Liedaga koki. Kārena Vaita

Liedaga koki - Kārena Vaita


Скачать книгу
bija vērojis notikušo, jo viņš paskrēja man garām un devās uz aizsargdambja malu.

      – Gerij! Turies cieši! Es dabūšu tevi laukā!

      Puisis pagriezās, piespiedis rokas pie sāniem un žņaudzīdams dūres, meklējot ko tādu, kas palīdzētu izvilkt Geriju laukā no ūdens. Daudz nedomādama, es atpogāju savu blūzi, nosvīdušajiem pirkstiem ķeroties aiz plastmasas pogām. Puisis lielām acīm pablenza uz mani, un tad viņa skatienā parādījās sapratne. Man nenāca ne prātā mulst. Es biju vēls ziediņš, un mans baltais kokvilnas krūšturis bija domāts tikai kā pamudinājums ātrākam briedumam.

      Atbrīvojies no krekla, puisis paņēma manu blūzi un sasēja abus apģērba gabalus kopā. Nevilcinādamies viņš atsprādzēja jostu un novilka bikses, pievienodams arī tās, lai izveidotu garu virvi.

      Atbalstīdamies pret akmeņiem, svešais iemeta improvizēto glābšanas virvi ūdenī. Es stāvēju viņam līdzās uz slidenajiem akmeņiem, nemanīdama, ka ūdens ieplūst man kurpēs. Ieraudzīju savu blūzi zem ūdens virsmas: tā meklēja ceļu pretī Gerijam kā bāla ūdensčūska. Viņa pirksti ķērās pie zara, un galva bija atkritusi atpakaļ ūdenī, lai noturētu vaļā muti. Viņa acis bija aizvērtas, un es sajutu pirmos panikas vēstnešus.

      – Gerij! Atver acis! Šis nav īstais brīdis snaušanai! – Mana balss pusteikumā aizlūza.

      Viņš pavēra acis un veltīja man vārgu smaidu. Es dziļi izelpoju.

      Puisis atkal ierunājās:

      – Gerij, es gribu, lai tu saķertu to blūzi. Tikai nelaid vaļā zaru, kamēr nebūsi kārtīgi pieķēries virvei, saprati?

      Gerijs pamāja. Viņa acis bija pavērtas šaurās spraudziņās, lūpas kļuvušas zilas.

      Viņš pastiepa roku pēc blūzes, bet nesaķēra to, plaukstai bezmērķīgi nošļakstot ūdeni.

      Mani kratīja drebuļi, un balss trīcēja.

      – Gerij, tev ir jāpaslienas augstāk, lai tu redzētu blūzi. Saņemies! Es tev ļaušu man iesist, kad būsi ticis laukā no turienes, labi? Tikai pamēģini.

      Viņa galva parādījās virs ūdens pietiekoši augstu, lai pleci uz brīdi pāršķeltu tā virsmu. Viņš pamanīja blūzes piedurkni, saķēra to ar vienu roku un tad palaida vaļā zaru. Viņa galva pazuda duļķainajā ūdenī, un es pieslējos kājās.

      – Gerij! – pakrūtē sažņaudzās kamols, un es pametu skatienu uz puisi sev līdzās un nospriedu, ka labāk miršu nekā vēl vairāk izgāzīšos ar vemšanu.

      Gerija galva atkal parādījās, un es klusībā raidīju pateicību Jaunavai Marijai, pirms mesties palīgā puisim, lai palīdzētu viņam izdabūt Geriju laukā. Mēs abi reizē stenējām un vilkām virvi. Gerijs izrādījās daudz smagāks, nekā vajadzētu. Viņš bija sīks un droši vien svēra tikai kādas astoņdesmit mārciņas pat ar ūdens piesūcinātajām drēbēm. Tad es ievēroju, ka ar otru roku viņš bija saķēris riteni.

      Es uzsaucu:

      – Met nost riteni, Gerij, tā būs vieglāk.

      Viņš papurināja galvu un kūļāja kājas tuvu ūdens virsmai, taču turpināja turēties pie divriteņa stūres. Turot improvizēto virvi, mēs sākām kāpties atpakaļ, un Gerijs pietuvojās aizsargdambja malai. Puisis pagriezās pret mani: viņa acis bija piemiegtas.

      – Vai vari stāvēt tepat un turēt virvi? Es pieiešu mazliet tuvāk.

      Pamāju, neļaudama savam ķermenim sabrukt. Mani pleci tika pavilkti uz priekšu, kad viņš atlaidās, un kedā ieautā pēda paslīdēja uz slapjajiem akmeņiem un stieples, taču es noturējos kājās. Puisis sāka vilkt virvi, kuras galā karājās Gerijs. Izdzirdēju triumfa saucienu, kad viņš saķēra Geriju aiz krekla.

      Puisis izcēla Geriju ar visu viņa divriteni laukā un pa pusei aiznesa, pa pusei aizvilka augšup pa akmeņaino nogāzi uz aizsargdambja virsotni. Viņš nometa divriteni malā un novietoja Geriju tur, kur bija atradies beigtais kaķis. Gerija acis bija aizvērtas, un viņu raustīja nekontrolējams klepus, zēnam tverot gaisu. Aizrāpos līdz viņam un pagriezu uz sāniem. Atkal apsēdos, kad viņam pa mutes kaktiņu izplūda duļķaina ūdens straumīte.

      Vecākais puisis mēģināja izraisīt savas piemirkušās bikses no mūsu improvizētās virves. Viņš sēdēja, ģērbies bokseršortos un baltā kreklā, melnajiem matiem veidojot uz pieres kaut ko līdzīgu V burtam. Uzlūkojot puisi ar piemiegtām acīm, viņš man atgādināja Bēlas Lugoši attēlus no filmas “Drakula”. Nezinu, vai tā bija dabiska reakcija uz šoku, taču nolūkošanās uz vampīru, kas sēž aizsargdambja virsotnē vienā apakšveļā, man piepeši izlikās briesmīgi smieklīga.

      Pirmais smējiens izlauzās kā burbulis, un tam sekoja pārējie. Es nespēju paelpot, tāpēc apgūlos uz asfalta līdzās Gerijam, saulei sildot manu ādu. Ūdens peļķe, kas bija izveidojusies viņam apkārt, sāka plūst uz manu pusi un saslapināja manus zilos džinsus. Vēl aizvien smiedamās, es pagriezu seju pret Geriju. Viņa acis bija aizvērtas, taču es saskatīju viņa lūpās smaidu.

      – Pie joda, par ko tu smejies? Tu varēji nogalināt manu brāli!

      Vārds “brālis” uzsūca manus smieklus gluži kā sūklis. Es piecēlos sēdus, nolūkodamās uz drūmo ēnu savā priekšā, lielākajam puisim pieceļoties. Viņš bija pamanījies uzvilkt savas slapjās bikses un atglaust matus no pieres, iznīcinot visas domas par asinssūcējiem. Nolūkojos viņā, nespēdama izteikt ne vārda. Tas bija Gerija vecākais brālis Veslijs, kuram šodien vajadzēja atgriezties no skolas ziemeļos. Tas pats brālis, par kuru Gerijs runāja ar tādu bijību un par kura eksistenci es stipri šaubījos, pat neskatoties uz to, ka Guidriju māja bija pilna ar viņa fotogrāfijām.

      Tomēr puisis manā priekšā nelīdzinājās tam, kurš bija redzams plakanajās viendimensijas fotogrāfijās. Veslijs ar miesu un asinīm izskatījās iespaidīgs. Tikai septiņpadsmit gadu vecumā viņš jau bija krietni vairāk nekā sešas pēdas garš, ar platiem pleciem un muskuļotām kājām. Saskatīju tumšu matu kušķi rēgojamies zem viņa apakškrekla apkaklītes, un viņa balss bija tikpat zema kā manam tētim. Divreiz samirkšķināju acis, iedomādamās, cik ļoti viņš atgādina kādu filmzvaigzni no žurnāla Life, par kurām tante Rouzena allaž runāja.

      – Te būs. – Viņš iespieda man rokās samirkušo blūzi.

      Paķēru to un pieslējos kājās, sajuzdama, kā acis sāk nodevīgi kņudēt. Vecmāmiņa man allaž sacīja, ka raudot es izskatoties pēc Frankenšteina, un es negrasījos ļaut viņam sevi ieraudzīt tādā izskatā. Noriju siekalas, pirms ierunāties, pagriezties un uzvilkt mugurā slapjo blūzi.

      – Ko tu gribi ar to teikt? Viņš pats bija tik stulbs, ka ielēca upē. – Pametu raižpilnu skatienu uz Gerija pusi. – Dieva dēļ, Gerij, kā tu varēji būt tāds muļķis? – Pietupos viņam līdzās.

      Gerijs bija pamanījies piecelties sēdus un aptvēra savus ceļgalus. Viņš atbalstīja galvu pret tiem un noteica vārgā balsī:

      – Patiešām, Veslij, tā ir mana vaina. Lūdzu, nepārmet viņai. – Viņš dziļi ievilka elpu, plati smaidīdams. – Turklāt es tiku pie sava divriteņa.

      Veslijs paraudzījās uz mani un tad atkal uz Geriju.

      – Es tik un tā domāju, ka mums tas ir jāpastāsta viņas vecākiem. – Viņa skatiens aizklīda līdz manām plakanajām krūtīm. – Viņa nav par lielu, lai dabūtu kārtīgu pērienu.

      Es izaicinoši izslēju zodu.

      – Tu nevarēsi pastāstīt maniem vecākiem. Viņi te nedzīvo. Un man ir gandrīz divpadsmit gadu.

      Gerijs pacēla skatienu.

      – Tā ir taisnība. Viņa dzīvo


Скачать книгу