Kaisle. Meredita Vailda
mēli, lai sajustu viņa garšu. It kā man nepietiktu ar to, ka nupat biju novesta līdz neprātam uz ēdamistabas galda, sasieta, kā jau mazai, nepaklausīgai verdzenei klājas. Bleiks Lendons bija mana narkotika, mana apsēstība – ieradums, no kura es vairs nekad negrasījos atteikties.
Es pielūdzu viņu ar lūpām un zobiem. Es masēju viņu, mani pirksti slīdēja pār viņa augumu ar tādu pašu apsēstību.
Bleiks zibenīgi nometa mani no sevis un apvēla uz muguras. Viņa satriecoši skaistais, kailais augums ieslīdēja man starp kājām.
– Vai tu centies panākt, lai es tevi vēlreiz paņemu? Ja tā, tad tas tev izdodas sasodīti labi.
Es iesmējos. Viņš plati pasmaidīja, satvēra manas rokas, piespieda tās pie gultas un paberzēja jutīgās vietas, kur pirmīt bija iegriezusies virve.
Pamanījusi Bleika sejā pazibam jau pazīstamās raizes, atbrīvojos no viņa tvēriena, iekļāvu mīļotā seju plaukstās un piespiedu viņu ieskatīties man acīs.
– Viss ir kārtībā. Nesāc atkal justies vainīgs, labi?
– Es negribēju nodarīt tev pāri.
– Tici man, es neko nejutu. Brīdī, kad esam iekarsuši, es spēju just tikai tavu roku pieskārienu un tevi sevī. Neko citu. Kaut kas tāds, kas parastos apstākļos spētu izraisīt sāpes, tagad tikai pastiprina tevis sniegto baudu. Un tu sasodīti labi zini, ka man tas patīk, un tāpēc nesāc izturēties tā, it kā es būtu savainots kaķēns.
– Bet tagad tev taču sāp. Ja nu tev būs zilumi?
– Vai nav vienalga? Tad nākamreiz es vairs tik ļoti necīnīšos. Tu gribēji mani pārmācīt, vai ne? – Kairinoši pagrozīju gurnus, sajuzdama, kā manam vēderam piespiežas viņa karstais, pulsējošais, piebriedušais loceklis. Savilku lūpas viltīgā smaidā. Man bija vajadzīgs, lai Bleiks būtu draisks, un es negrasījos ļaut viņam atsākt kaunēties par savām vajadzībām – vajadzībām, ko strauji sāku izjust arī es.
Pēc visa, ko biju pārdzīvojusi pirms četriem gadiem, kad mani izvaroja kāds vīrietis, biju domājusi, ka vairs nekad nespēšu ļauties kādam. Un tomēr Bleikam es ļāvos. Viņš bija man iemācījis izbaudīt ļaušanos. Viņš bija palīdzējis man iepazīt alkas, kaut ko daudz dziļāku un daudzkārt kvēlāku par visu, ko jebkad biju piedzīvojusi. Viņš bija mani salauzis tiktāl, ka no iekāres biju zaudējusi prātu, un nu man vairs nekas cits nebija vajadzīgs. Viss pārējais šķita neiedomājams.
Pārlaidu divus pirkstus pār viņa saraukto pieri.
– Kas tev nedod mieru? Pirmīt tu izskatījies sarūgtināts.
Bleiks novēlās no manis, apgūlās uz muguras un ar skatienu ieurbās griestos. Pirms vēl biju sākusi viņu izvaicāt, kaut kur aizcirtās durvis un atskanēja apslāpētas balsis. Aši pielēcu kājās, aizvēru guļamistabas durvis un aizslēdzu tās. Tad atgriezos gultā pie Bleika, ieritinājos viņam pie sāniem un laiski pārslidināju kāju par viņa spēcīgo augšstilbu.
Dzīvokļa priekšnamā kaut kas skaļi nobūkšķēja, un šis troksnis atbalsojās visā telpā. Tad atskanēja klusi sievietes smiekli un vaids. Es pavīpsnāju. Allija un Hīts atkal bija ķērušies pie tā paša, bet vai gan es biju īstā, kura varētu kaut ko iebilst?
Paldies dievam, ka viņi pirmīt nebija mums uzskrējuši ēdamistabā Bleika nelielā trika laikā. Kaut ko tādu izskaidrot Allijai būtu neiespējami. Par laimi, viņa vēl aizvien neko pat nenojauta par Bleika neparastajām nosliecēm guļamistabā, un vismaz pagaidām man gribējās, lai tā arī paliktu.
– Mums vajadzētu kaut kur aizbraukt, – Bleiks pēkšņi ieteicās.
Es nopūtos.
– Viņi noteikti drīz sameklēs sev citu mājokli.
– Tas pārāk ievilksies. Turklāt mēs nekur neesam bijuši kopš… jā, kopš Vegasas. Ilga nedēļas nogale mums nenāktu par ļaunu. Es gribu pavadīt kādu laiku kopā ar tevi. Divatā. Netraucēti.
Tur, kur atradāmies pašlaik, mūs bija novedusi negaidītu notikumu virkne. Daudzus no tiem bija izplānojis un īstenojis pats Bleiks. Vegasa šajā notikumu virknē bija kļuvusi par pavērsiena punktu, un, atceroties mūsu pirmos kopā pavadītos brīžus, mani vēl aizvien viscaur pārņēma siltums. Tolaik mūs vadīja vienīgi iekāre, taču nu tā bija pārtapusi apsēstībā, un kaut kur šajā neprātīgajā jūklī es biju viņā iemīlējusies.
– Īsti nezinu, vai šobrīd man vajadzētu atrauties no darba. – Dažu pēdējo stundu laikā biju pavisam aizmirsusi par Rizu, Maksu un visām viņu neprātīgajām intrigām, taču nu pamazām atkal biju spiesta atgriezties realitātē.
– Manuprāt, tu to esi pelnījusi. Es gribu uz dažām dienām aizvest tevi prom. Vienmēr atradīsies kaut kas padarāms un kāds, kam mēs būsim vajadzīgi, taču nav nekā tāda, ko uz pāris dienām nevarētu atlikt.
Savilku uzacis. Mana neapturamā strādāšanas vēlme neļāva man viņam noticēt līdz galam.
– Tu tiešām tā domā?
– Pilnīgi noteikti. Es nupat nolēmu, ka neļaušu tev iebilst. Rītvakar pēc darba mēs dosimies prom.
Pasmīnēju. Mani pārņēma viegls satraukums.
– Kas man jāņem līdzi?
– Es pats tev sakravāšu somu.
– Tev tas nav jādara.
– Tev tik un tā lielāko daļu laika nāksies pavadīt kailai, tādēļ tas patiesībā nemaz nav svarīgi, vai ne? Bikini peldkostīms, nedaudz apakšveļas – ar to vajadzētu pietikt.
Iesmējos un rotaļīgi iepļaukāju Bleiku. Viņš satvēra manu roku, ierūcās un uzrāva mani sev virsū.
– Bet tikmēr arī mums pašiem ir drusku jāpatrokšņo.
Vēlreiz iesmējos un papurināju galvu.
– Tu esi nepārspējams, Bleik. Un nelabojams.
– Tici man, es itin nemaz nevēlos klausīties, kā mans mazais brālis mīlējas. Lai liktu viņam kaut ko manīt, atliek vienīgi atbildēt ar to pašu. Nu man tikai jāizdomā, kā novest tevi tiktāl, lai tu sāktu kliegt.
Mans smaids nedaudz sašķobījās. Bleiks cieši apskāva mani, un ar katru viņa maigo pieskārienu manai ādai liesmas manī cēlās aizvien augstāk.
– Man ir aizdomas, ka tu jau lieliski zini, kā to panākt.
Mani pamodināja skaļš klauvējiens. Bleiks man aiz muguras sagrozījās, tomēr nepamodās.
– Ērika, vai tu jau esi pamodusies? – Aiz durvīm atskanēja apslāpēta balss.
Uzvilku Bleika sporta kreklu un aši atskatījos, lai pārliecinātos, ka Bleiks ir pienācīgi apsedzies. Tad pavēru durvis šaurā spraugā.
Allija jau bija moža un saģērbusies, lai varētu doties uz darbu.
– Kas ir? – es saraucu pieri. – Cik vispār ir pulkstenis?
– Astoņi. Ģērbies. Man tev kaut kas jāparāda.
Pētīju viņu ar noguruma pilnām acīm. Vēl nebiju pamodusies tiktāl, lai spētu kaut ko saprast. Man gribējās vienīgi atkal ieritināties gultā pie Bleika.
– Kas noticis?
– Pasteidzies, es gaidu tevi birojā.
– Kāpēc…
Pirms vēl biju paguvusi pabeigt, Allija jau nozuda gaitenī. Pēc dažām sekundēm noklikšķēdamas aizkrita durvis. Atgriezos guļamistabā un devos uz vannas istabu. Kad beidzu mazgāties dušā, Bleiks vēl aizvien bija aizmidzis. Ātri apģērbos un īsu brīdi pastāvēju viņam