Muchachas. Viss meiteņu rokās. Katrīna Pankola
Tu taču zini, ka es esmu gatava smagi strādāt. Es negribu pārvērsties par krēslu.
– Tu nemūžam nepārvērtīsies par krēslu.
– Naktīs man rādās murgi, es redzu, ka esmu krēsls lielā koncertzālē, krēsls starp simtiem citu krēslu. Un vienmēr, vai dzirdi, vienmēr es esmu tieši tāda pati kā visi pārējie. Un tad pēkšņi man virsū grasās uzsēsties resna sēžamvieta, es iekliedzos un pamostos!
Viņš vēl vairākas reizes atkārto “tu nemūžam nekļūsi par krēslu, Hortenze”, un viņa nomierinās. Baiļu mezgls atlaižas, un viņa atkal spēj paelpot. Viņa uzelpo. Juniors viņai atkal ir palīdzējis atsākt skaidri domāt. Viss, kam viņš pieskaras, atkal atgūst dzīvību. Viņam ir zaļie īkšķi.
– Kā tad jums īsti klājas? Kā iet Marselam un Žoziannai? Vai viņiem viss kārtībā?
– Tēvs pamazām noveco, tomēr dzīvesprieku vēl nav zaudējis. Māte atkal strādā par viņa sekretāri, viņa negrib pamest viņu vienu. Bet es turpinu mācīties un strādāt Casamia. Man ir daudz darba. Pasaule mainās, un tur neko nevar darīt. Ir jātur acis vaļā un jābūt modram. Dienas ir garas, es nespēju pietiekami izgulēties. Tieši tāpēc es nevaru pastāvīgi sekot tavām domām.
– Un citādi?
– Citādi nekā jauna. Svētdien pusdienās bija atnākusi tava māte ar Zoē…
– Kā Zoē klājas?
– Labi. Tavai mātei gan nav tik viegli. Viņa joņo šurpu turpu starp Parīzi un Londonu.
– Zinu. Mēs dažreiz parunājamies. Tomēr es viņu nesaprotu. Neko jaunu jau tu man neesi pateicis. Lai nu kā, es nevaru visu mūžu palikt bērns!
– Būt bērnam – tā nav nekāda dzīve. Sešu gadu vecumā par nākotni ir grūti domāt. Neviens tevi neuztver nopietni. Es labi zinu, ka citi jūtas neērti, redzot mani uzņēmuma padomē kopā ar tēvu.
– Dažreiz es jūtos tik veca…
– Izbeidz gremdēties drūmās domās. Ja viss norisinātos rāmi un mierīgi, tev būtu garlaicīgi. Mūža beigās neviens vairs neatceras tās naktis, kuras ir pavadījis mierīgā miegā.
Hortenze iesmejas.
– I love you ļoti, ļoti, Junior.
– Kādu dienu tu man pateiksi I love you un mēs apprecēsimies.
Hortenze smejas vēl skaļāk.
– Tu nu gan laikam nekad neliksies mierā, ko?
– Es guļu un sapņoju, kā tu man mēra kunga priekšā saki “jā”.
– Labāk pievērs vairāk uzmanības manai karjerai.
– Es to vien daru!
– Labi, tad tā arī turpini. Tātad tu domā, ka man jāaiziet uz to Prada pasākumu? Vai mani neizmetīs ārā pa durvīm? Es to neizturētu.
– Uzticies man. – Klausos, šef!
Hortenze noliek klausuli, samaksā par abām kafijas tasēm, iziet no Carlyle. Sapurina matus, lai tos uzbužinātu un padzītu drūmās domas.
Nolemj aizstaigāt līdz Piecdesmit septītajai ielai.
Nejauši saskatās ar kādu meiteni, kura gaida autobusu. Ak! Kā žurka ar sērkociņu kājām. Reti gadās redzēt tik neglītu meiteni. Nabadzīte! Dzīve ir grūta, tik grūta.
Un ja vēl esi neglīta…
Sešos vakarā kafejnīca Sabarsky tiek slēgta. Sešas stundas pagājušas smagā, vienmuļā darbā. Ģērbtuvē Kalipso noraisa balto priekšautu un noauj melnās kurpes, ietinas lielā, līdz zodam aizpogātā, brūnā mētelī, uzvelk biezus gumijas zābakus, zaļus kā varde. Četras reizes aptin ap kaklu garu, baltu šalli, uzvelk vilnas cimdus. Gandrīz dungojot atvadās no sava priekšnieka Karla un viesmīļa Gustava. Kafejnīcā Sabarsky ir nostrādātas sešas stundas. Viņai ļoti patīk tās klusā, rāmā noskaņa, lielā, stūrainā un pustumšā zāle, mierinošā puskrēsla, kur viņa var paslēpties. Klienti atstāj lielas dzeramnaudas, personāls tās sadala savā starpā, mitrinot pirkstus, lai saskaitītu dolārus. Dažreiz viņa apkalpo galdiņus, taču daudz biežāk atrodas aiz bāra letes. Tā ir daudz jaukāk. Tad viņa var nodarbināt gan rokas, gan savu nemierīgo prātu. Viņa piever acis, sakārto kaklautu, paslej augšup zodu, sāk runāt ar izteiktu akcentu. Viņai ir tik daudz sapņu, un tajos viņa burtiski lido.
Šodien viņai tas nebija jādara.
Šodien ar viņu runāja Gerijs Vords.
Vajag mazliet paieties ar kājām. Viņa jūtas pārāk laimīga, lai sēdētu autobusā. Viņa ies pastaigāt pa Medisona avēniju, garo gaismas lentu, kur spīguļo greznība. Autobusā viņa iekāps vēlāk.
Gerijs Vords pienāca viņai klāt, ar elkoni atspiedās pret bāra letes cinkoto virsmu, cieši ieskatījās viņai acīs. Un viņa pat nenosarka! Viņa nesakarīgi nevāvuļoja. Viņa nenosvīda. Viņa varbūt mazliet par daudz stipri berzēja Vīnes porcelāna tasīti, atstājot kokvilnas pūciņas uz tās sudrabotajām maliņām, taču neviens neko nepamanīja.
Viņa ir iemācījusies nesarkt.
Viņa elpo ar vēderu, ievelk elpu dziļi un lēni, iztēlojas, ka ir skaista, brīva, neatkarīga. Viņa ieelpo skaisto meiteni un izelpo svīstošo meiteni ar smailo purniņu. Un viss izdodas! Ir vajadzīgas tikai dažas minūtes, taču ar to pietiek, lai padzītu plankumus, kuri satraukuma brīžos parādās uz viņas kakla un krūtīm. Tajos saplūst visas asinis no viņas sejas un sabiezē, veidojot purpursarkanus plankumus. Tas ir ļoti apkaunojoši. Visgrūtāk ir vienlaikus elpot ar vēderu un turpināt skatīties kādam acīs vai sarunāties. Visas Džūljarda skolas meitenes ir iemīlējušās Gerijā Vordā. Runā, ka viņš ir pa pusei skots, pa pusei anglis, ka viņš satiekas ar kādu ļoti skaistu francūzieti, kura strādā modes jomā. Vakarā viņus var satikt kafejnīcā Luxembourg. Viņi pasūta franču sarkanvīnu un saņem viens otra roku. Un vēl runā, ka viņam pieder kadiljaks Eldorado Biarritz, zaļš ar oranžiem spārniem. Viņš to tur garāžā un izbrauc tikai nedēļas nogalēs. Tad viņš kopā ar savu skaisto draudzeni dodas uz Hemptonu. Viņi dejo baseina malā vai cep zefīru kamīna liesmās.
Runā, ka Elena Karkova viņa dēļ ir gandrīz zaudējusi prātu. Ka viņa grasās atstāt Gerijam mantojumā savu skaisto savrupmāju. Viņa ir ekscentriska miljardiere. Ik gadu viņa izvēlas kādu jaunu pianistu, lai tas viņu iepriecinātu. Jau trešo gadu viņa ir izraudzījusies Geriju Vordu, un viņa īres līgums allaž tiek atjaunots.
Par Geriju Vordu klīst neskaitāmas runas. Gan patiesas, gan nepatiesas, taču vienmēr skaistas.
Viņš soļo pa skolas gaiteņiem, nemaz neievērodams, kā meitenes viņam aiz muguras pagriež galvas un slepus sačukstas. Viņš vienmēr nēsā vienu un to pašu apmetni, vecas, nobružātas bikses, pie Brooks Brothers pirktus kreklus visdažādākajās krāsās, cepuri un vilnas cimdus. Viņš nemēdz daudz runāt. Viņš tikai retu reizi pasmaida. Viņa smaidu nemaz nav tik viegli izvilināt. Viņa smaids nav automātisks, tas nesaka: paskatieties, cik es esmu skaists un gudrs, apbrīnojiet bedrītes manos vaigos. Un skolas meitenes burtiski izkūst.
Pirmīt, kad Gerijs viņai pievērsās, viņa sajutās tā, it kā viņai būtu mazs, uzrauts deguntiņš un līdzeni zobi, bet ap gurniem apmests lakats; tā, it kā viņa dzertu kokosriekstu sulu, staigātu pa baltām smiltīm, bet visapkārt peldētu violetas un sārtas zivtiņas. Viņas ausīs kaut kas sāka dūkt, bet asinis pēkšņi atplūda kā milzīgs vilnis, pametot pludmali un laivas guļam bēgumā. Parasti viņa, ietinusies pludmales lakatā, staigā pa baltām smiltīm tikai brīžos, kad spēlē vijoli.
Parasti puiši viņu nemaz neievēro. Tie kāpj viņai uz kājām