Sâkums. Дэн Браун
strīdēties, profesor, taču Nostradams ir uzrakstījis gandrīz tūkstoti viegli pārprotamu četrrinžu, ko četru gadsimtu laikā ir lasījuši ar izdomu apveltīti māņticīgi ļaudis, cenšoties atrast jēgu tur, kur tās nemaz nav bijis… Visu, sākot ar Otro pasaules karu un princeses Diānas nāvi un beidzot ar uzbrukumu Pasaules tirdzniecības centram. Tas ir caurcaurēm absurdi. Toties Edmonds Kiršs ir publicējis nelielu skaitu ļoti konkrētu prognožu, kuras ļoti īsā laika posmā patiešām ir īstenojušās. Datu mākoņi, automašīnas bez vadītāja, mikroprocesori, ko darbina tikai pieci atomi. Kirša kungs nav nekāds Nostradams.
"Labojums pieņemts," Lengdons nodomāja. Klīda runas, ka Edmonds Kiršs savos darbiniekos esot iedvesis kvēlu uzticību, un Vinstons acīmredzot bija viens no Kirša dedzīgākajiem mācekļiem.
– Vai jums patīk mans stāstījums? – Vinstons ievaicājās, mainīdams sarunas tematu.
– Ļoti. Visu cieņu Edmondam, kurš ir spējis novest līdz pilnībai šādu attālinātas ekskursijas vadīšanas tehnoloģiju.
– Jā, šī sistēma jau daudzus gadus ir bijusi Edmonda sapnis, un viņš ir veltījis neaprēķināmi daudz laika un naudas, lai varētu īstenot tās slepeno izstrādi.
– Patiešām? Man gan šķiet, ka šī tehnoloģija nemaz nav tik sarežģīta. Sākumā es biju diezgan skeptiski noskaņots, taču nu man jāatzīst, ka šī saruna ir bijusi ļoti interesanta.
– Cik augstsirdīgi, ka jūs tā sakāt, tomēr, cerams, atklājot patiesību, es visu nesabojāšu. Baidos, ka neesmu pret jums bijis absolūti godīgs.
– Kā, lūdzu?
– Pirmkārt, mans īstais vārds ir nevis Vinstons, bet gan Arts.
Lengdons iesmējās.
– Muzeja ekskursiju vadītājs, kura vārds ir Arts? Kā "māksla" angļu valodā? Vai zināt? Jūs ir grūti nosodīt par pseidonīma izmantošanu. Priecājos iepazīties, Art.
– Tas vēl nav viss. Kad jūs apvaicājāties, kāpēc es nevarētu vienkārši staigāt jums līdzi, mana atbilde par to, ka Kirša kungs nevēlas lieki pavairot muzeja apmeklētāju skaitu, bija pareiza, tomēr nepilnīga. Ir vēl kāds iemesls, kura dēļ mēs sarunājamies caur radioaustiņām, nevis aci pret aci. – Vinstons uz īsu brīdi apklusa.
– Patiesībā es nespēju fiziski pārvietoties.
– Ak tā… cik bēdīgi. – Lengdons iztēlojās Artu sēžam invalīdu ratiņos kādā zvanu centrā. "Skumji gan, ka Artam jākaunas par nepieciešamību izskaidrot šo situāciju."
– Nevajag mani žēlot. Ticiet man, ar kājām es izskatītos ļoti dīvaini. Saprotiet, es gluži neesmu tāds, kā jūs iztēlojaties.
Lengdons sāka soļot lēnāk.
– Ko tas nozīmē?
– Vārds "Arts" ir ne tik daudz vārds kā saīsinājums. "Art" ir saīsinājums no vārda artificial jeb "neīsts", kaut gan Kirša kungs dod priekšroku apzīmējumam "mākslīgs". – Iestājās pauze. – Patiesībā, profesor, jūs šovakar esat sarunājies ar mākslīgu ekskursiju vadītāju. Savā ziņā ar tādu kā datoru.
– Vai tas ir kaut kāds joks? – Lengdons neuzticīgi pavērās apkārt.
– Nepavisam, profesor. Es runāju pilnīgi nopietni. Edmonds Kiršs desmit gadus ir strādājis mākslīgā intelekta jomā, iztērējot gandrīz miljardu dolāru, un šovakar jūs esat viens no pirmajiem, kurš var izbaudīt viņa darba augļus. Visu šo ekskursiju ir vadījis mākslīgais intelekts. Es neesmu cilvēciska būtne.
Pirmajā mirklī Lengdonam bija grūti to aptvert. Gan audiogida izruna, gan gramatika bija nevainojama, un viņš runāja tikpat izsmalcināti kā ikviens Lengdona jebkad sastaptais cilvēks, turklāt viņi tērzējot bija pievērsušies plašam un niansētam tematu lokam. Tikai smiekli šķita nedaudz neveikli.
"Es tieku novērots," Lengdons beidzot aptvēra un sāka pētīt sienas, meklēdams apslēptas videokameras. Viņam radās aizdomas, ka viņš neapzināti ir kļuvis par dīvaina "empīriskas mākslas" darba – mākslinieciski iestudēta absurda teātra – dalībnieku. "Viņi mani ir padarījuši par žurku labirintā."
– Es tagad jūtos diezgan nelāgi, – Lengdons paziņoja. Viņa vārdi atbalsojās tukšajā galerijā.
– Lūdzu, piedodiet, – Vinstons atbildēja. – Tas ir saprotams. Es jau paredzēju, ka jums varētu būt grūti aptvert šādus jaunumus. Droši vien tieši tāpēc Edmonds lika jūs atvest šurp, uz nomaļu vietu, kur nav neviena cita. Pārējiem viesiem šī informācija netiks atklāta. – Lengdons ar skatienu ieurbās krēslainajā telpā, lai pārliecinātos, vai tur neatrodas vēl kāds. – Kā jau jūs neapšaubāmi zināt, – turpināja Vinstons, kura balsī skanēja baisa vienaldzība pret Lengdona nepatīkamajām sajūtām, – cilvēka smadzenes ir bināra sistēma. Sinapses vai nu darbojas, vai arī ne. Tās ir ieslēgtas vai izslēgtas gluži kā dators. Smadzenēs ir vairāk nekā simt triljonu šādu slēdžu, un tas nozīmē, ka smadzeņu uzbūvēšana ir ne tik daudz tehnoloģijas, kā mēroga jautājums. – Lengdons gandrīz neklausījās. Viņš atkal bija atsācis soļot, nenovērsdams acis no uzraksta "Izeja" ar bultu, kas norādīja uz galerijas tālāko galu. – Profesor, neapšaubāmi ir grūti pieņemt, ka mana cilvēciskā balss ir datora radīta, taču runa patiesībā ir visvienkāršākā sastāvdaļa. Pat e-grāmatas ierīce, kas maksā deviņdesmit deviņus dolārus, spēj visnotaļ pieklājīgi atdarināt cilvēka runu. Edmonds savā darbā ir ieguldījis miljardus.
Lengdons apstājās.
– Ja jūs esat dators, tad pasakiet, kāds tūkstoš deviņsimt septiņdesmit ceturtā gada divdesmit ceturtajā augustā bija Dow Jones rūpniecības indekss tirgus slēgšanas brīdī?
– Tā bija sestdiena, – audiogids nekavējoties atbildēja. – Tirgus todien nemaz nebija atvērts.
Lengdonam kļuva neomulīgi. Viņš šo datumu bija izvēlējies tīšām. Savas eidētiskās atmiņas blakņu dēļ viņš nekad nespēja aizmirst nevienu datumu. Tajā sestdienā Lengdona labākais draugs bija svinējis savu dzimšanas dienu, un viņš vēl aizvien atcerējās šīs viesības, kas bija sarīkotas pēcpusdienā pie baseina. "Helēna Vūlija bija uzvilkusi zilu bikini peldkostīmu."
– Toties iepriekšējā dienā, – gids tūlīt piebilda, – piektdien, divdesmit trešajā augustā, Dow Jones rūpniecības indekss tirgus slēgšanas brīdī bija sešsimt astoņdesmit seši, komats, astoņdesmit. Par septiņpadsmit, komats, astoņdesmit trīs punktiem jeb diviem, komats, piecdesmit trim procentiem zemāki rādītāji. – Lengdons uz mirkli palika bez valodas. Vinstons turpināja: – Ja jūs gribat pārbaudīt šos datus savā viedtālrunī, es labprāt pagaidīšu, tomēr esmu spiests aizrādīt, ka tas ir ļoti ironiski.
– Bet… es ne…
– Mākslīgā intelekta izaicinājums, – turpināja balss, kuras vieglais britu akcents nu izklausījās vēl svešādāks, – ir nevis zibenīgā datu apstrāde, kas patiesībā ir ļoti vienkārša, bet gan spēja atšķirt datu savstarpējo saistību un vienotību, un tā ir joma, kurā jūs esat izcils, vai ne? Ideju savstarpējā saistība. Šis ir viens no iemesliem, kuru dēļ Kirša kungs vēlējās izmēģināt manas spējas tieši ar jums.
– Vai tā ir pārbaude? – Lengdons noprasīja. – Viņš pārbauda… mani?
– Nepavisam. – Atkal skanēja neveiklie smiekli. – Viņš pārbauda mani. Lai redzētu, vai man izdosies jūs pārliecināt, ka esmu cilvēciska būtne.
– Tjūringa tests.
– Precīzi.
Lengdons atcerējās, ka tā ir kodu uzlauzēja Alana Tjūringa izstrādātā