Kaisle zem Tasmānijas debesīm. Kimberlija Frīmena
nosēdināja Lūsiju pie virtuves galda ar koka mozaīku un uzlika uz plīts tējkannu. Viņa pavilcinājās, pirms samaksāt peniju par gāzi, lai uzvārītu ūdeni, bet tad nosprieda, ka tas būs to vērts. Tiklīdz tējkanna sāka vārīties, Bītija pārbaudīja, vai Lūsija neskatās, un uzmanīgi novietoja aploksni virs tvaiku mutuļa, ar nagiem paknibinot aizlīmēto maliņu, visu laiku jūtot, kā sirds kāpj vai pa muti laukā. Ja Henrijs uzzinās…
Aizlīmētā mala padevās, un Bītija ātri izslēdza gāzi. Ar trīcošiem pirkstiem atlocīja vēstuli un sāka to lasīt.
Dārgo Henrij, es biju neizsakāmi priecīga, saņemot Tavu vēstuli…
Neticības un niknuma plosīta, Bītija uz mirkli nolaida vēstuli. Viņš bija aizrakstījis Mollijai? Viņš bija aizliedzis Bītijai sazināties pat ar vecākiem, bet uzskatījis par pieņemamu aizrakstīt savai sievai? Viņas elpa kļuva sekla, plaušas likās nodrebam.
– Kas noticis, mammīt? – Lūsija skatījās uz viņu, vērojot ar savām mierīgajām, pelēkajām acīm.
Bītija izmocīja smaidu.
– Nekas, mīļā. Vai tu jau pabeidzi mozaīku?
– Trūkst vēl kaķa galvas.
– Ak, mīļā. – Bītija pavēlēja sev pārstāt drebēt, satvēra Lūsijas roku un uzmanīgi izcēla viņu no krēsla. – Tu varētu aiziet uz manu istabu un sameklēt kādu no manām kleitām, kurā paspēlēties.
– Jā! Vai varu aplikt pērlīšu kaklarotu?
– Tikai šoreiz.
Lūsija aizskrēja, un Bītija atkal pievērsās vēstulei, ar grūtībām norīdama siekalas, pirms lasīt tālāk.
Ne uz mirkli nebiju pārstājusi raizēties par Tevi, par to, vai Tev klājas labi un vai Tu esi laimīgs. Tu vēl aizvien esi mans vīrs un vienmēr tāds būsi, lai kādus muļķīgus lēmumus arī nebūtu pieņēmis. Jāatzīst, ka man bija sāpīgi uzzināt par Tavu bērnu, jo Tu labi zini, ka mana kvēlākā vēlēšanās bija radīt bērnus. Taču es nebiju ar tiem svētīta. Ja Tu man varētu atsūtīt bērna fotogrāfiju, tas man sniegtu lielu prieku un atvieglojumu.
Tīģeriene, kas snauda Bītijas iekšienē, atņirdza zobus. Tā sieviete vēlējās dabūt Lūsijas fotogrāfiju? Kādēļ gan? Viņai nebija nekādu tiesību uz bērnu un nekad nebūs. Tikai pār Bītijas līķi.
Tad viņai sāka ataust gaisma. Kas Mollijai bija uznācis? Kāpēc viņa izturējās tik mīļi? Henrijs bija viņu pametis, pārcēlies uz otru pasaules malu, apņēmis par sievu citu sievieti. Kur palika dusmas? Kur palika indes pilnais naids? Vai tas bija paslēpts, vai arī tā patiešām tur nebija?
Nākamās divas rindkopas bija par Glāzgovu, par laika apstākļiem, par satiksmi, par paveco tanti. Pēdējā rindkopa ietrieca Bītijai sirdī dunci.
Spriežot pēc Tavas vēstules, Tu neiebilsti pret to, ka es atkal varētu atgriezties Tavā dzīvē. Varbūt esmu muļķe (turklāt ne tāda jauna un glīta muļķīte kā Bītija, jo tuvojas mana trīsdesmit trešā dzimšanas diena), taču, sakot Tev jāvārdu, es to uztvēru kā mūža solījumu. Nekas nav mainījies. Ja gribi, lai es Tev atsūtītu naudu atpakaļceļam uz Glāzgovu, es to labprāt darīšu.
Tava sieva Mollija
Kā viņa uzdrošinājās? Kā viņa uzdrošinājās vilināt Henriju projām ar…
Viņa atskārta, ka Mollija dara tikai to, ko Bītija jau bija izdarījusi – Bītija bija aizvilinājusi Henriju. Viņa zināja, ka Henrijs ir precējies, bija dzirdējusi visus viņa stāstus par Molliju un to, cik viņa ir garlaicīga, kā viņa nekad negribēja mīlēties, cik nemoderni ģērbās. Un Bītija ne mirkli nebija domājusi par Molliju.
Viņai gribējās saplēst vēstuli sīkos gabaliņos. Tā vietā Bītija to rūpīgi atkal ieslidināja aploksnē, piespieda maliņu, līdz tā atkal turējās, un uzlika vēstuli uz kamīna dzegas. Vai Henrijs viņu pametīs? Jādomā, ka nē. Viņš nepamestu Lūsiju. Bītija kādu brīdi mierināja sevi ar šo domu, pievienodamās Lūsijai guļamistabā, kur viņa aizrautīgi spēlēja pārģērbšanos. Lūsija, pīdamās vienā no Bītijas kleitām, bija uzlikusi cepuri un tēloja prasīgu klienti. Bītijai vajadzēja attēlot Džīnu, veikals bija atvērts pircējiem. Viņas spēlējās un smējās, un tad Bītija pamanīja Lūsijas atspīdumu spogulī. Viņas spoži rudie mati, kas tik ļoti atgādināja Henriju, lika Bītijai iedomāties par saikni starp tēvu un meitu. Viņu ķēra piepeša apjausma, no kuras asinis sastinga dzīslās.
Varbūt Henrijs domāja, ka varēs paņemt Lūsiju sev līdzi. Visi nervi Bītijas ķermenī sāka panikā zumēt. Ja Henrijam ienāks prātā paņemt viņas meitu sev līdzi uz Glāzgovu, ko viņa spēs padarīt?
Bītija izsteidzās ārā no istabas, atstājot Lūsiju skaļi protestējam. Viņa paķēra vēstuli no kamīna dzegas un iemeta to kamīnā. Noskatījās, kā tā sačokurojas un nomelnē. Mollijas vārdi, viņas ielūgums bija pārvērties par pelniem.
– Ko tu dari, mammīt?
Bītija pagriezās un ieraudzīja uz sliekšņa vēl aizvien pārģērbto Lūsiju.
– Neņem galvā. – Bītija pienāca klāt un notupās Lūsijas priekšā, aplikdama rokas ap meitenītes pleciem. – Tu esi man tik dārga, mana mīļā, – viņa sacīja.
Lūsija, kura allaž bija neiecietīgāka pret Bītiju, nokratīja viņas rokas.
– Nāc, man jānopērk medus un cūkgaļa.
Bītija sekoja Lūsijai guļamistabā, sirdij strauji pukstot pārliecībā, ka viņa ir rīkojusies pareizi.
Bija tikai divas iespējas, kā Henrijs varēja atvieglot vainas apziņu par Lūsijas ceturto dzimšanas dienu. Vai nu aizņemties naudu no Billija dāvanai un tortei, vai arī iedzert pietiekoši daudz, lai šīs izjūtas gluži vienkārši izgaistu. Viņa kuņģis sažņaudzās pie šīs domas, tāpat kā katru dienu, tomēr, iztēlojoties dedzinošā šķidruma garšu uz mēles, sirds pārstāja drebēt.
Viņš izlēma darīt abus.
Mazais rakstāmgalds, pie kura Henrijs strādāja, atradās pie biroja loga otrajā stāvā, tā ka viņš saskatīja lejā tumši zvīļojošo Derventas upi. Tomēr viņš reti raudzījās ārā, lai to apbrīnotu. Billijs viņu pamatīgi nodarbināja, visu laiku neuzkrītoši atgādinot par kredītu, par naudas summu, ko viņš jau bija aizņēmies. Henrijs juta, ka šis parāds nospiež sirdi kā svins.
Tomēr viņš piecēlās un devās uz Billija kabinetu. Durvis allaž bija atvērtas. Billijs strādāja cītīgi, lai ko par viņu teiktu, un bija labs darba devējs. Pārāk labs.
Henrijs pieklauvēja. Billijs pacēla galvu un aicināja viņu iekšā.
– Kā varu palīdzēt?
Henrijs runāja tiešu valodu.
– Šodien ir Lūsijas dzimšanas diena, bet es saņemšu algu tikai piektdien.
– Gribi dabūt avansu uz algas rēķina?
– Jā. – Henrijs palūkojās uz brendija karafi Billija rakstāmgalda stūrī.
Billijs pamāja.
– Lai notiek. Ielej man arī vienu.
Henrijs paklausīja.
– Tās ir pamatīgas porcijas šim diennakts laikam, – Billijs iesmējās, paceldams augšup glāzi.
Henrijs iemalkoja brendiju. Uz brīdi aizvēra acis, jūtot, kā siltums izplatās krūtīs.
– Cik tev vajag? – Billijs jautāja.
– Piecus šiliņus?
Billijs iebāza roku kabatā