Kthulhu aicinājums. H. F. Lavkrafts

      I

      MĀLA BRIESMONIS

      Manuprāt, vislielākā žēlsirdība pasaulē ir cilvēka prāta nespēja atrast saikni starp visu, kas tajā uzkrājas. Mēs dzīvojam rāmā neziņas salā melna bezgalības okeāna vidū, un mums nav lemts ceļot tālu. Visas zinātnes, katra tiecoties uz savu pusi, līdz šim mūs maz ietekmējušas, bet kādudien, kad atsevišķās zināšanu druskas savienosies vienā veselā, atklāsies tik šausminoši realitātes plašumi un mūsu drausmīgais stāvoklis tajos, ka šie atklājumi laupīs mums prātu vai mēs bēgsim un patversimies no nāvīgās gaismas jauna tumsonības laikmeta mierā un drošībā.

      Teozofi ir izteikuši minējumus par kosmiskā cikla satriecošo varenību, kurā mūsu pasaule un cilvēku rase ir īslaicīgas parādības. Viņi ir devuši mājienus par dīvainiem izdzīvošanas gadījumiem, kas liktu asinīm stingt dzīslās, ja vien tos neaizplīvurotu iemidzinošs optimisms. Bet ne jau viņi bija tie, kas man ļāva uz acumirkli ieraudzīt aizliegtos gadu miljardus, kas stindzina, par tiem vien iedomājoties, un aptumšo prātu, kad par tiem sapņoju. Šis acumirklis, tāpat kā visi baisie patiesības mirkļi, atklājās, nejauši saliekot kopā atsevišķus fragmentus – šajā gadījumā vecus avīžrakstus un miruša profesora piezīmes. Es ceru, ka nevienam citam neizdosies salikt šo pašu mozaīku; katrā ziņā, ja palikšu dzīvs, tad nemūžam apzināti neatklāšu pavedienu, kas palīdzētu savirknēt šo pretīgo notikumu ķēdi. Domāju, ka arī pats profesors grasījās klusēt par sev zināmo atklājuma daļu un būtu iznīcinājis savas piezīmes, ja viņu tik pēkšņi nebūtu pārsteigusi nāve.

      Es pirmoreiz par to uzzināju 1926./27. gada ziemā pēc sava Providensā, Rodailendā, dzīvojošā vectēvoča, Brauna Universitātes semītu valodu goda profesora Džordža Ganela Endžela nāves. Profesors Endžels bija plaši pazīstama seno rakstu autoritāte, tāpēc pie viņa bieži vērsās prominentu muzeju vadītāji, un varbūt tāpēc daudzi atceras viņa aiziešanu deviņdesmit divu gadu vecumā. Vietējās sabiedrības interesi uzkurināja neskaidrie nāves apstākļi. Atceļā no Ņūportas kuģa profesors bija saņēmis sitienu; pēkšņi pakritis, kā vēstīja aculiecinieki, jo viņu pagrūdis nēģeris, kas izskatījies pēc jūrnieka un pēkšņi izniris no kāda šaubīga, tumša pagalma stāvajā piekalnē, kas bija īsākais ceļš no piestātnes līdz nelaiķa mājām Viljamsstrītā. Ārstiem neizdevās atrast nekādu redzamu vainu, bet pēc mulsām debatēm tie secināja, ka nāve iestājusies no nemanāma sirds bojājuma, ko izraisījis krietni vecā vīra mundrais kāpiens stāvajā kalnā. Tobrīd man nebija iemesla nepiekrist šim slēdzienam, bet pēdējā laikā esmu sācis par to prātot, un ne tikai prātot.

      Man kā vectēvoča mantiniekam un testamenta izpildītājam, jo viņš nomira kā bezbērnu atraitnis, vajadzēja ar zināmu rūpību caurskatīt viņa dokumentus, un tāpēc pārvedu visas viņa mapes un kastes uz savu mitekli Bostonā. Lielu daļu savākto materiālu vēlāk publicēja Amerikas Arheoloģijas biedrība, bet vienas kastes saturs šķita ārkārtīgi mulsinošs, tāpēc vairījos to rādīt citiem. Kaste bija aizslēgta, un atslēgu es atradu tikai rūpīgāk izpētījis atslēgu riņķi, ko profesors allaž nēsāja kabatā. Tikai tad man izdevās kasti atvērt, taču priekšā bija vēl nopietnāks un rūpīgāk aizsargāts šķērslis. Ko nozīmēja manis atrastie dīvainie māla bareljefi un nesakarīgās rakstu zīmes, līkloči un grebumi? Vai tēvocis mūža nogalē būtu lētticīgi kritis par paviršas krāpšanas upuri? Es nolēmu atrast ekscentrisko skulptoru, kurš šādi iztraucējis veca vīra sirdsmieru.

      Bareljefs bija nepilnu collu biezs un piecreiz sešas collas liels, raupjš četrstūris, kas acīmredzami darināts mūsdienās. Tomēr tas, kas bija uz tā attēlots, ne pēc noskaņas, ne nodoma ne tuvu nebija mūsdienīgs, jo, lai gan kubismam un futūrismam piemīt daudzi un dažādi untumi, tajos visai reti sastopama mistiskā regularitāte, kas slēpjas aizvēsturiskajos rakstos. Un lielākā daļa zīmju neapšaubāmi atgādināja kaut kādu rakstību, bet, lai gan labi pārzināju tēvoča dokumentus un kolekcijas, neparko nespēju atminēties, ka būtu redzējis ko līdzīgu vai atradis kādu norādi par attālu saistību ar ko pazīstamu.

      Virs acīmredzamajiem hieroglifiem, pēc visa spriežot, bija atainots kāds tēls, lai gan autora impresionistiskā maniere traucēja gūt skaidru priekšstatu par tā raksturu. Izskatījās, ka tas ir kaut kāds briesmonis vai briesmoņa simbols, kādu spētu uzburt tikai slims prāts. Sakot, ka manā nedaudz ekstravagantajā iztēlē vienlaicīgi iznira astoņkāja, pūķa un cilvēka karikatūras tēli, es palikšu uzticīgs atveida garam. Gaļīga galva ar taustekļiem slējās virs groteska, zvīņaina ķermeņa ar rudimentāriem spārniem, taču visbiedējošākās šķita radījuma aprises. Aiz stāva neskaidri iezīmējās gigantiskas arhitektūras formas.

      Šo dīvaino veidojumu papildināja avīžu izgriezumu kaudzīte un ar profesora Endžela roku nesen rakstītas piezīmes bez jebkādām pretenzijām uz literāriem izpušķojumiem. Šķiet, galvenā dokumenta nosaukums bija “KTHULHU KULTS”. Burti bija rūpīgi izzīmēti, novēršot jebkādu iespēju pārprast vai nepareizi izlasīt nedzirdēto vārdu. Manuskriptam bija divas daļas, pirmajai bija dots virsraksts “1925. – Tomasstrītā 7, Providensā, Rodailendā dzīvojošā H. E. Vilkoksa sapņi un sapņos tapušie darbi”, bet otrajai – “Benvilstrītā 121, Ņūorleānā, Luiziānā dzīvojošā inspektora Džona R. Legrasa stāsts 1908. g. A. A. B. san., piez. par to pašu un prof. Veba atskaite”. Pārējie dokumenti bija īsas piezīmes, vienās aprakstīti dažādu cilvēku savādie sapņi, citās – citāti no teozofijas grāmatām un žurnāliem (īpaši no V. Skota-Eliota “Atlantīdas un zudušās Lemūrijas”), un pārējie bija komentāri par senām slepenām biedrībām un sektām ar atsaucēm uz tādiem mitoloģijas un antropoloģijas avotiem kā Freizera “Zelta zars” un Mareja jaunkundzes “Rietumeiropas raganu kults”. Izgriezumi bija saistīti ar garīgu slimību un masveida ārprāta vai apmātības uzliesmojumiem 1925. gada pavasarī.

      Galvenā manuskripta sākumā bija izklāstīts ļoti īpatnējs stāsts. 1925. gada 1. martā pie profesora Endžela ar vēl gluži miklu un svaigu māla bareljefa plāksni ieradies vājš, tumšmatains, neirotisks un satraukts jauneklis. Vizītkartē bija rakstīts Henrija Entonija Vilkoksa vārds, un mans tēvocis viņu pazina kā pavirši zināmas, labas ģimenes jaunāko dēlu, kurš studēja tēlniecību Rodailendas Dizaina skolā un dzīvoja viens Heraldiskās lilijas ēkā netālu no mācību iestādes. Vilkokss bija pāragri attīstījies un ģeniāls, taču ārkārtīgi ekscentrisks jauneklis, kurš kopš bērnības pievērsis sev uzmanību ar dīvainiem stāstiem un sapņu atstāstiem. Viņš dēvēja sevi par “pārlieku jūtīgu”, taču senās tirdzniecības pilsētas krietnie ļaudis uzskatīja viņu tikai par “dīvainu”. Viņam nepatika saieties ar savu aprindu cilvēkiem, tāpēc jauneklis pamazām pazuda no sabiedrības uzmanības loka un bija pazīstams tikai šauram citās pilsētās dzīvojošu estētu lokam. Pat Providensas Mākslas klubs, kas ļoti rūpējās par sava konservatīvā gara saglabāšanu, uzskatīja viņu par bezcerīgu gadījumu.

      Apmeklējuma reizē, kā vēstīja profesora manuskripts, skulptors pēkšņi ievaicājies par namatēva zināšanām arheoloģijā, kas varētu palīdzēt izprast bareljefā attēlotos hieroglifus. Viņa runasveids bija sapņains un manierīgs, kas savukārt laupīja līdzcietību pret runātāju, tāpēc tēvocis atbildēja strupi, jo plāksne bija aizdomīgi svaiga un diez vai tās izcelsme kaut vai attāli varēja būt saistīta ar arheoloģiju. Jaunā Vilkoksa atbilde uz pārmetumu tomēr atstāja uz manu tēvoci pietiekami lielu iespaidu, lai viņš vārds vārdā piefiksētu ciemiņa fantastiski poētisko stāstījumu, jo šāds runasveids, kā tagad esmu noskaidrojis, viņam ir ļoti raksturīgs. Viņš teica: “Tā tiešām ir jauna, jo radīju to tikai vakarnakt, sapņodams par dīvainām pilsētām, un sapņi ir senāki par drūmo Tairu vai domīgo Sfinksu, vai dārzu ieskauto Babilonu.”

      Tad viņš sāka savu nesakarīgo stāstu, kas atsauca atmiņā sapni un sakairināja mana tēvoča interesi. Iepriekšējā naktī bija notikusi viegla zemestrīce, kas Jaunanglijā tomēr izrādījās visspēcīgākā pēdējo gadu laikā un atstājusi dziļu iespaidu uz Vilkoksa iztēli. Devies pie miera, viņš bija sapņojis par