Sākt šajā brīdī. Debija Makombera
gandrīz vai neiespējami tikties ar potenciālajiem klientiem, ņemot vērā, cik ilgas stundas viņa strādāja. Libija bija ļoti centusies apmeklēt saviesīgus pasākumus, bet viņai nepadevās “vareno valdzināšana” tik labi, kā to pieprata citi. Viņa jutās neveikli, iesaistoties sarunās, un nejuta nekādu vēlēšanos tās iesākt. Bez runām par darbu Libijai trūka tematu, tāpēc viņa bieži jutās nemākulīga un neveikla. Ne vienmēr gan viņa bija likusies tik kautrīga un lēnīga.
– Heršel, – viņa sacīja, ļaujot savām šaubām izskanēt skaļi, – ko tu centies pateikt? Tu taču nesmejies par mani, vai ne? – Teikumu viņa pabeidza ar mazu, neticīgu smiekliņu.
Vecākais partneris lēni izelpoja un tad pamāja. – Nevaru pat izteikt, cik ļoti nožēloju, ka man tas jādara. Tu neesi vienīgā. Kopumā mēs atlaižam piecus. Kā tu vari iedomāties, tas nebija viegls lēmums.
Libijas pirmās raizes bija par savu palīdzi. – Sāru? Ar viņu viss kārtībā. Līgums tiks pagarināts.
Libijas sirds ritms pārslēdzās no aulēkšiem uz dobju dunu. – Mēs tev piedāvājam kārtīgu atlaišanas pabalstu. – Heršels minēja detaļas, bet Libija sēdēja kā sasalusi, apstulbusi, nespēdama noticēt, ka tas patiešām notiek ar viņu. Cilvēki, ar kuriem kopā viņa strādāja, kurus viņa pazina, zaudēja darbu. Viņa pati zaudēja darbu. Kāpēc viņa nebija to nojautusi iepriekš? Viņai nepatika doma, ka bijusi tik tāla no realitātes, ka nebija to paredzējusi.
– Man gribētos tev dot kādu padomu, Libij. Vai drīkstu? Šoks vēl nebija pārgājis, un, tā kā viņas rīkle bija sausa, Libija neatbildēja. Viņa spēja tikai stīvi skatīties uz Heršelu, pilna pārsteiguma un neticības, satriekta līdz sirds dziļumiem.
– Negribu, lai tu domātu, ka tās ir beigas. Tev šis ir jauns sākums. Viens no iemesliem, kāpēc tu piesaistīji manu interesi, ir tas, ka tu ļoti atgādini mani pašu pirms daudziem gadiem. Arī es jutu nepieciešamību sevi pierādīt. Kā galveno mērķi, augstu pāri visam citam, es izvirzīju vēlēšanos kļūt par partneri, tāpat kā esmu redzējis darām tevi. Es pilnībā palaidu garām savu bērnu bērnību. Līdz vidusskolas vecumam viņi man bija kļuvuši sveši. Par laimi, esmu spējis panākt nokavēto. Ar to gribēju teikt, ka ziedoju pārāk daudz, un es redzu, ka tu pieļauj tās pašas kļūdas.
Libija centās koncentrēties, bet nespēja aptvert faktu, ka pēkšņi palikusi bez darba. Viņa vairākas reizes cieši samiedza acis, lai mēģinātu apjēgt notiekošo. Tas nepalīdzēja. Nelabuma sajūta vēderā kļuva arvien jūtamāka.
– Ceru, – Heršels turpināja, – ka tu izmantosi šo laiku, lai atrastu līdzsvaru dzīvē. Sāc ar šo brīdi.
– Es atvainojos? – viņa nesaprata un mirkšķināja acis.
Apstulbums bija sācis mazliet pāriet. Libija spēja domāt vien par to, ka viņa bija ziedojusi savu dzīvi, laulību un visu pārējo šai firmai un nu tā gatavojās izmest viņu pa durvīm.
– Gribu, lai tu priecājies par dzīvi, – Heršels atkārtoja. – Īstu dzīvi ar draugiem un interesēm ārpus biroja. Ārpusē vesela pasaule gaida, lai tu to iepazīsti.
Libija turpināja blenzt uz viņu. Vai tiešām Heršels nesaprata? Viņai bija dzīve, un šī dzīve ritēja tieši te, šajā birojā. Viņa kaislīgi mīlēja savu darbu, un tagad viņai ar varu to atņēma.
– Kurš turpinās sadarbību ar Martu Rīdu? – viņa jautāja. Viss notiekošais noteikti izrādīsies liela kļūda. Marta Rīda bija viena no firmas svarīgākajām klientēm, un viņai patika sadarboties ar Libiju.
– Libij, tu neklausies. Lēmums ir jau pieņemts. Firma ir vairāk nekā dāsna.
– Dāsna, – viņa atkārtoja un piespiesti iesmējās. Pēc tam viņu pārņēma dusmas, un viņa pielēca kājās. Piezīmju bloknots nepamanīts nokrita uz grīdas, kad viņa sažņaudza dūres un piespieda tās pie sāniem. – Šis lēmums nav tevis cienīgs, Heršel. Tu pieļauj kļūdu. Man šķita, tu mani novērtē… – Viņa juta, kā pietvīkst kakls un pēc tam karstums iesitas sejā, tad spēji apklusa. Strīdēties bija bezjēdzīgi; kā priekšnieks bija teicis, lēmums ir pieņemts, bet, Dieva dēļ, viņa gribēja parādīt, ka neuztvers to, mierīgi sēžot. Bakstot ar izstieptu rādītājpirkstu galdā, Libija stingri ieskatījās viņam acīs un noskaldīja: – Ceru, tu zini, ka būšu atradusi citu darbu, vēl pirms diena būs galā.
– Tevis pašas dēļ man gribētos, lai tā nenotiek, bet, ja nu tu vēlies, lai tā būtu.
– Jūs to nožēlosiet, Heršel. Esmu visu atdevusi jums un šai firmai. – Vairs nevēlēdamās turpināt strīdu, viņa apcirtās un strauji atstāja izpilddirektora kabinetu.
Sirdij strauji sitoties, Libija devās uz savu mazo kabinetu. Kad Sāra ieraudzīja Libiju, palīdze piecēlās kājās, plati ieplestajās, brūnajās acīs vīdēja gaidas.
– Nu? – Sāra jautāja.
– Es… Mani atlaida.
Sāras vaibsti sašļuka. – Tu joko?
Ieradās apsardzes darbinieks un nostājās pie durvīm, vērojot, kā viņa sakravā savas lietas. Libija atrāva galda atvilktni un sāka kraut tās saturu uz galda. – Vai izskatās, ka es jokoju?
Sārai bija tikpat apstulbusi sejas izteiksme kā Libijai tikai pirms nedaudzām minūtēm.
– Bet kāpēc?
– Pajautā Heršelam. – Libija saknieba lūpas, cenšoties apvaldīt kūsājošās dusmas.
– Kā… kas būs ar mani? – Sāra noslīga krēslā, it kā kājas ceļos būtu kļuvušas ļenganas.
– Neuztraucies, es jau pajautāju. Tu tiksi pie jauna līguma.
– Nespēju tam noticēt.
– Tu? – Libija nosprauslājās, stūķējot savu atvilktņu saturu pleca somā, kuru viņa turēja birojā.
– Ko tu tagad darīsi?
– Darīšu? – Libija atkārtoja, it kā atbilde būtu pašsaprotama. – Kas man te vairs darāms? Atradīšu citu darbu. Strādāšu citā firmā, vēl pirms būšu izgājusi pa durvīm. Tā es teicu Heršelam, un tā es arī domāju. Džefs Goldšteins jau vairākus gadus ilgojas mani pārvilināt. – Tas nebija pārspīlēti teikts. Džefs bija viņu uzrunājis divas vai trīs reizes, kamēr viņa strādāja Burkhart, Smith & Crandall, lai pārliecinātos, vai viņa jūtas apmierināta šajā darbā. Viņš bija pirmais cilvēks, kuram Libija gatavojās zvanīt. Domās viņa jau pārskatīja potenciālo darba devēju sarakstu. Krietns skaits juridisko firmu uzskatītu par veiksmi, ja viņa kļūtu par to darbinieci.
Aizcirtusi pēdējās atvilktnes, Libija pasniedzās pēc portfeļa un nometa uz galda lietas, pie kurām viņa iepriekšējā vakarā bija strādājusi vairākas stundas. Pēc tam viņa pārlika pār plecu somu ar personīgajām mantām.
– Libij, – Sāra ierunājās, iesāņus lūkodamās uz apsardzes darbinieku.
Taču Libija nespēja vien sagaidīt, kad tiks projām. – Nedomāju, ka izturēšu šeit kaut minūti ilgāk.
Heršels bija piedāvājis savus tēvišķīgos padomus, izklausīdamies tik paštaisns un pārāks… tik aizbildniecisks. Labi, viņa tam vēl parādīs. Viņš šo dienu nožēlos; viņš pieļāvis milzīgu kļūdu un drīz vien aptvers, cik ļoti nepareiza bijusi viņa rīcība. Visu dzīvi Libijai nācās pārvarēt izaicinājumus citu pēc cita, atkal un atkal no jauna pierādīt sevi. Šī reize nebūs citāda. Ja viņa vispār bija ko mācījusies no mātes nāves, tā bija spēja darīt visu iespējamo, lai pārvarētu