Rudens dēka. Millija Džonsone

      Augusts

      “PIRMS ATALGOJUMA IR JĀBŪT DARBAM. PIRMS RAŽAS IR STĀDĪŠANA. CILVĒKS SĒJ ASARAS, LAI VARĒTU NOVĀKT PRIEKU.”

      Pirmā nodaļa

      Ar kandidāti, kura ieradās pulksten vienos, viss notika bez aizķeršanās. Džuljeta un Koko par to bija vienisprātis, un abi lepojās ar savu bārdasnaža asmens asuma intuīciju. Atšķirībā no kandidātes pulksten divpadsmitos, kura iepeldēja dzīvoklī, nesot sev līdzi sviedru smaku, šī kandidāte bija smaržīga – un viņai bija smieklu krunciņas, atšķirībā no tās, kura nāca pusdivpadsmitos un bija tā sapumpēta ar botulīna toksīnu, ka izskatījās pēc tādas, kas izbēgusi no Tiso kundzes vaska figūru muzeja. Un viņai bija krietni pāri trīsdesmit, atšķirībā no tām, kuras ieradās bez piecpadsmit vienpadsmitos un piecas pāri deviņiem un bija par daudz jaunas un aušīgas. Ikviena, kura nespēja atcerēties “Karatē bērnus”, uzreiz tika svītrota no saraksta. Šī kandidāte bija arī jauki apaļīga un ar lielām krūtīm, atšķirībā no bālās un kārnās kandidātes pulksten pusvienos, kura izskatījās pēc heroīna lietotājas. Jā, tas, ka pulksten vienos atnākusī izskatījās pēc tādas, kas labprāt notiesātu siera kūku pusnaktī, bija vislabākā rekomendācija. Cilvēki, kuri izbaudīja savu ēdienu, bija dzīvespriecīgāki par tiem, kuri ēda tikai tāpēc, lai dotu ķermenim kādu enerģiju, – tāds bija Džuljetas uzskats. Kad piemērotas dzīvokļa biedrenes meklējumi beidzot tuvojās noslēgumam, viņa atviegloti nopūtās, jo, pašai kļūstot vecākai un izvēlīgākai, centieni atrast kādu, ar ko dalīt jumtu virs galvas un rēķinus par to, sagādāja vislielākās galvassāpes, kādas vien varēja iztēloties.

      Tad Džuljeta piedāvāja viņai savu šokolādes konfekti.

      – Es tādas neēdu, – sacīja kandidāte, savilkdama seju gluži kā Misters Bīns. – Tās satur dzīvnieku taukus. Un es esmu vegāne.

      Viņas mutē šis vārds izklausījās tā, it kā viņa būtu no citas planētas, un, pēc Džuljetas domām, tālu no tā nebija. Vegāni, vulkānieši no “Zvaigžņu ceļa” – nav nekādas atšķirības, ja neskaita smailas ausis. Vistīrākie citplanētieši. Džuljeta un Koko pārmija viszinīgus skatienus. Ak kungs, jau atkal kārtējā aiziet pēc piena, viņi pavēstīja viens otram skatienu valodā. Koko zināja, ka Džuljeta drīzāk izvēlētos sev par dzīvokļa biedru Haroldu Šipmenu nekā vegāni. Viņa negribēs, lai kāds blenztu uz viņu ar baltu aci, it kā viņa būtu masu slepkava tikai tāpēc, ka ēd šķiņķa sviestmaizi ar kārtīgu sviestu vai staigā apkārt aitas vilnas čībās.

      Tagad, kad viņa atradās atzītu gaļēdāju un piena dzērēju sabiedrībā, kandidātes uzvedība strauji mainījās un nebija nekādas jēgas turpināt sarunu. Viņa veltīja Džuljetai un Koko atvadu smaidu, kas bija tikpat silts kā Sibīrijas ziema, un aizklumzāja savās plastikāta kurpēs.

      – Kā gan cilvēks var tikt pie tādas pēcpuses, ja pārtiek tikai no selerijām? – Džuljeta brīnījās, kad durvis bija cieši aizvērušās.

      – Pārspēj manējo, – sacīja viņas draugs Koko, sakārtojot savas tumši brūnās Jaunās romantikas stila cirtas un savilkdams pilnīgās lūpas ākstīgā pārsteigumā. Viņš pats bija garš un tievs kā skals, taču Džuljeta viņam to piedeva, jo viņš allaž bija ēdis kā izbadējies zirgs. Viņam vienkārši piemita apskaužama vielmaiņa. – Bez šaubām, ja tu ņemtu mani par dzīvokļa biedru, tad tev nevajadzētu iziet cauri tam visam.

      – Koko, – Džuljeta apņēmīgi noteica, – ja mēs ar tevi nedzīvojam kopā, tad varam būt draugi. Ja mēs ar tevi dzīvotu kopā, tad es tev sadotu pa galvu vai tu man izskrāpētu acis. Es nespētu dzīvot kopā ar tevi. Nemūžam. Un tu NESPĒTU dzīvot kopā ar mani. – Viņa uzsvēra šo vārdu, kā vienmēr, kad viņi nonāca līdz šim argumentam, un pēdējā laikā tas bija noticis bieži. – Atceries Maljorku?

      Divas nedēļas Spānijā kopā ar Koko un viņu kopīgo draudzeni Hetiju bija izrādījušās jautras, taču Džuljeta zināja, ka viņa nemūžam nespētu dzīvot vienā dzīvoklī ar vīrieti, kurš ir tik ļoti apsēsts ar tīrību. Un, tā kā Hetija pēc tam aizbēga ar Džuljetas vīru Rodžeru, viņa arī neatradās potenciālo dzīvokļa biedru sarakstā. Lai jau tiem abiem veicas. Jo zem Džuljetas bijušā vīra šarmantās un spožās ārienes slēpās tumša dvēsele pamatīgā “nožēlojama nelieša” marinādē.

      Un tāpēc, sešus gadus nodzīvojusi ar vīrieti, kura smaids desmit gadu vecumā bija nonācis operācijas traukā kopā ar viņa mandelēm, Džuljeta nemūžam vairs nebija gatava vieglprātīgi izturēties pret dzīvokļa biedra vai partnera izvēli. Bezierunu kritēriji bija: smaidīšanas spēja, ķermeņa formas un drošais balsts – intuīcija. Džuljetai nenāca ne prātā dzīvot vienā dzīvoklī ar kādu, kurš klakšķinātu mēli, ja viņa iebāztu sev mutē ko tādu, kas nebija piecreiz dienā lietojamais dārzeņu un augļu kokteilis.

      Bija atlikušas vēl tikai divas iespējamās pretendentes. Pirms pulksten divos pieteiktās kandidātes ierašanās Džuljeta un Koko īsināja laiku ar trīstūkstoš kaloriju vērtām šokolādēm.

      Andrea ieradās precīzi pulksten divos. Punktualitāte bija iespaidīga, taču diemžēl nekas cits ievērojams viņai nepiemita. Andrea izskatījās tā, it kā būtu atceļojusi ar laika mašīnu no tūkstoš deviņi simti sešdesmit otrā gada – lokana, ar stūrainiem vaibstiem, ģērbusies plīvojošā spokaini zaļā kleitā ar pieskaņotām krellītēm. Viņa lepojās ar veciem ilgviļņiem, kas lika tai izskatīties pēc tādas, kas uzsēdināta uz elektriskā krēsla, un spēcīgi oda pēc pačūlijas eļļas, kas izraisīja Koko klepus lēkmi, kad viņš pie durvīm ievilka šo smaku plaušās. Koko sprieda par cilvēkiem pēc viņu smaržas. Aromāti allaž bija Koko kaislība, un viņam pilsētā piederēja smaržu veikals: “Koko smaržu pils”. Viņš pārzināja un mīlēja savu darāmo, un pačūlijas Koko sarakstā atradās vienā rindā ar “Tvīdu” un “Čārliju” un vienu pakāpi zemāk par “Devonas vijolītēm”.

      Andrea uzreiz aizsoļoja līdz istabas tālākajam stūrim un sāka plaukšķināt gaisā paceltas rokas.

      – Jums šajā vietā ir sakrājies daudz negatīvas enerģijas, – viņa noteica ar tādu pašu nepatiku, kādu cits būtu izrādījis, atrodot cepumu traukā peļu ekskrementus. – Un vai pie jūsu pusdienu galda es redzu papīrgrozu? – Viņa vairākas reizes sašutumā noklakšķināja mēli un turpināja sist plaukstas.

      – Vai gribēsiet kafiju? – apjautājās Koko, un, cenšoties savaldīt smieklus, viņa acis pieplūda ar asarām.

      – Melnu. Un tikai tad, ja tā ir ar “Godīgās tirdzniecības” zīmi, – Andrea noteica, aizslīdot atpakaļ līdz dīvānam. – Vai šis dzīvoklis kādreiz ir ticis izsvēpēts?

      Džuljeta viņu neizpratnē uzlūkoja, nespēdama saprast, par ko viešņa runā.

      – Tas vairākkārt ir ticis notašķīts, – noteica Koko. – Pēc dažām sarkanvīna pudelēm.

      – Enerģijas atliekas prasās pēc attīrīšanas, – nošņaukājās Andrea, nepievērsdama uzmanību Koko jokam. Tad viņa strauji piešķieba galvu un sāka sarunāties ar kādu neredzamu būtni. – Jā, es pilnīgi piekrītu.

      Koko aizskrēja uz virtuvi un aizbāza muti ar trauku dvieli. Pēc lielas meklēšanas viņš Džuljetas sienasskapī atrada “Godīgās tirdzniecības” kafijas paciņu. Tā bija saņemta kā bezmaksas pielikums žurnālam.

      – Tātad… – ar mākslotu smaidu sejā Džuljeta iesāka, iekšēji apzinādamās, ka šajā gadījumā atrodas uz ceļa, kas nekur neved. Dieva dēļ, viņa gribēja normālu cilvēku. Vai tas bija par daudz prasīts? – Kur jūs dzīvojat šobrīd?

      – Mirtlgrovā, aiz Hadersfīldroudas, – atbildēja Andrea, skatienam šaudoties pa istabu, it kā viņa sekotu līdzi kādam lidojošam objektam. – Vai jūs kādreiz esat attīrījuši savas čakras?

      “Ko tādu attīrījuši?” Džuljeta domāja.