Kaisle zem Tasmānijas debesīm. Kimberlija Frīmena
valdzinājuma un neizsīkstošo muslīna un krepdešīna kleitu dēļ. Bītija patiešām centās turēt līdzi. Viņa pati pirka audumus un šuva drēbes, un neviens nevarētu pateikt, ka tās nav radītas un šūtas Parīzē. Viņa bija apgriezusi savus tumšos matus moderni īsus, taču uzskatīja, ka viņas atklātā seja un lielās, zilās acis laupa katru iespēju izskatīties noslēpumainai un kārdinošai. Taču, bez šaubām, Kora bija piedzimusi ar savu pašapzinīgo spožumu, kamēr Bītijai nācās pēc tā tiekties.
Kora izpūta gaisā cigarešu dūmu strūkliņu un tad apjautājās:
– Tad kurā mēnesī tu jau esi?
Bītijas sirds salēcās, un viņa asi uzlūkoja Koru. Draudzene skatījās tieši sev priekšā, ar sarkanajām lūpām aptvērusi cigaretes iemuti. Uz mirkli Bītijai pat likās, ka viņa ir tikai iztēlojusies šo jautājumu: jādomā, ka viņas apkaunojošais noslēpums nespēja izlauzties no tumsas, lai iznirtu šajā spoži apgaismotajā klubā.
Taču tad Kora pagriezās, savilkusi tievās uzacis virs dzēlīgajām acīm, un pasmaidīja. – Bītij, tu esi kļuvusi praktiski zaļa no dūmiem, un tu pat nepieskaries savai vīna glāzei. Pagājušajā nedēļā es domāju, ka tu varbūt esi saslimusi, bet šonedēļ… man ir taisnība, vai ne?
– Henrijs nezina. – Vārdi paspruka, izmisuma dzīti.
Kora atmaiga un noglāstīja viņas roku.
– Es neteikšu ne vārda, apsolu. Atvelc elpu, mīļā. Tu izskaties pārbijusies.
Bītija paklausīja Koras padomam, likdama locekļiem atslābt tajā gurdajā nevērībā, kura no viņas tika gaidīta. Viņa pieņēma no Koras cigareti, lai arī tā lika kuņģim savilkties nelabumā. Bītija nedrīkstēja pieļaut, lai vēl kāds to pamanītu vai uzdotu jautājumus. Piemēram, Billijs Vailders ar saviem sārtajiem vaigiem un nežēlīgajiem smiekliem: ak, viņam tas liktos uzjautrinoši. Tomēr Bītija apzinājās, ka nespēs to noslēpt mūžīgi.
– Tu neatbildēji uz manu jautājumu. Kurā mēnesī? – Kora jautāja tik nevērīgā tonī, it kā viņa jautātu, ko Bītija ir šodien ēdusi pusdienās.
– Man nav bijušas mēnešreizes kādas septiņas vai astoņas nedēļas, – Bītija nomurmināja. Viņa sajutās neciešami viegli ievainojama, itin kā viņai būtu nolobīta āda. Bītija negribēja par to runāt vai domāt. Viņa nejutās gatava kļūt par māti: šī doma vien lika sirdij sažņaugties.
– Pietiekoši agri. – Kora izņēma no somiņas kompakto pūderi un atvēra kārbiņu. No kāršu galda atskanēja skaļi smiekli. – Vēl pastāv iespēja, ka tas neaizķersies.
Uz mirkli nomācošās bailes pagaisa.
– Vai tā? Es neko nezinu. Zinu, ka esmu muļķe, bet… – Bītija ticēja Henrija apgalvojumam, ka tad, ja viņš atrāvās pareizajā brīdī, tas nemūžam nevarēja notikt. Viņš bija atteicies veikt vēl kādus pasākumus. – Franču prezervatīvi ir domāti frančiem, – viņš bija sacījis. – Es zinu, ko daru. – Viņam bija trīsdesmit gadu, viņš bija piedalījies karā: Bītija viņam uzticējās.
– Tagad klausies, – Kora noteica, pieklusinādama balsi.
– Ir šis tas, ko tu varētu darīt, dārgā. Katru dienu ej karstā vannā, dzer zivju eļļu, skraidi apkārt un nogurdini sevi. – Viņa aizcirta pūdernīcu, balsij atgriežoties pie parastā nevērīgā toņa. – Vēl ir tikai pats sākums. Manas māsīcas draudzene bija tikusi līdz ceturtajam mēnesim, kad viņai uznāca asiņošana un viss beidzās pats no sevis. Viņa satvēra to rokās, un tas nebija lielāks par peli. Tomēr viņa jutās satriekta. Ilgojās pēc bērna. Protams, precējusies.
Precējusies. Bītija nebija precējusies, bet Henrijs gan bija. Ar Molliju, īru vilkusuni, kā viņam patika to dēvēt. Henrijs apgalvoja Bītijai, ka tā esot laulība bez mīlestības, kas noslēgta starp diviem cilvēkiem, kuriem šķita, ka viņi viens otru labi pazīst, bet kuri lēnām kļuva par svešiniekiem. Lai vai kā, Mollija vēl aizvien bija viņa sieva. Un Bītija tāda nebija. Viņa bez kādas elegances izsmēķēja pusi cigaretes un tad devās projām, lai sāktu strādāt. Staigādama apkārt ar dzērienu paplāti, Bītija domāja par Henrija kantaino zodu un rudi zeltainajiem matiem, ilgodamās viņam pieskarties, taču neriskēdama novērst vīrieša uzmanību. Bītija vēl neuzdrošinājās viņam neko teikt par bērnu: ja Korai izrādīsies taisnība un Bītija varēs izraisīt spontāno abortu, tad kāpēc radīt problēmas? No tā nekas nevarēja iznākt. Varbūt tas būs beidzies rīt vai nākamnedēļ. Viss būs garām. Dažas ilgākas peldes karstā vannā; bez šaubām, bija grūti pavadīt pārāk ilgu laiku viņu kopīgajā īres nama stāva vannas istabā, bet, ja viņa no rīta pietiekoši agri pieceltos…
Henrijs pacēla skatienu no kārtīm un ieraudzīja, ka Bītija viņu uzlūko. Viņš tai pamāja: tas bija Henrijs, nekādu plašu žestu, muļķīgas māšanas vai miegšanas ar aci. Tikai mierīgs pelēku acu skatiens. Bītijai nācās novērsties, Henrijs atkal pievērsās kārtīm, un viņa atgriezās ar paplāti pie mazā bāra telpas stūrī un izkārtoja džina un brendija pudeles gar spoguļplauktiem. Viņai patika Henrija blāvās acis, kas bija neparasti gaišas. Pateicoties tām, Bītija spēja viņu saprast bez runāšanas, un Henrijs runāja reti. Reiz, pašā attiecību sākumā, viņa bija vērojusi Henriju spēlējam pokeru un pamanījusi, cik spēcīgi viņa acu zīlītes kontrastē ar varavīksneni. Patiesībā Bītija spēja nolasīt viņa kārtis no acīm: ja viņš uzņēma labu kārti, zīlītes iepletās, kamēr slikta kārts lika tām sarauties. Gandrīz nemanāmi: to spēja ievērot vienīgi sieviete, kura nebeidzami lūkojās šajās acīs.
Bez šaubām, pēc tam viņa sāka vērot pārējos pie galda sēdošos vīriešus, lai mēģinātu atšifrēt viņu kārtis. Ne vienmēr tas izdevās viegli, it īpaši ar Billiju Vailderu, kura acis bija gandrīz melnas. Taču tad, ja uz kārts bija liktas lielas summas, kad vīrieši visvairāk centās saglabāt neitrālu sejas izteiksmi, Bītija gandrīz vienmēr spēja noteikt, kad viņi blefo. Henrijs tās uzskatīja par blēņām. Bītija bija mēģinājusi viņam paskaidrot savu domu gājienu, taču viņš bija to izlaidis no klēpja un aizsūtījis prom no kāršu galda. Viņš bija zaudējis spēli, neieklausīdamies Bītijas padomā, un vairākas dienas nostaigājis neomā. Tāpēc pagaidām viņa neuzbāzās.
Tas nebija tik svarīgi.
Kora viņai pamāja, aicinot atgriezties: viņa vēlējās padalīties baumās.
– Vai tu spēj iedomāties, ko valkā Aivija O’Hāra?
Bītija pievērsa uzmanību Aivijai. Viņa bija uzvilkusi spīguļiem nobārstītu tīklotu kleitu virs zīda krekliņa, papildinot ansambli ar zīda puķi ap kaklu un augstpapēžu kurpēm. Mirdzošā kleita izrādījās par daudz pieguļoša viņas platajiem gurniem: jaunākā mode bija nesaudzīga pret gurniem. Tā nebija Aivijas vaina. Labs piegriezējs varētu saskaņot šos audumus tā, lai viņa izskatītos dievišķīga, slaida, kā īsta dieviete.
– Ak kungs, – Kora noteica, – viņa izskatās pēc govs.
– To panāk kleita.
Kora izbolīja acis. Tomēr šovakar Bītijai nebija noskaņojuma uzklausīt Koras skarbo analīzi par citu sieviešu trūkumiem. Kādu brīdi viņa neieinteresēti klausījās un tad atgriezās pie bāra.
Vakars turpinājās – glāžu šķindoņa un vīriešu smiekli, skaļa džeza mūzika gramofonā un visuresošie dūmi – un Bītija sajutās nogurusi un ilgojās pēc gultas. Viņa gan nedrīkstēja to atzīt: Tedijam Vailderam patika viņu dēvēt par “rītausmas Bītiju”, un daudzas reizes viņa bija ieradusies darbā Kamillas apģērbu veikalā tikai pēc stundu vai divas ilga snaudiena. Tomēr šonakt Bītija jutās nošķirta no trokšņa un jautrības savā nožēlojamo baiļu kokonā.
Beidzot