Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita
precīzi ievērojot Tišas norādījumus. Atļāvos pievienot vairāk siera, nekā bija teikts receptē, vēlēdamās padarīt recepti par savējo. Īsti nezināju, ko tas nozīmē, taču tas bija viens no manu svaiņu padomiem, ko viņas deva, pasniegdamas recepšu grāmatu ar savām mīļākajām receptēm.
Gaisa kondicionētājs iedarbojās, iekustinot vēso gaisu no viesistabas. Nodzīvojusi visu mūžu Džordžijā, biju pieradusi pie centralizēta kondicionētāja, tomēr šajā vecajā mājā, pa kuras grīdām Metjū senči bija staigājuši vairāk nekā divu gadsimtu garumā, tas likās neiederīgs.
Uzmanīgi aplūkojusi darbu, es saskatīju trīs iniciāļus labajā apakšējā stūrī. AMF. Nezināju, ko nozīmē M, taču jutos puslīdz droša, ka A un F apzīmē Adriēnu Freizeri. Nopētīju mājas skici, vērodama smalkās līnijas un uzmanīgo ēnojumu. Koku miza bija izzīmēta tikpat rūpīgi kā fotogrāfijā, un ikviens sūnu kumšķis rotājās pareizajās gaismēnu spēlēs. Pat man nācās atzīt, ka Adriēna bijusi izcila māksliniece. Es atkāpos, un manam nemieram nebija nekāda sakara ar pirmās Freizera kundzes mākslinieciskajiem talantiem. Zīmējumā redzamajā mājā kaut kas likās dīvains, taču man nebija ne jausmas, kas tas varētu būt. Tas atgādināja skatīšanos spogulī, konstatējot, ka tavi mati vairs nav tādā pašā krāsā, kāda tev palikusi atmiņā.
Nocēlu ietvaru no sienas un tad izsteidzos ārā pagalmā, apņēmusies atklāt, kur slēpjas atšķirība. Saskaitīju lieveņa balstus un pakāpienus, kas veda uz māju. Saskaitīju pat logus un rūtis katrā no tiem un nopētīju verandas jumta slīpumu. Zīmējums bija precīzs.
Atgriezos mājā un mēģināju novietot smago ietvaru atpakaļ uz abiem mazajiem āķīšiem. Piespiedusi seju pie sienas, nolūkojos uz zīmējuma aizmuguri un centos aizķert ar auklu āķīšus, taču bez kādiem panākumiem. Aizkaitinājuma un nepacietības dzīta, spēcīgi piespiedu zīmējumu pie sienas un sastingu, izdzirdot plīstoša papīra šņirkstoņu.
Sajuzdamās nelabi, apgriezu rāmi otrādi, un man gandrīz sagriezās galva no atvieglojuma, ieraugot, ka esmu ieplēsusi tikai brūno papīru rāmja otrā pusē, nevis pašu zīmējumu. Par spīti dziļajam plīsumam, neviens to nepamanīs, jo bojājums būs pavērsts pret sienas pusi. Apņēmusies piekārt zīmējumu atpakaļ, pacēlu to augšup vēlreiz un apstājos, pamanījusi, ka zem brūnā papīra apakšas kaut kas izslīd.
Nolikusi rāmi ar zīmējumu uz grīdas, uzmanīgi pacēlu saplēsto papīru, lai ielūkotos iekšā. Cik varēju redzēt nelielajā atvērumā, tur atradās trīs zīmēšanas papīra lapas, kas bija saspraustas ar papīra saspraudi. Ieinteresējusies iebāzu divus pirkstus dziļāk un izvilku tās ārā. Tās bija saspraustas visās četrās pusēs un ar priekšpusi uz iekšu, tāpēc nevarēju redzēt, kas tur attēlots. Jau grasījos noņemt pirmo papīra saspraudi, kad izdzirdēju ārpusē nobremzējam mašīnu. Metjū bija atgriezies. Mans satrauktais skatiens uzreiz pievērsās paplašinātajam plīsumam Adriēnas mākslas darba aizmugurē. Zināju, ka uzvedos muļķīgi, taču negribēju, lai mans jaunais vīrs domātu, ka esmu speciāli sapostījusi zīmējumu.
Aši piecēlusies kājās, atkal mēģināju piekārt to pie sienas, un aukla aizķērās aiz abiem āķiem ar pirmo reizi. Jau devos uz ārdurvīm, kad pamanīju uz grīdas zīmēšanas papīru. Nedomājot atrāvu vaļā atvilktni mahagonija kumodē un aizvēru to brīdī, kad ārdurvis atvērās.
Paliku, kur bijusi, īsti nezinādama, kāpēc jūtos kā bērns, kas pieķerts bāžam pirkstus cepumu traukā. Metjū nolika savu portfeli un nāca uz manu pusi. Kā allaž, kad es viņu ieraudzīju pēc īsas šķiršanās, mana sirds sažņaudzās un elpa kļuva seklāka. Es prātoju, vai kādreiz pārstāšu tā justies, taču nespēju iztēloties, ka izplatījumā mani varētu gaidīt pietiekoši daudz gadu, lai tas notiktu.
Neviens no mums nerunāja, kad viņš mani apskāva, lai apsveicinātos, un tad lēni noskūpstīja. Man nācās vieglītēm viņu atstumt, jo mēs abi iekārojām ko vairāk.
– Laiks saldajam pienāks vēlāk, – es sacīju. – Negribu, lai tiktu sabojāts mans pirmais pavārmākslas mēģinājums.
Viņš sarauca pieri.
– Man likās, ka tu nemāki gatavot.
Paraustīju viņa kaklasaiti, lai to atbrīvotu.
– Tu daudz ko par mani vēl nezini. – Es to noteicu ķircinoties, taču viņa skatiens atžirba, mums abiem pārdomājot šajos vārdos ieslēpto patiesību. – Iedomājos, ka nebūs pārāk grūti izlasīt recepti.
Viņš pieliecās, lai šķīsti noskūpstītu mani uz degungala, taču neko neteica, jo viņa skatiens aizslīdēja līdz zemajam četrstūrveida galdiņam, kas bija novietots starp dīvānu un diviem krēsliem tam pretī.
– Kas tas?
Vienu mirkli man likās, ka būšu atstājusi zīmēšanas papīru redzamā vietā. Ar atvieglojumu atcerējos caurspīdīgos maisus, kurus biju atstājusi uz galda, piepildītus ar veciem fotoaparātiem un filmiņām. Biju tos iemetusi koferī, kravājot mantas dzīvoklī, īsti nezinādama, kāpēc man tobrīd tas viss licies pietiekoši svarīgs, lai ņemtu līdzi. Paraustīju plecus, juzdamās mazliet samulsusi.
– Tas ir tikai mans vaļasprieks kopš bērnības. – Apsēdos uz dīvāna, un Metjū nosēdās man līdzās.
Iztukšoju vienu no maisiņiem uz galda.
– Topavasar, kad man apritēja septiņi gadi, mums bija daudz viesuļvētru, un viens no tiem fotoaparātiem iekrita krūmos mūsu pagalmā. Es to atradu, un tad brālis Stīvens parādīja, kā to atvērt, un mēs konstatējām, ka tam iekšā ir filmiņa. Viņš aizveda mani uz aptieku un lika attīstīt filmiņu. Es īsti nezināju, ko gribēju tur ieraudzīt. Nupat biju sākusi lasīt Nensijas Drū noslēpumu stāstus un droši vien domāju, ka attēlos būs ieslēpta kāda liela noslēpuma atslēga.
Ar īkšķi atvēru filmiņas nodalījumu, tad apgriezu fotoaparātu otrādi un sajutu, kā cietais plastmasas apvalks ieslīd plaukstā. Tas atgādināja kādu apslēptu mantu.
– Un ko tu atradi? – Metjū balsī jautās interese un ziņkārība, un es nesapratu, kāpēc jūtos samulsusi.
– Tās bija kāda bērna ceturtās dzimšanas dienas svinības. Tur bija baloni un dzimšanas dienas torte, un visiem galvā bija tās konusveida cepures ar mākslīgo spalvu apmali apakšā. Tās bija ģimenes svinības, kurās piedalījās tikai mamma, tētis, mazais zēns un divas mazliet vecākais meitenes. Viņas bija vienādas un pat vienādi ģērbušās, tāpēc pieņēmu, ka viņas ir dvīnes.
Metjū atbalstīja muguru pret spilvenu un aplika roku man apkārt.
– Vai tu viņus pazini?
Papurināju galvu.
– Nē. Viesuļvētras sacēlās trīssimt jūdžu attālumā. Nebija iespējams noteikt, kas ir šie cilvēki. Varbūt, ja mums tolaik būtu feisbuks vai kas tamlīdzīgs, mēs varētu tās ievietot un cerēt, ka kāds tās atpazīs, taču es iedomājos, ka fotoaparāts man ir sūtīts kāda noteikta iemesla dēļ.
– Izklausās pēc kā tāda, ko varētu pateikt tava Mimī.
Asi viņu uzlūkoju.
– Tu viņu esi redzējis tikai vienreiz mūžā. Kā tu zini, ko viņa teiktu?
– Tāpēc, – viņš noteica, ar pirkstiem pieskardamies maniem kailajiem pleciem, – ka tu daudz runā par Mimī. Tas izklausās pēc viņai piemērota teiciena.
– Un man jau likās, ka tu uzskati mani par kādu no saviem pacientiem. – Izņēmu no maisiņa otru fotoaparātu. – Lai vai kā, tajās dvīnēs kaut kas bija. Es zināju, ka nepazīstu viņas, un tomēr bija kas tāds… es nezinu, kāds. Varbūt saistošs? Atpazīstams? Man likās,