no sāpēm ir mitējusies. Pavēris muti, viņš pēc brīža iekliedzās:

      – Mūki! Mūki!

      Balsi caurstrāvoja šausmas.

      Vai liesmās iesviesto klerikāļu rēgi nu pulcējas ap gultu, ņirgdami par mirstošo dvēseli? Henrijs bija nopostījis klosterus, sagrābis visas to bagātības un licis apkaut to iemītniekus. No agrākās varenības un spozmes bija palikušas vien drupas un līķi.

      Mirstošais šķita spējam nomākt un atvairīt vīziju.

      – Uz nāves gultas gulēdams, mans tēvs pastāstīja par kādu slepenu vietu. Tjūdoriem tāda ir viena vienīga.