Liedaga koki. Kārena Vaita
es iebāzu roku somiņā un izvilku papīra gabalu, uz kura biju pierakstījusi mājas adresi, lai pārliecinātos, ka esmu to pareizi ievadījusi navigatorā: Pludmales bulvāris 1100.
Cenzdamās apvaldīt paniku, es pagriezos pret Bo ar uzspēlētu smaidu.
– Man kaut kas jāpārbauda. Vai tu vari uz mirklīti pieskatīt furgonu?
Viņš pavilcinājās tikai sekundi un pamāja. Izņēmis īkšķi no mutes, viņš sacīja:
– Man vēl aizvien vajag čurāt.
Noglāstīju viņa džinsos tērpto ceļgalu.
– Es zinu. Es pasteigšos, labi?
Izmetusies ārā no furgona, es spēru kāju uz sasmalcinātiem gliemežvākiem nokaisītā celiņa un mazliet par stipru aizcirtu mašīnas durtiņas. Šajā brīdī sajutu ūdens smaržu: tas bija sāļš un ar piegaršu, ko nespēju nosaukt vārdā. Tas man atgādināja pašas izmisumu.
Veltījusi Bo uzmundrinošu smaidu, es aizgāju līdz vietai, kur piebraucamais ceļš savienojās ar ielu, meklēdama pastkastīti, uzkrāsotu numuru – jebko, kas man pavēstītu, ka šī nav tā vieta, kuru esmu meklējusi. Nevarētu gan teikt, ka es nebūtu par to iedomājusies kādas simts reizes pirms iekāpšanas furgonā Ņujorkā iepriekšējā dienā.
Līdzās atradās tukšs zemes gabals ar cementa pakāpieniem, kas veda tukšumā, un norādi “Pārdod”, kas šūpojās tukšajā smilšu pagalmā. Otrā pusē atradās vienkārša dzeltena dēļu kotedža ar svaigi iesētu mauriņu un nupat noslaucītu celiņu. Galvenais, ka piebraucamā ceļa galā atradās pastkastīte. Ātrā solī devos gar ceļa malu un samiedzu acis, līdz spēju saskatīt mājas numuru. 1105.
Ar plaukstu aizsegusi acis, saskaitīju zemes gabalus, lai pārliecinātos, ka patiešām esmu atradusi 1100. numuru. Pametu skatienu pāri ielai, kas bija perpendikulāra Pludmales bulvārim, un tukšajos zemes četrstūros pie gadsimta vidū celtajām mājām ar izretinātajiem kokiem un jaunajiem augļu dārziem ievēroju zīmes, kas vēstīja par pārdošanu. Tukšā zemes gabalā pie stūra atradās ķieģeļu kaudzes, kas izcēlās smilšainajā zemē gluži kā kapu pieminekļi, metot ēnas uz apkārtējo ainavu.
Paraudzīdamās atpakaļ pāri ielai, kur biju atstājusi furgonu, pamanīju vecu ozolu, seno koku no Monikas stāstiem un gleznām. Reiz tā resnajos zaros bija karājušās šūpoles, lapainie zari bija snieguši paēnu karstajās Misisipi pēcpusdienās. Koks vēl aizvien bija tepat, taču tā zari bija panīkuši, un retās lapas lika kokam izskatīties pēc iedomīga vīrieša plikā paura, kurš ir pārāk uzpūtīgs, lai noskūtu galvvidu pavisam kailu.
Vilkos atpakaļ uz mašīnu, situācijas drūmumam savijoties ar apslēptajām bēdām un gadiem, kurus biju izšķiedusi, meklējot zudušo. Tas mani apžilbināja tā, ka es tik tikko spēju saskatīt durvju rokturi un trīs reizes kļūdījos, līdz beidzot spēju atvērt durvis un ietrausties šofera sēdeklī. Sažņaudzu stūri, juzdamās dīvaini atvieglota par to, ka sajūtu rokās ko pamatīgu, prātodama – un cerēdama –, ka es varētu zaudēt samaņu un pamosties kādā citā vietā, tikai ne šeit.
– Džūlija? – sīka balstiņa uzsauca no pakaļējā sēdekļa. – Man vairs nevajag iet pačurāt.
Tad es to sajutu – šķebinošo urīna smaku, kas piepildīja nelielo telpu furgona iekšpusē. Kādu laiku sēdēju klusēdama un tad sāku smieties, jo tas bija vienīgais, ko spēju izdomāt.
Otrā nodaļa
“Piezemēšanās: tropu ciklona virsmas centra krustošanās ar krasta līniju.”
Izmantojusi gandrīz veselu paciņu salvešu, lai notīrītu sēdekli un Bo, un tad apmainījusi viņam bikšeles, visu laiku atvainodamās par to, ka neesmu aizvedusi viņu uz tualeti, kad viņš man bija pavēstījis par savu vajadzību, biju nomierinājusies pietiekoši, lai sāktu domāt. Pasniedzu zēnam sulas paku un Goldfish krekerus, tad parakņājos savā somiņā un atkal atradu piezīmju papīrīti ar Rejas Vonas vārdu un adresi. Man būtu gribējies, lai tur būtu arī telefona numurs, jo ierašanās pie sveša cilvēka namdurvīm bez pieteikšanās un ar mazu zēnu pie rokas nebija nekas tāds, kam mani būtu sagatavojusi Jaunanglijas audzināšana.
Ievadot adresi navigatorā, es atkal iedomājos, cik tālu no mājām šobrīd atrodos un kā iespēja, kuru es agrāk biju uzskatījusi par neiedomājamu, bija kļuvusi par vienīgo, jo man nebija rezerves plāna.
Atkal uzbraucu uz ceļa un devos uz austrumiem saskaņā ar navigatora norādījumiem. Gērtijas možā balss lika man sakost zobus. Šajā pusē bija daudz jaunceltņu, un vairums no tām izskatījās pēc grezniem mājokļiem pamīšus ar lieliem kazino, un es iedomājos, kas gan noticis ar visām tām mājām, kas reiz atradušās tur, pie ūdens, pirms azartspēles bija kļuvušas legālas… un pirms vētras.
Veicu kreiso pagriezienu un nonācu Belmena ielā, un apkārtne atkal kļuva apdzīvota, ar daudzām mājām un tukšiem zemes gabaliem, kas rindojās ceļa abās pusēs. Sekodama Gērtijas norādījumiem, es nonācu pie sīciņas, taču kārtīgas rozā mājas, kuras vienīgās ārdurvis bija nokrāsotas spoži dzeltenā krāsā un nosegtas ar lubiņu portiku, kas turējās uz kaļamās dzelzs stabiem. Zaļas, dzeltenas un violetas puķes ieskāva ieejas durvis, piešķirdamas mazajai mājelei dižmanību. Koši augi, kuru nosaukumus es nezināju, spraucās ārā no kastēm uz zemes un uz palodzēm. Iedomājos, ka cilvēkam, kurš spēj paveikt tādus brīnumus ar ziediem, jābūt no tiem, kas neiebilst pret svešinieku saucieniem pēc palīdzības.
Palīdzēju Bo izkāpt ārā no sēdekļa un dažas minūtes slaucīju oranžas krekeru drupatas no viņa sejas un krekla, lai tad saķemmētu zēna matus. Saslapināju īkšķi, kā tūkstošiem reižu biju redzējusi to darām Moniku, lai notīrītu no puikas zoda marķiera atstātās pēdas. Zināju, ka nav jēgas lūgt atstāt sarkano cepuri mašīnā, tāpēc pasniedzu viņam roku un devos pie ieejas durvīm.
Kādu laiku nostāvēju nekustīgi, sajuzdama silto septembra gaisu, kas likās piesātināts ar sāļa ūdens un mitru augu smaržu. Nevarēju atrast durvju zvanu, tāpēc īsi pieklauvēju pie dzeltenajām durvīm un gaidīju. Manu uzmanību piesaistīja stiepts ņaudiens, un es pagriezu galvu pret resnu melnu kaķi, kurš bija uzmeties uz puķu poda un nolūkojās uz mums ar domīgu zaļu acu skatienu.
– Minka, – Bo noteica ar īkšķi mutē.
Kaķis klusējot viņu uzlūkoja, nolēca no savas laktas, paberzējās gar Bo kājām un tad metās prom ap mājas stūri.
– Nevajag ļaut melnam kaķim pārskriet pār ceļu.
Mēs ar Bo pagriezāmies, izdzirdējuši skaņu balsi ar nevainojamu dikciju, un ieraudzījām vecu sievieti ar pelnu krāsas ādu stāvam atvērtajās durvīs. Spriežot pēc salīkušās muguras un tievajām kājām un rokām, kas sastāvēja galvenokārt no dzīslām, nevis no miesas, viņai vajadzēja būt vismaz deviņdesmit gadus vecai. Īsti nezināju, ko biju gaidījusi, taču tā noteikti nebija veca melnā sieviete, kura nepavisam nelikās pārsteigta, ieraugot mani.
Apliku roku nervozajam Bo ap pleciem, juzdamās kā sargātāja.
– Piedodiet, ka traucēju, es meklēju Reju Vonu Viljamsu.
Izskatījās, ka vecā sieviete mani nedzird. Viņa lūkojās uz Bo tik cieši, ka mazais piespieda seju man pie kājas, aizsegdams vaigu ar cepuri.
Sievietes skatiens kļuva asāks, taču viņas balss ierunājoties bija maiga.
– Tas zēns ir Guidrijs. – Viņa pieskārās Bo pie pleca, un viņš sarāvās.
Lai arī zēns bija pārāk liels un smags, es pieliecos un pacēlu viņu.
– Vai