Meitene, kas iemācīja man smieties. Džūda Devero
līdz vietai, kas derēja kā lieliska slēptuve. Viņa ielocīja savu īso augumu starp divām vecu ķieģeļu kaudzēm, pietupās un gaidīja zēnu, kurš dzinās viņai pakaļ.
Pēc tik ilga laika, kas šķita tuvu stundai, zēns tā arī neuzradās, un Kimas kājas sāka sāpēt. Viņa piesardzīgi un klusi izlīda no slēptuves un palūkojās apkārt. Meitene bija gatava tam, ka zēns varētu parādīties aiz kāda koka, iekliegties: “Es tevi noķēru!” un apmētāt viņu ar zemi.
Tomēr nekas nenotika. Lielais dārzs bija mierīgs un kluss kā parasti, un no zēna nebija ne miņas.
Kima noslēpās aiz koka, gaidīja un ieklausījās, tomēr neko nedzirdēja un neredzēja. Viņa piesteidzās pie cita koka un gaidīja. Nekā. Pēc krietna laika sprīža Kima nokļuva pie bumbieres, kuru uzskatīja par savējo, un tur ieraudzītais viņu apstulbināja.
Uz zemes tieši zem Kimas iecienītākā zara stāvēja zēns. Viņš bija pasitis padusē grāmatu un šķietami kādu gaidīja. Kima prātoja, vai tas varētu būt kāds zēnu jociņš, ar ko viņa iepriekš nebija saskārusies. Vai tā sveši zēni – tie, kuri nedzīvo Edilīnā – izrīkojas ar meitenēm, kuras tos apmētā ar zemi? Vai viņš man uzbruks, ja es tuvošos?
Laikam vērojot zēnu, Kima nebija izturējusies gana klusu. Viņš pagriezās un paskatījās uz meiteni.
Kima steigšus paslēpās aiz koka un gatavojās aizsargāties no jebkā, kas varētu sekot, bet nekas nenotika. Pēc dažiem mirkļiem viņa nolēma pārstāt uzvesties kā zaķapastala un nostājās blakus kokam.
Zēns spēra nesteidzīgus soļus Kimas virzienā, un viņa bija gatava mesties bēgt. Viņa zināja, ka zēnus, kurus viņa ar kaut ko apmētājusi, nedrīkst laist pārāk tuvu. Viņi lepojās ar savu roku veiklību.
Kad zēns pienāca tik tuvu Kimai, ka viņai vairs nebija, kur sprukt, viņa aizturēja elpu.
– Atvaino, ka paņēmu tavu grāmatu, – viņš ierunājās klusā balsī. – Man to aizdeva Bērtranda kungs, un es nezināju, ka grāmata pieder kādam citam. Es nezināju arī to, ka tev pieder koks. Es atvainojos.
Kima bija tik satriekta, ka nespēja parunāt. Viņas māte apgalvoja, ka vīriešu dzimuma pārstāvji nesaprot atvainošanās nozīmi. Tomēr šis zēns to zināja. Kima satvēra grāmatu, ko viņš turēja pastieptu rokā, un skatījās, kā zēns pagriezās un devās uz nama pusi.
Kad viņš bija pusceļā, Kima beidzot attapās.
– Pagaidi! – viņa iesaucās. Meitenei par pārsteigumu zēns apstājās. Neviens Kimas brālēns neklausīja viņas pavēlēm.
Viņa piegāja pie zēna, stingri piespiedusi grāmatu pie krūtīm.
– Kas tu esi? – Kima jautāja. Ja zēns apgalvotu, ka ir atceļojis uz Zemi no citas planētas, viņu tas neizbrīnītu.
– Treviss… Merits, – viņš atbildēja. – Mēs ar māti atbraucām iepriekšējās dienas vakarā. Kas esi tu?
– Kimberlija Oldridža. Mēs ar māti esam apmetušās tur, – viņa norādīja uz muižu, – kamēr mans tēvs un brālis makšķerē Montānas pavalstī.
Treviss palocīja galvu, it kā Kimas teiktais būtu ļoti svarīgs.
– Mēs ar māti esam apmetušies tur. – Viņš norādīja uz dzīvokli muižas pretējā pusē. – Mans tēvs ir Tokijā.
Kima par tādu vietu nebija dzirdējusi.
– Vai tu dzīvo netālu?
– Ne šajā pavalstī.
Viņa skatījās uz zēnu un secināja, ka viņš lielā mērā līdzinās lellei, jo nesmaidīja un tikpat kā nekustējās.
– Man patika grāmata, – Treviss iesāka. – Iepriekš neko tamlīdzīgu nebiju lasījis.
Kimas pieredze liecināja, ka zēni lasīja vienīgi to, ko tiem lika. Viņas brālēns Triss bija izņēmums, bet viņš izvēlējās tikai grāmatas par slimiem cilvēkiem, tāpēc Kima to neņēma vērā.
– Ko tu lasi? – viņa jautāja.
– Mācību grāmatas.
Viņa gaidīja, kad Treviss turpinās, bet viņš stāvēja klusējot.
– Ko tu lasi, lai izklaidētos?
Zēns sarauca pieri.
– Man vislabāk patīk grāmatas par zinātni.
– Ak tā, – Kima novilka.
Treviss noprata, ka viņam jāturpina runāt.
– Tēvs apgalvo, ka mana izglītība ir ļoti svarīga, un mans privātskolotājs…
– Kas tas tāds?
– Cilvēks, kurš mani apmāca.
– Ak tā, – Kima atkārtoja, bet viņai nebija ne jausmas, par ko ir runa.
– Mani skolo mājās, – Treviss paskaidroja. – Mana skola ir tēva mājās.
– Tas izklausās garlaicīgi, – Kima atzina.
Zēna sejā pirmo reizi parādījās smaids.
– Varu apliecināt, ka tas ir pavisam garlaicīgi.
Vārds “apliecināt” Kimai bija svešs, bet tā nozīmi viņa noprata.
– Man labi padodas izklaidēties, – viņa centās runāt kā pieaugušais. – Ja gribi, es tev parādīšu, kā tas jādara.
– Ļoti labprāt, – Treviss atbildēja. – Ar ko sāksim?
Meitene apdomājās.
– Aiz mājas ir liela zemes kaudze. Es tev parādīšu, kā uzbraukt tajā ar divriteni un nobraukt atpakaļ lejā. Tu varēsi izstiept rokas un kājas. Nāc! – viņa iesaucās un metās skriešus.
Pēc brīža Kima atskatījās, un zēnu neredzēja. Viņa atgriezās pie koka un ieraudzīja, ka Treviss stāv turpat, kur iepriekš.
– Vai tu baidies? – Kima zēnu ķircināja.
– Domāju, ka nē, bet es nekad iepriekš neesmu braucis ar divriteni, un, manuprāt, tu esi pārāk jauna, lai mani apmācītu.
Kimai nepatika dzirdēt, ka viņa ir “pārāk jauna”, lai kaut ko darītu. Treviss beidzot sāka izklausīties pēc zēna.
– Visi paši iemācās braukt ar divriteni, – viņa sameloja. Kimas tēvs vairāku dienu garumā pieturēja divriteņa sēdekli, līdz viņa iemācījās noturēt līdzsvaru.
– Labi, – Treviss nopietni novilka. – Es pamēģināšu.
Divritenis zēna augumam bija par īsu, un, pirmo reizi uz tā uzsēdies, Treviss nokrita uz sejas. Kima skatījās, kā viņš piecēlās un izspļāva no mutes zemi. Vai šis ir viens no tiem zēniem, kuri raudādami skrien pie mātes?
Tomēr Treviss ar krekla piedurkni noslaucīja muti un plati pasmaidīja.
– Vareni! – viņš iesaucās un vēlreiz uzrausās uz divriteņa.
Pēcpusdienā Treviss brauca lejup no uzbēruma ātrāk, nekā Kima uzdrošinājās, un parāva augšup priekšējo riteni, it kā grasītos lēkt.
– Kā man izdodas? – viņš jautāja Kimai pēc tam, kad bija veicis visātrāko nobraucienu. Viņš vairs nelīdzinājās tam zēnam, kuru viņa ieraudzīja pirmoreiz. Trevisa krekls pie pleca bija ieplīsis, un viņš bija novārtījies no galvas līdz kājām. Uz zēna vaiga sāka veidoties zilums pēc tam, kad viņš bija teju vai ietriecies kokā, bet pēdējā mirklī parāva stūri sāņus un nobrāza