Asara zirnekļa tīklā. Nora Robertsa
ection>
PROLOGS
Februārim īsti atbilstīgā rītā Bobijs Lī Fulers atrada pirmo līķi. Tika sacīts, ka viņš to atrada, taču patiesībā viņš gandrīz uzkrita virsū tam, kas bija palicis pāri no Arnetes Gentrijas. Lai kā to arī nosauktu, rezultāts bija tāds pats, un Bobijam Lī vēl ļoti ilgu laiku pēc tam nācās sadzīvot ar to, ka nakts murgos viņam acu priekšā uzpeldēja plata un balta seja.
Ja iepriekšējā vakarā nebūtu sarāvis attiecības ar Mārvelu Trūsdeilu – jau atkal –, viņš sēdētu pie sava rakstāmgalda un būtu pārliecies pār angļu literatūras mācību grāmatu, pūlēdamies piespiest savas smadzenes tikt galā ar Šekspīra ”Makbetu”, tā vietā, lai dotos uz Gūsnekkrīku. Bobija un Mārvelas attiecību akmeņainais ceļš bija ildzis astoņpadsmit mēnešus, bet šis pēdējais pamatīgais strīds bija atņēmis viņam vai visus spēkus. Bobijs Lī bija izlēmis piešķirt sev brīvdienu, lai atpūstos un padomātu. Un arī parādītu tai Mārvelai ar visu viņas aso mēli, ka viņš ir īsts vīrietis un neļaus ar sevi izrīkoties kā ar kaut kādu lupatu.
Bobija Lī ģimenē vīrieši allaž bija tie, kas komandēja parādi. Vai vismaz izlikās to darām. Un Bobijs negrasījās lauzt šo tradīciju. Deviņpadsmit gadu vecumā Bobijs jau bija krietni izstiepies augumā – sešas pēdas un vienu collu garš un tādēļ diezgan neveikls. Vēl bija vajadzīgi gadi, lai viņš nobriestu. Taču viņam, gluži tāpat kā viņa tēvam, bija lielas strādnieka plaukstas un garas un kaulainas rokas. Bobijs no mātes bija mantojis biezos, melnos matus un krāšņās skropstas. Puisim patika matus atķemmēt no pieres tā, kā to darīja viņa elks Džeimss Dīns.
Bobijs Lī uzskatīja, ka Džeimss Dīns ir visīstākais vīrieša paraugs. Un arī viņam kvernēšana pie grāmatām būtu tikpat nepaciešama kā Bobijam Lī. Ja vara atrastos Bobija rokās, viņš būtu pilnas slodzes darbinieks Sanija Tolbota ”Mobilā servisa centrā” un ēdnīcā, nevis lauztos cauri grāmatu gudrībām, lai pabeigtu divpadsmito klasi. Taču viņa mammai bija citādi uzskati, un Misisipi štata Inosensā nebija neviena, kurš labprātīgi vēlētos kaitināt Hepiju Fuleri.
Hepija – bērnībā iemantotais vārds viņai bija pat ļoti atbilstīgs, jo viņa spēja, skaisti un priecīgi smaidīdama, panākt, lai cilvēki rīkojas pēc viņas prāta. Viņa īsti nebija piedevusi savam vecākajam dēlam to, ka viņš divus gadus nosēdējis vienā klasē. Būdams labākā omā, Bobijs Lī nekādā gadījumā neriskētu izlaist mācību dienu. Ne jau ar tādām atzīmēm kā viņam, jo tās jau tāpat bija pietiekami šaubīgas. Taču Mārvela bija tāda meitene, kura prata piespiest vīrieti – pat īstu vīrieti – rīkoties pārgalvīgi un neapdomīgi.
Tā nu Bobijs Lī iemeta makšķeri duļķaini brūnajā Gūsnekkrīkas ūdenī un ciešāk ietinās pabalējušajā džinsa jakā, lai paglābtos no netīkamā laika. Bobija tēvs allaž mēdza teikt – kad vīrietim galvā smagas domas, vislabākās zāles ir došanās pie ūdens, lai pārbaudītu, kā ķeras zivis.
Nebija nozīmes tam, kāds patiesībā izrādījās loms, svarīgākā bija pati atrašanās pie ūdeņiem.
– Nolādētās sievietes! – Bobijs Lī nomurmināja un savilka lūpas smīnā, kuru stundām ilgi bija izmēģinājis pie vannas istabas spoguļa. – Kaut viņas visas nelabais parautu!
Bobijam nebija vajadzīgas nelaimes, ko Mārvela dāsni dāļāja ar abām skaistajām rokām. Kopš reizes, kad viņi mīlējās uz Bobija automašīnas pakaļējā sēdekļa, viņa plosīja puisi gabalos un pūlējās tos atkal salikt kopā pēc sava prāta.
Un Bobijam Lī Fuleram tas nederēja, nudien ne. Par spīti tam, ka reizēs, kad abi neķīvējās, viņš kļuva vai slims no mīlestības. Par spīti tam, ka brīžos, kad abi gāja viens otram garām pa Džefersona Deivisa vidusskolas gaiteņiem, meitenes milzīgās zilās acis šķita paužam noslēpumus, kas domāti vienīgi Bobijam. Par spīti pat tam, ka, ieraugot Mārvelas kailo augumu, Bobijs bija gatavs mīlēties ar viņu nepārtraukti.
Varbūt Bobijs mīlēja Mārvelu, un varēja būt, ka meitene ir gudrāka nekā viņš, tomēr viņš negrasījās pieļaut, lai tiktu vadāts apkārt kā pavadā piesiets sivēns. Nolādēts, nē!
Pie sīkā strauta, kurš vilka dzīvību, pateicoties varenajiem Misisipi ūdeņiem, auga meldri, un Bobijs Lī iekārtojās starp tiem. No tāluma atskanēja vientuļa svilpe – tur vilciens devās uz Grīnvilu; bija dzirdams arī mitrais ziemas vējš, kurš lavījās caur ļenganajiem meldriem. Bobija makšķere stāvēja dīka un nekustīga.
Šajā rītā Bobija prātu urdīja tikai dusmīgas domas, kas šaudījās kā nemierīgas zivis, un viņa vienīgais loms bija kūsājošais niknums.
Varbūt vajadzēja gluži vienkārši doties uz Džeksonu, nopurināt Inosensas putekļus no kurpēm un izmēģināt laimi pilsētā. Bobijs Lī bija labs mehāniķis, patiešām ļoti labs. Un viņš uzskatīja, ka darbu varētu atrast pat tad, ja viņam nebūtu vidusskolas diploma. Velns un elle! Nav taču vajadzīgas zināšanas par kaut kādu tur Makbetu vai platleņķa trīsstūriem un tamlīdzīgām būšanām, lai salabotu mazu karburatoru. Džeksonā viņš varētu atrast darbu kādā automašīnu tehniskās apkopes stacijā un beigu beigās vēl kļūt par vecāko mehāniķi. Pie joda, nepaietu nemaz tik ilgs laiks, kad viņam pašam jau piederētu tāds rūpals! Bet Mārvela Trūsdeila tupētu Inosensā un viņas zilās acis būtu saraudātas sarkanas.
Un pēc tam viņš atgrieztos. Bobija Lī pievilcīgo seju izgaismoja smaids un šokolādes brūnajās acīs ielēja siltu mirdzumu, kas būtu iepriecinājis Mārvelas sirdi. Jā, viņš atgrieztos, un viņa kabatas būtu pilnas ar divdesmit dolāru banknotēm. Viņš iebrauktu pilsētā ar savu klasisko sešdesmit otrā gada Cadillac – vienu no daudzajiem viņa automašīnu kolekcijā –, lepni pastaigātos itāļu dizainera darinātā uzvalkā un būtu bagātāks nekā Longstrīti.
Un tur jau būtu arī Mārvela. Tieviņa un gluži bāla kļuvusi no ilgām pēc Bobija Lī. Viņa stāvētu uz stūra iepretī ”Lāšona dažādu preču veikalam”, iespiedusi rokas starp maigajām, mīkstajām krūtīm. Ieraugot Bobiju Lī, pār viņas vaigiem sāktu līt asaras.
Un kad Mārvela nokristu viņam pie kājām šņukstēdama un vaimanādama, pauzdama nožēlu par to, ka bijusi tik egoistiska neliete un atstūmusi Bobiju, viņš varbūt… tikai varbūt… viņai piedotu.
Tās bija tik jaukas fantāzijas! Saule pamazām kļuva spožāka, un dzelošais aukstums nedaudz piekāpās, pelēcīgi brūnganajā strauta ūdenī atmirdzēja zeltaini atspīdumi, un Bobijs sāka apcerēt viņu atkalapvienošanās fiziskos aspektus.
Viņš aizvestu Mārvelu uz Svītvoteru, jo būs iegādājies veco, skaisto plantāciju no Longstrītiem, kad viņiem būs pienākuši grūti laiki.
Mārvela tikai elstu un nopūstos, jo redzētu, cik turīgs tagad kļuvis Bobijs Lī. Kā jau īstenam džentlmenim un kārtīgam romantiķim pieklājas, viņš Mārvelu uznestu augšā pa lepnajām, plašajām kāpnēm. Tā kā Svītvoterā Bobijs Lī bija redzējis tikai pirmo stāvu, viņa iztēle varēja izplest spārnus jo plaši. Guļamistaba, kurā viņš ienestu drebošo Mārvelu, ļoti līdzinātos viesnīcas numuriņam Vegasā, jo tieši tāds tobrīd bija Bobija Lī uzskats par augstas klases telpām.
Tur būtu smagas sarkanas drapērijas, ezera lieluma gulta sirds formā un paklājs tik biezs, ka pa to nāktos brist gluži kā pa zāli. Klusi skanētu mūzika. ”Tas būtu kaut kas no klasikas,” Bobijs Lī domās sprieda. Brūss Springstīns vai Fils Kolinss. Jā, Fila Kolinsa dziesmas padarīja Mārvelu sentimentālu.
Un tad viņš noguldītu Mārvelu un skūpstītu, un viņas acis būtu valgas. Viņa atkal un atkal atkārtotu, cik ļoti mīl Bobiju, cik liela muļķe bijusi, un apgalvotu, ka tagad līdz pēdējai mūža dienai darīs visu, lai dāvātu viņam laimi, lai Bobijs kļūtu par viņas valdnieku un pavēlnieku.
Viņš pārslidinātu plaukstas pār meitenes neiedomājami baltajām krūtīm ar sārtajiem galiņiem, paspiestu tos pavisam nedaudz, tieši tik, cik viņai patika.
Viņas slaidās kājas un maigie augšstilbi pavērtos, pirksti iegremdētos Bobija plecos, no viņas rīkles izlauztos tā īpašā skaņa. Un pēc tam…
Makšķeres aukla notrīsēja. Bobijs Lī samirkšķināja plakstus, piecēlās sēdus un mazliet saviebās, jo bikšu priekšā izspīlējās pamanāms izcilnis. Erekcija bija novērsusi Bobija uzmanību, bet viņš no ūdens izcēla resnu zivi, un tā locījās saules staros, sudrabaini mirdzēdama. Ar neveiklām un no uzbudinājuma slidenām