Vēlmju akmens. Džūda Devero
gan man vairāk patiktu, ja tu nebūtu tik piemīlīga.
– Kaut ko tādu man vēl neviens nav sacījis.
– Mīļā, ar dažām pabalinātām šķipsnām un piemērotu acu kosmētiku… – Džīna apklusa un domīgi nopētīja Džemmu.
– Kas?
– Gluži vienkārši iedomājos, ka pilsētā dzīvo kāds, kurš tev būtu ideāli piemērots. Tas arī viss. – Džīna nokāpa no augstā krēsla un piegāja pie plīts. Viņa bija apmēram puspēdu garāka nekā Džemma un ar augstpapēžu kurpēm kājās izskatījās kā tikko ieradusies no Parīzes modes skates. – Tu taču būsi ar mieru sarīvēt sieru, ja palūgšu. Vai ne? Pieņemu, ka man ir vēl desmit minūšu laika, un pēc tam Freizeri sāks pieprasīt ēdamo. Viņi ēd neiedomājami daudz un vislabprātāk vērša gaļu. Es teicu Kolinam…
– Ko tad tu man teici?
Abas sievietes pagriezās un palūkojās uz Kolinu. Viņš bija noskalojies dušā, uzģērbis melnas platas bikses un baltu kreklu, ne tik pieguļošu, kāds bija iepriekšējais. Viņš izskatījās ļoti labi, un Džemmai bija grūti apspiest trīsas, kas pārskrēja augumam un dvēselei. Gara acīm viņa redzēja sevi stāvam uz pirkstgaliem un apvijam rokas vīrieša kaklam. Viņa varēja iztēloties, cik lieliski būtu piekļauties Kolina augumam.
– Man neizdosies pierunāt tevi uzlikt kaklasaiti? – Džīna jautāja, piegāja pie Kolina un apvija rokas viņam ap kaklu. Viņa gribēja noskūpstīt vīrieti uz lūpām, taču viņš aizgrieza galvu. Džīnas lūpas pieskārās viņa vaigam.
Džemma novērsās. “Nolādēts! Nolādēts! Dubultnolādēts!” viņa nodomāja. Viņa bija gluži tāda pati kā Aila, kura skatījās uz Freizeriem un gara acīm redzēja kāzu zvanus.
– Vai Džemma palīdz tev gatavot ēdienu, vai arī jūs abas te slēpjaties? – Kolins vaicāja.
– Slēpjamies, – Džemma un Džīna vienā balsī atteica.
– Nevar taču būt, ka tava māte patiešām vēlas nolīgt kādu no tiem abiem, – Džīna sacīja, kad Kolins atvirzījās no viņas un devās pie plīts.
– Ceru, ka ne. Kas tas ir? – viņš vaicāja, kad bija nostājies blakus Džemmai.
– Man nav ne jausmas, bet aromāts ir dievišķīgs, – viņa atbildēja un pakāpās soli tālāk. Kolins smaržoja pārāk labi, lai stāvētu viņam tik tuvu.
– Tā patiešām ir, – Kolins piekrita un pacēla vāciņu. – Vai tev ir karote?
– Te būs, – sacīja Džīna, kura stāvēja viņam otrā pusē.
– Tad te jūs esat! – no aizmugures atskanēja misis Freizeres balss. – Džīna, dārgā! Iedod man glāzi tā vīna! Kolin, ielej man arī mazliet tekilas.
Džemma stāvēja pie plīts un noraudzījās, kā Džīna un Kolins steidz izpildīt lūgumu. Viņa nespēja nedomāt, ka abi ir patiešām skaists pāris. Viņa – tik slaida, gara un daiļa. Viņš – tik muskuļots un vīrišķīgs.
Misis Freizere apsēdās uz augstā krēsla, vienā malkā iztukšoja tekilas porciju, ko viņai pasniedza Kolins, bet pēc tam izdzēra arī pusglāzi vīna. – Tā. Nu es jūtos labāk.
– Kas tad tevi noskaņojis uz dzeršanu? – Kolins vaicāja, saraucis uzacis.
– Šo sīkumu taču grūti nosaukt par dzeršanu. Patiesībā… – misis Freizere apklusa, izdzēra atlikušo vīnu un pastiepa glāzi, aicinot ieliet vēl.
– Kur tad visi palikuši? – vēlējās zināt misters Freizers un ienāca virtuvē. – Alij, vai tu grasies piedzerties? Bez manis? Kolin! Ātri iedod man alkoholu!
Kolins paķēra glāzīti un ielēja tēvam tekilu. Pēc sekundes misters Freizers jau bija to iztukšojis un sabruka uz krēsla līdzās sievai. – Alij, palīdzi man! Ja tu nolīgsi kādu no tiem diviem, es no tevis šķiršos.
– Ja es būtu pietiekami stulba, lai pieņemtu darbā vienu no viņiem, es tev ļautu to darīt.
Džemma, kura stāvēja mazliet tālāk no pārējiem, strauji ievilka elpu.
– Tad darbu dabūs Džemma? – Kolins vaicāja. Viņš stāvēja blakus Džīnai un rokā turēja tekilas pudeli.
– Protams. – Misis Freizere paraudzījās uz dēlu un pēc tam uz Džemmu. – Man jau no paša sākuma nebija ne mazāko šaubu. Es redzēju, kā tu skatījies uz tiem vecajiem dokumentiem. Man pat likās, ka tev tūlīt būs orgasms.
– Māt! – Kolins teica, bet Džīna smējās.
Misis Freizere turpināja skatīties uz Džemmu. – Tu pat iedomāties nevari, cik daudz izsmiekla saņēmu no savas ģimenes tikai tāpēc vien, ka gribu izzināt mūsu vēsturi. Un tagad es redzu, ka tu jūties tāpat kā es. Un Kolins ir sajūsmā par tevi!
– Māt, es nedomāju… – Kolins iesāka.
– Tristans, – Džīna skaļi noteica un visi apkārtējie paskatījās uz viņu. – Es iedomājos, ka Džemma un doktors Triss būtu brīnišķīgs pāris.
– Dievs, – misis Freizere sacīja. – Tam zēnam vajadzīga ģimene.
Džemma paspēra soli uz priekšu un uzlika plaukstas uz vēsās darba virsmas. Viņai bija nepieciešams kaut kur pieturēties, jo ceļgali kļuva gluži ļengani un uz tiem vairs nevarēja paļauties. Viņa ir dabūjusi šo darbu. Patiešām un pa īstam dabūjusi! Nākamos divus gadus – vai, iespējams, pat ilgāku laiku – viņa dzīvos tajā jaukajā viesu namiņā un izzinās seno dokumentu glabātos noslēpumus. Un viņai jau gatavoja randiņu ar kādu vietējo iedzīvotāju.
Tajā mirklī nākotne likās tik rožaina, ka viņa iedomājās papētīt darba iespējas Viljama un Mērijas koledžā. Varbūt viņai palaimētos dabūt pasniedzējas vietu, un tad Edilīnā varētu palikt uz visiem laikiem.
Visi skatījās uz Džemmu un gaidīja, ko viņa sacīs, tomēr viņa nevēlējās atklāt savas domas. – Kādā jomā Tristans strādā? – Džemma vaicāja.
– Medicīnā, – Džīna atbildēja. – Ja tu nebūtu apturējusi asiņošanu, viņš tagad būtu šeit.
Kad Džīna bija pieminējusi savainojumu, apkārtējie sāka uzdot jautājumus. Džemma pakāpās atpakaļ. Pārējie četri bija sastājušies ap virtuves leti un uzmanīgi klausījās Džīnas stāstu par to, kā viņa savainojusies un kā Džemma ieradusies viņu glābt. Turpat blakus bija durvis, un Džemma izslīdēja ārā.
Viņa apstājās pie kāda sārtiem ziediem klāta krūma un vairākas reizes dziļi ieelpoja. “Tas nu ir noticis. Mana jaunā darba vieta un iespēja priecāties par šo lielisko skatu!”
– Visa pārāk daudz? – vaicāja Kolins, kurš bija pienācis no mugurpuses.
– Nē, – Džemma sacīja. – Ne tuvu.
– Mana ģimene tevi nav nobiedējusi?
– Gluži otrādi. Tikai…
– Kas “tikai?”
– Šķiet, ka jūs visi, ieskaitot Džīnu, esat ļoti tuvi. Apsolu, ka nekļūšu par traucēkli.
– Tu neesi nekāds traucēklis. Māte gribēs, lai tu katru dienu vakariņo lielajā mājā un…
– Nekādā gadījumā! – Džemma strikti teica. – Es šeit esmu, lai strādātu! Un tieši ar to arī nodarbošos.
Kolins ķircinoši viņai uzsmaidīja. Šo smaidu Džemma bija redzējusi jau iepriekš. – Tev ēdot