Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita
apziņas perifērijā, draudot to pārņemt un aizraut mani uz vietu, kurp nevēlējos doties.
Mūzikas kastīte izkrita no klēpja un novēlās uz grīdas, jo manas rokas bija pārāk stingas, lai to satvertu. Centos atvērt acis, lai ieraudzītu to, ko saodu, ko jutu sev tuvojamies, taču nespēju. Mūzikas kastītes vāks atvērās, un sāka skanēt pazīstama dziesma, tās melodijai negaidīti ievibrējoties vēja šalkās. Pievērsos tai, sajūtai, ko sniedza kastītes piespiešanās pie manas paralizētās kājas, un ieklausījos žēlabainajā skaņā, kas pakāpeniski kļuva skaļāka, liekot manām acīm atvērties īstajā brīdī, lai saprastu, ka skaņu rada kāda cilvēka kliedziens. Un šis kliedzošais cilvēks biju es.
Otrā nodaļa
Tas sākās tovasar, kad man apritēja septiņi gadi: viesuļvētru un sirēnu gaudošanas vasarā, kad bieži nācās gulēt mūsu pagrabā. Vai varbūt tas viss sākās ilgi pirms tam, kad es sapratu, ka laiks rit nebeidzamās spirālēs, savijot stundas zirnekļa tīklā, līdz pagātne, tagadne un nākotne vairs nav atsevišķas un nošķiramas vienības.
Nākamajā dienā pēc manas dzimšanas dienas es stāvēju mājas priekšā un vēroju, kā citu cilvēku dzīves sakrīt mūsu pagalmā. Vairums no tā bija atkritumi – papīri, sabojātas fotogrāfijas, koka atlūzas, kas varbūt bija mēbeles vai mājas gabali, taču tik mazi, ka to nebija iespējams noteikt. Tomēr tur bija arī daži dārgumi. Instamatic fotoaparāts ar visu filmiņu iekšā bija iekritis manas mātes rožu dārzā. Un krūmājos pie manas guļamistabas loga, it kā tā būtu man domāta dāvana, bija iekritusi mūzikas kastīte: slapja un saskrāpēta, bet citādi neskarta.
Satvērusi kastīti, es ieskrēju iekšā, lai parādītu to mātei un nospēlētu melodiju, kuru pazinu, taču nespēju atcerēties. Viņa sāka dziedāt vārdus, kurus, kā pati apgalvoja, esot man dziedājusi bērnībā. Tā bija sena šūpļa dziesma, kuru viņa bija dziedājusi visiem saviem bērniem. Taču mātes skaidrojumā kaut kas nebija pareizi. Varbūt viņas apgalvojums, ka es meklēju jēgu tur, kur tās nav. Vai varbūt dziedātie vārdi man likās nepareizi, it kā es spētu atcerēties citus dziesmas vārdus, ja vien kārtīgi piedomātu – vārdus, kas nedevās rokās vēl tagad.
Ar to pašu bija sākušies murgi, kuros kāds mani vajāja un es zaudēju elpu, kad mani apņēma ūdens un ierāva iekšā, bet gaiss no plaušām cēlās augšup maziem burbulīšiem, kā mazas zivtiņas uzpeldot līdz ūdens virsmai, kamēr es pati gulēju smilšainajā dibenā. Bērnībā tie negadījās bieži un gandrīz beidzās, kad man apritēja divdesmit gadu. Līdz pat šim brīdim.
Piespiedu galvu Metjū pie krūtīm, cenzdamās saklausīt viņa vārdus. Viņš bija nobraucis mašīnu ceļa malā, kur zem riepām nočirkstēja smiltis, un piekļāva mani sev klāt, kamēr abi pūlējāmies saprast, kas man kait. Un kāpēc divu īso mēnešu laikā, kamēr bijām pazīstami, es nebiju pieminējusi savus sapņus. Pat tad, kad nolēmām apprecēties un dzīvot Sentsaimonsas salā, es viņam nestāstīju par savām bailēm no ūdens. Varbūt bija pārāk daudz kā cita, ko gribējām apspriest mūsu īsās cerēšanās laikā. Vai varbūt es cerēju, ka sapņus un bailes esmu atstājusi pagātnē līdz ar vēlmi izpatikt vecākiem.
– Man nekas nekaiš, – sacīju, pielikdama pie lūpām ūdens pudeli, kuru viņš bija iespiedis manās trīcošajās rokās. – Es tikai… nezināju, kur atrodos. Un nespēju pakustēties, un logi bija vaļā, un… – Aprāvos, vēl nespēdama izskaidrot, kas mani bija tā izbiedējis.
Viņa krūtis cilājās zem manas auss runājot.
– Droši vien tā ir papīra ražotnes smarža Brunsvikā. Kopš Vides aizsardzības aģentūra mainīja atsevišķus noteikumus, tā ir mazinājusies, taču daži cilvēki to labi nepanes. Esmu pārliecināts, ka tu pieradīsi.
Pamāju, cerēdama, ka viņam izrādīsies taisnība.
– Piedod, – sacīju. Ielūkojos Metjū raižpilnajās acīs, gribēdama viņu pārliecināt. – Es tikai gribu nonākt mājās. Sākt mūsu kopīgo dzīvi.
Viņš pieliecās un maigi mani noskūpstīja. Mēs vēl tik daudz ko nezinājām viens par otru, taču saikne, kuru ar viņu sajutu, kad viņš mani skūpstīja vai pieskārās, izdzēsa jebkādas šaubas. Tā tas bija jau kopš iepazīšanās brīža. Pirms uzzināju Metjū vārdu, es viņu pazinu, tāpat kā jaundzimušais pazīst savu māti.
Metjū iedarbināja motoru un izbrauca uz koku ieskautā ceļa.
– Mēs esam uz Dīmeras ceļa, – viņš teica, – un, kad mēs nonāksim pie mazā lidlauka, tad iebrauksim aplī un nogriezīsimies pa kreisi Frederikas ceļā. Abi šie ceļi un vēl Jūrsalas ceļš ir trīs galvenās artērijas, kas ved uz Sentsaimonsu. Tiklīdz tu saproti, kur atrodies, vairs nevari apmaldīties.
Pamāju un mēģināju pasmaidīt, taču mans žoklis bija stīvs. Logi vēl aizvien bija atvērti, ļaujot mašīnā ieplūst salas smaržām, kas bija savāds sāls un augu valsts sajaukums. Smarža bija jauna, tomēr savādi pazīstama tāpat kā bērnībā, kad sajutu svaigi vaskoto grīdu aromātu pirmajā skolas dienā. Salas smarža bija ieķērusies manā atmiņā kā spītīgs fragments, kas atteicās atdalīties, lai cik stipri es to raustīju. Centos ievērot nedaudzos Metjū izdarītos pagriezienus, lai atcerētos, kā atrast māju patstāvīgi, taču nespēju. Lielie, skaistie koki ar sūnu šallēm un pat salauzītās gliemežvāku čaumalas uz ceļa man bija jaunums, un tomēr, tāpat kā gaisā valdošā smarža, man tā vien likās, ka esmu to gaidījusi, esmu sagatavojusies to ieraudzīt un izdzirdēt gliemežvāku čirkstēšanu zem riepām. Zināju, kāds būs sūklim līdzīgo zaļo sūnu pieskāriens maniem pirkstiem un kā saule izskatīsies koku zaros saulrietā.
– Tev lieliski izdevās, – es noteicu, pasniegdamās pēc Metjū rokas un savīdama savus pirkstus ar viņējiem.
– Kas?
– Pastāstīt man par šo vietu. Jūtos tā, it kā to jau pazītu.
It kā būtu te nodzīvojusi visu savu mūžu.
Viņš saspieda manu plaukstu.
– Es mīlu Sentsaimonsu un ceru, ka arī tu iemīlēsi. Un uzskatīsi to par savām mājām.
Pasmaidīju un tad pagriezu galvu, lai palūkotos ārā pa logu cerībā, ka Metjū nesaskatīs apjukumu, pirmīt izjustās šausmu sajūtas atblāzmu. Vai pastāvīgo nemieru, kuru biju uzskatījusi par pazudušu brīdī, kad teicu jāvārdu, bet kas bija man pieķēries kā spītīgs zirnekļa tīkls.
Ainavu ceļa labajā pusē piepildīja zeltaina un zaļa zāle, tā viegli viļņojās kā jūra, itin kā pa to staigātu kāda neredzama būtne. Atkal nodrebinājos un aizvēru acis, zinot, kāda ir sajūta, iekāpjot purva zālē, izdzirdot meldru čaukstoņu, tiem saliecoties kā dejā. Sajūtot savādo pūstošas zāles smaržu, kas bija ieplūdusi automašīnā – to pašu smaržu, kas tagad man lika iedomāties vienīgi par atgriešanos mājās.
Metjū samazināja ātrumu, nogriežoties starp diviem cementa stabiem ar akmens ananasiem galā. Ceļš neizskatījās pēc tāda, kas reiz bijis bruģēts. Tas bija baltu putekļu un saberztu gliemežvāku okeāns zem zaļu zaru debesīm, kas liecās lejup pietiekoši zemu, lai čukstētu, ar biezajām lapām aizkavējot vēlīnās pēcpusdienas sauli.
Mēs nobraucām nelielu gabaliņu, līdz koki sāka kļūt retāki un pārvērtās nelielos krūmājos, itin kā atdodot godu mājai piebraucamā ceļa galā. Zināju, ka tā ir viena no nedaudzajām atlikušajām deviņpadsmitā gadsimta ēkām uz salas, un tomēr tās senatnīgums mani iztrūcināja, tāpat kā savādā sajūta, ka es to visu pazīstu: to noteikti bija izraisījuši Metjū krāsainie apraksti un stāsti par bērnību – viņš bija uzaudzis vecajā mājā kā vienīgais bērns.
Mēs