Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa
vemsi vēlreiz, dari to šeit. Es tevi pieturēšu. – Viņš ir aplicis roku man ap pleciem un ar otru saņēmis manus matus zirgastē, atglaužot tos no sejas. Es neveikli cenšos Greju atgrūst, bet atkal izvemjos… un pēc tam vēl reizi. Cik ilgi tas turpināsies? Kaut gan kuņģis jau ir tukšs, mans augums raustās krampjos, mēģinot atbrīvoties no indes. Es apņemos nekad vairs nedzert, lai nevajadzētu tā justies.
Beigu beigās nelabums pierimst, un es apjaušu, ka esmu atbalstījusies ar rokām pret puķu dobes ķieģeļu malu, tik tikko spēdama noturēties kājās. Tik spēcīga vemšana ir nogurdinoša. Grejs atkāpjas un pasniedz man mutautiņu. Tikai viņš varētu nēsāt līdzi svaigi gludinātu, ar monogrammu rotātu lina mutautu. KTG. Es pat nezināju, ka vēl iespējams kaut ko tādu iegādāties. Slaucīdama muti, es prātoju, ko apzīmē burts “T”, bet nevaru sevi piespiest ielūkoties Kristjenam acīs. Mani ir pārņēmis svelošs kauns. Šobrīd es vēlos, kaut zeme acāliju dobē atvērtos un mani aprītu, un es būtu jebkur, tikai ne šeit.
Hosē stāv pie bāra durvīm un vēro mūs. Es iestenos un ieslēpju seju rokās. Šis ir sliktākais brīdis manā dzīvē. Galva vēl joprojām reibst, un es cenšos atcerēties kaut ko sliktāku, bet vienīgais, kas nāk atmiņā, ir Kristjena paustais atraidījums, un šis mirklis ir daudz, daudz pazemojošāks. Es nedroši pametu skatienu uz viņu. Grejs lūkojas lejup uz mani, un viņa sejas izteiksme ir bezkaislīga, tā neko nepauž. Es pagriežos un uzlūkoju Hosē, kurš izskatās tikpat nokaunējies kā es un šķiet nedaudz baidāmies no Greja. Un pelnīti. Man ir uz mēles daži asi vārdi, ko veltīt savam tā dēvētajam draugam, bet es neuzdrošinos tos izteikt skaļi Kristjena Greja klātbūtnē. Tomēr jau nākamajā mirklī es nospriežu, ka tās ir pilnīgas muļķības; Kristjens galu galā nupat redzējis mani vemjam puķēs un droši vien jau sen vairs neuzskata mani par dāmu.
– Es, jā… es tevi pagaidīšu iekšā, – Hosē nomurmina, bet mēs abi nepievēršam viņam uzmanību, un viņš ievelkas atpakaļ bārā. Esmu palikusi viena kopā ar Greju. Ko gan lai viņam saku? Varbūt iesākumam atvainošos par zvanu.
– Man ļoti žēl, – es klusi nosaku, piekalusi skatienu mutautam, ko satraukta burzu pirkstos. Tas ir tik mīksts…
– Par ko tev ir žēl, Anastasija?
Nolādēts, viņš tomēr grib mani pamocīt.
– Pārsvarā par telefona zvanu. Par to, ka man kļuva slikti. Saraksts ir garš, – es nomurminu, juzdama, ka piesarkstu. Zeme, atveries!
– Tā ir noticis ar visiem, varbūt vienīgi ne tik vērienīgi kā tev, – Kristjens sāji nosaka. – Ir jāzina mērs, Anastasija. Jā, es pats bieži mēdzu pārkāpt robežas, bet tu šoreiz pārspēji visu. Vai tāda uzvedība tev ir raksturīga?
Mani pamazām pārņem aizkaitinājums. Kādas viņam tiesības ar mani tā runāt? Es viņu šurp neaicināju. Kristjens izklausās pēc pusmūža vīrieša, kurš rāj nogrēkojušos bērnu. Man gribas paskaidrot, ka es drīkstu piedzerties kaut vai katru vakaru, ja tā vēlos, jo tas ir mans lēmums, nevis viņējais… tomēr neesmu tik drosmīga. Ne jau šobrīd, kad nupat iztukšoju kuņģi viņa acu priekšā. Kāpēc viņš vēl joprojām ir šeit?
– Nē, – es rātni atbildu. – Līdz šim ne reizi neesmu piedzērusies, un šobrīd man nav vēlmes kaut ko tādu atkārtot.
Man atkal reibst galva; Kristjens to pamana un satver mani, pirms nokrītu. Viņš paceļ mani uz rokām un piespiež sev klāt kā mazu bērnu.
– Es nogādāšu tevi mājās, – viņš klusi apsola.
– Man jāpasaka Keitai…
– Viņai visu paskaidros mans brālis.
– Kā, lūdzu?
– Mans brālis Eljots šobrīd runā ar Kevanas jaunkundzi.
– Kāpēc?
– Viņš bija kopā ar mani, kad tu piezvanīji.
– Sietlā? – Esmu pavisam apjukusi.
– Nē. Es dzīvoju viesnīcā “Hītmens”.
Vēl joprojām? Kāpēc?
– Kā tu mani atradi?
– Pēc mobilā telefona signāla, Anastasija.
Protams. Kā tas iespējams? Vai tas vispār ir likuma robežās? Vajātājs, man pačukst zemapziņa, izlauzusies cauri tekilas radītajam mākonim, kas pārņēmis manu saprātu, un man vajadzētu nobīties, bet tas ir Kristjens, un man no viņa nav bail.
– Vai tev ir jaka vai somiņa?
– Jā… jā, ir gan. Lūdzu, Kristjen, man jāaprunājas ar Keitu. Viņa satrauksies.
Kristjens sakniebj lūpas un pēc brīža smagi nopūšas.
– Nu labi, ja jau tas nepieciešams.
Viņš noliek mani zemē un aiz rokas ieved atpakaļ bārā. Es jūtos vārga, vēl joprojām piedzērusies, nokaunējusies, pārgurusi, pazemota un kāda nezināma iemesla dēļ arī neticami līksma. Kristjens tur mani aiz rokas… un manī kūsā galvu reibinošs sajūtu virpulis. Būs vajadzīga vismaz nedēļa, lai to visu atšķetinātu.
Bārā valda troksnis un ir daudz ļaužu, un sākusi skanēt mūzika, tāpēc deju grīda ir pārpildīta. Keita nesēž pie mūsu galdiņa, un arī Hosē ir pazudis. Levijs izskatās vientuļš un nelaimīgs.
– Kur ir Keita? – es uzsaucu, cenzdamās pārkliegt mūziku. Mana galva sāk dunēt līdz ar basa ritmu.
– Dejo! – Levijs saniknots atkliedz un aizdomām pilnu skatienu vēro Kristjenu. Es uzvelku savu melno jaku un uzmetu plecā rokassomiņu. Tiklīdz būšu aprunājusies ar Keitu, es varēšu doties prom.
Pieskārusies Kristjena rokai, es pastiepjos uz pirkstgaliem un iekliedzu viņam ausī: – Keita dejo! – Mani mati pieskaras viņa degunam, es saožu viņa tīro, svaigo aromātu. Visas aizliegtās, svešādās izjūtas, ko esmu centusies noliegt, atgriežas un iztraucas caur mani kā zibens šautra. Es nosarkstu, un kaut kur ļoti dziļi pavēderē saraujas muskuļi, radot savādas, saldkaislas tirpas.
Kristjens paceļ acis pret griestiem, atkal satver mani aiz rokas un pieved pie letes. Bārmenis viņu apkalpo nekavējoties; bagātajam, valdonīgajam Grejam droši vien nekad nav jāgaida. Vai viņš tiešām visu saņem tik viegli? Es nedzirdu, ko viņš pasūta, bet pēc brīža saņemu ļoti lielu ledaina ūdens glāzi.
– Dzer! – viņš uzkliedz.
Kustīgās gaismas pulsē un griežas vienā ritmā ar mūziku, metot savādus, krāsainus zibšņus un ēnas pār bāru un viesiem. Kristjens ir pārmaiņus zaļš, zils, balts un dēmoniski sarkans. Un viņš uzmanīgi vēro mani. Es piesardzīgi izdzeru malku ūdens.
– Visu! – viņš sauc un izlaiž matus caur pirkstiem, acīmredzami bezspēcīgu dusmu pārņemts. Kas viņu tā satrauc? Izņemot padumju, piedzērušos meiteni, kas viņam zvana nakts vidū, radot iespaidu, ka viņai nepieciešams glābiņš. Un izrādās, ka tā ir taisnība, jo viņai uzmācas pārāk aizrāvies draugs. Bet pēc tam meitene krāšņi vemj viņam pie kājām. Ana, Ana… vai tev jebkad izdosies aizmirst šo piedzīvojumu? Es viegli sagrīļojos, un viņš uzliek roku man uz pleca, palīdzēdams turēties kājās. Nolēmusi pildīt pavēli, es izdzeru visu glāzi un nekavējoties jūtu nelabumu. Kristjens izņem glāzi man no rokas un noliek to uz letes. Acīm miglojoties, es tomēr pamanu, kas viņam ir mugurā: vaļīgs, balts krekls, cieši pieguļoši džinsi, melni sporta apavi un tumša žakete ar svītru rakstu. Krekla augšējā poga ir atpogāta, un es saskatu tumšus matiņus uz viņa krūtīm. Pievilcīgs vīrietis.
Kristjens atkal satver manu roku,