Lavandas rīts. Džūda Devero
nozīmīga vieta, ja reiz nosaukta Edi jaunkundzes vārdā – vai arī viņa nosaukta muižas vārdā.
Džoslina no jauna pievērsās vēstulei.
Dārgā, es saprotu, ka esi dusmīga un jūties sāpināta. Domās jau redzu Tavu saraukto pieri. Esmu Tev stāstījusi tik daudz par savu dzīvi, bet Edilīnu Virdžīnijas pavalstī neesmu pieminējusi ne reizi. Kā jau neparastais nosaukums ļauj noprast, pilsēta savulaik “piederēja” manai ģimenei – katrā ziņā mēs tā uzskatījām. Pirms vairākiem gadsimtiem tur ieradās mans sencis no Skotijas kopā ar glītu sievu un veselu kravu zelta. Viņš iegādājās tūkstoš akru zemes ārpus Viljamsburgas Virdžīnijas pavalstī, izveidoja pilsētas centru un nodēvēja šo vietu savas jaunās sievas vārdā. Manā ģimenē pastāv uzskats, ka viņa sieva nāca no daudz augstāka sociālā slāņa un viņš aizbēga ar meiteni un lielu daļu viņas tēva naudas pēc tam, kad viņas tēvs nepiekrita meitas laulībām ar staļļa puisi. To, vai meitene tika nolaupīta vai devās līdzi labprātīgi, neviens tā arī neuzzināja.
Esmu pārliecināta, ka patiesība nebūt nav tik romantiska, bet fakts ir tāds, ka Enguss Hārkorts aptuveni tūkstoš septiņi simti septiņdesmitajā gadā uzbūvēja lielu ķieģeļu māju, un tur dzīvoja mana ģimene līdz brīdim, kad es šo tradīciju lauzu. Tēvs novēlēja māju man vienai pašai, jo mans brālis Bērtrands nemācēja apieties ar naudu. Ja viņam bija desmit centu, viņš pamanījās nopirkt kaut ko, kas maksāja divdesmit piecus.
Es uzaugu ar pārliecību, ka atlikušo dzīvi pavadīšu Edilīnas muižā kopā ar Deividu Oldridžu, savu saderināto, un izveidošu spēcīgu, veselīgu, krietnu ģimeni. Tomēr liktenis mēdz iejaukties cilvēku plānos. Manā gadījumā visu un visus ietekmēja karš. Dodoties projām no Edilīnas, es atstāju muižā savu brāli un viņu rūpīgi pieskatīju. Bērtrands nomira sen, un māja jau gadiem ilgi stāv tukša.
Dārgā Džoslina, es mantojumā atstāju Tev muižu, par kuru Tu neko neesi dzirdējusi, turklāt pilsētā, kuras nosaukumu es allaž izvairījos pieminēt.
Džoslina nolika vēstuli uz galda un brīdi lūkojās tukšumā. Māja, kas uzcelta tūkstoš septiņi simti septiņdesmitajā gadā? Netālu no skaistās Viljamsburgas? Viņa apskatīja sava necilā dzīvoklīša interjeru. Tas bija labākais, ko viņa varēja atļauties par nelielo algu. Bet te – vesela māja! Veca māja!
Viņa atkal pievērsās vēstulei.
Ir vēl kaut kas, ko gribu Tev pastāstīt. Vai atceries, cik patīkami baznīcā bija izvērtēt, no kuriem jaunlaulātajiem sanāks labs pāris un kuri neizturēs ilgāk par pusgadu? Ja atceries, mani spriedumi vienmēr bija nekļūdīgi. Tu droši vien atceries arī to, ka es mācījos no savām kļūdām un nejaucos Tavā privātajā dzīvē – kopš brīža, kad Tu izaugi tik liela, ka Tev tāda parādījās. Bet tagad man Tavas dusmas iet secen, tāpēc es Tev kaut ko atklāšu. Tavs ideālais vīrietis dzīvo Edilīnā. Viņa vecvecāki ir divi mani draugi, ar kuriem kopā es apmeklēju augstskolu, – Alekss un Lizija Makdaueli. Šobrīd viņu vairs nav, bet viņu mazdēls ir ļoti līdzīgs Aleksam, tādēļ es dažreiz pat nodomāju, ka Alekss tā arī nav novecojis. Reiz, kad biju ieradusies Edilīnā – jā, dārgā, es mēdzu uz turieni slepus doties, – es Aleksam to pateicu, un viņš skaļi smējās. Bija patīkami redzēt viņu atkal smejoties, jo bija laiks, kad viņš nespēja atrast neko, kas viņu uzjautrinātu. Viņa sieva Lizija ir ieceļama svēto kārtā, jo tik daudz ir darījusi Aleksa labā. Es ar nepacietību gaidu, kad viņus atkal satikšu viņsaulē.
Džoslina pacēla skatienu. Viņas ideālais vīrietis? Šī doma lika smieties un raudāt vienlaikus. Edi jaunkundze divreiz jau bija mēģinājusi iepazīstināt Džosiju ar jauniešiem no baznīcas draudzes, bet abas reizes viņa atteicās pat aiziet ar tiem vakariņās. Jaunie vīrieši likās garlaicīgi, un Džosija bija pārliecināta, ka abiem ne reizi mūžā nav ienākusi prātā kāda radoša doma. Viņa nebija paskaidrojusi savu rīcību, tomēr Edi jaunkundze ātri vien saprata, kas ir vainojams.
– Alus dzeršana nav olimpiskais sporta veids, – Edi jaunkundze klusi noteica un aizgāja.
Džosija pietvīka bietes sarkanumā. Pirms divām nedēļām Edi jaunkundze bija braukusi garām Džoslinas mājai un redzējusi, kā viņa stāv mājas ārpusē kopā ar diviem motociklistiem un dzer alu no skārdenes. Džosija dievināja baletu, tomēr reizēm viņu saistīja pašas ģimenei raksturīgais dzīvesveids.
– Gluži kā manu māti, – viņa skaļi noteica un tad turpināja lasīt.
Viņa vārds ir Remzijs Makdauels, un viņš ir jurists. Bet es galvoju, ka viņš ir kas vairāk par vienkāršu advokātu. Mans pēdējais lūgums Tev ir šāds: dod jaunajam cilvēkam iespēju Tev pierādīt, ka viņš ir īstais! Un neaizmirsti, ka es šādos jautājumos nekad nekļūdos.
Muižā atrodas dažas mēbeles, un ēkas spārnos dzīvo atsevišķi īrnieki. Tās ir jaunas sievietes no man labi zināmām ģimenēm. Sāra uzauga Edilīnā, tāpēc viņa palīdzēs Tev atrast visu nepieciešamo. Tesa ir iebraucēja, bet viņas vecmāmiņu es pazinu labāk nekā gribētos.
Tas arī viss, mana dārgā. Es zinu, ka Tu lietderīgi izmantosi visu, ko esmu Tev novēlējusi. Atvaino, ka tur nebūs manas apkopējas, bet viņa bija vēl vecāka nekā es. Es algoju dārznieku. Iespējams, ka viņš varēs Tev palīdzēt, ja radīsies tāda vajadzība.
Novēlu Tev daudz veiksmes, un, lūdzu, neaizmirsti – es Tevi pieskatīšu visu Tavu turpmāko dzīvi.
Atlikušo vakaru Džoslina pavadīja, mēģinot attapties no vēstulē lasītā. Vārdu skanējums tik ļoti atgādināja Edi jaunkundzi, ka šķita – viņa atrodas tepat, šajā istabā. Džoslina aizmiga, sažņaugusi vēstuli plaukstā.
Nākamajā rītā viņas prāts bija tik pārpildīts ar visu pēdējās diennakts laikā uzzināto, ka viņa ar grūtībām spēja koncentrēties. Pasniedzēja palīdzes darbs sagādāja neērtības, jo viņa bija ielaidusies gadu ilgā romānā ar vienu no palīgiem. Strādājot bijušais mīļākais no pretējās galda puses saviebies skatījās uz viņu, un tas Džosijai ļoti nepatika.
Tas bija jau trešais vīrietis pēc kārtas, kuram ar Džosiju bija ideāla saderība, tomēr beigu beigās viņa nevēlējās turpināt nopietnas attiecības. Džoslina apzinājās, ka vainojama Edi jaunkundze. Viņa pastāstīja par savu mīļoto vīrieti, kurš gāja bojā Otrajā pasaules karā; tā bija patiesa mīlestība, un tieši to Džosija vēlējās piedzīvot.
“Viņš man nozīmēja visu.” Par šo cilvēku Edi jaunkundze allaž runāja īpašā balss tonī. Viņai piederēja viena vienīga neliela fotogrāfija, kurā Deivids redzams formastērpā; tā, kura atradās salokāmā rāmītī pie viņas gultas. Tas bija neparasti izskatīgs jauns vīrietis ar gaišbrūniem matiem un spēcīgu zodu. Rāmītim bija ovāla forma, un tā pretējā pusē ievietota Edi jaunkundzes fotogrāfija, kurā viņa uzņemta savā armijas formastērpā. Viņa šķita aizkustinoši jauna un skaista. Zem Deivida fotogrāfijas atradās divas bizītē sapītas matu šķipsnas – Edi tumšie mati kopā ar viņa gaišajiem. Edi jaunkundze mēdza turēt rāmīti rokās un čukstēt: “Deivid…” Drīz vien acīs viņai sariesās asaras.
Gadu gaitā Džosija vairākkārt lūdza, lai Edi jaunkundze pastāsta kaut ko vairāk, bet vecā dāma atklāja vienīgi to, ka Deivids bija kara laikā satikts jauns vīrietis. Tas bija skarbs laiks, un viņai bija rētas, kas to apliecināja.
Tomēr Džoslinai izdevās par vīrieti šo to noskaidrot. Deivids Oldridžs bija saderinājies ar Edi jaunkundzi, plānojot apprecēties Edilīnā, tomēr viņa bojāeja karā pielika šim plānam punktu.
– Nebrīnos, ka viņa nevēlējās pieminēt Edilīnu, – Džoslina čukstēja.
Džoslinas uztverē Edi jaunkundzes mīlestība pret šo vīrieti bija kļuvusi par leģendu. Tā iemiesoja to mīlestību,