Sâkums. Дэн Браун

      Ticis ārā, admirālis Avila ieelpoja nakts gaisu un pa Masarredo promenādi aizsoļoja upes virzienā. Tuvojās policijas sirēnas, un viņš ieslīdēja ēnās, lai ļautu varas pārstāvjiem pabraukt garām. Avilu gaidīja svarīgs darbs, un viņš tovakar vairs nevarēja atļauties ielaišanos turpmākos sarežģījumos. "Reģents bija skaidri aprakstījis šī vakara kaujas uzdevumu." Reģenta pavēles Avila uzklausīja vienkārši un rāmi. Nekādu lēmumu. Nekādas vainas apziņas. Tikai rīcība. Visas savas karjeras laikā viņš bija izrīkojis citus un nu jutās atvieglots, ka varēja atkāpties no stūres rata un ļaut, lai šo kuģi vada citi. "Šajā karā es esmu tikai kājnieks." Pirms vairākām dienām Reģents bija viņam uzticējis tik satraucošu noslēpumu, ka Avilam nebija atlicis nekas cits, kā vien piedāvāties pilnīgi ziedot sevi šai lietai. Pagājušās nakts nežēlīgais uzdevums vēl joprojām nedeva viņam mieru, tomēr viņš zināja, ka par to viņam tiks piedots.

      "Taisnībai ir daudzas sejas. Un šajā naktī nāve piemeklēs vēl daudzus."

      Iznācis atklātā laukumā upes krastā, Avila pavērsa acis augšup pret milzīgo ēku sev priekšā. Tas bija kroplīgi izlocītu, ar metāla flīzēm apšūtu apveidu juceklis – it kā divi tūkstoši arhitektūras attīstības gadu būtu pamesti novārtā, dodot ceļu pilnīgam haosam.

      "Daži to dēvē par muzeju. Es to saucu par kroplību."

      Apkopojis domas, Avila šķērsoja laukumu, izlīkumodams starp vairākām ērmīgām skulptūrām, kas bija novietotas ārā pie Bilbao Gugenheima muzeja. Tuvodamies ēkai, viņš vēroja daudzos viesus, kuri bija uzposušies savos smalkākajos vakartērpos.

      "Bezdievju pūļi ir sanākuši kopā. Tomēr šis vakars nenoritēs tā, kā viņi ir iztēlojušies."

      Viņš sakārtoja savu admirāļa formas cepuri, nogludināja žaketi un domās sagatavojās gaidāmajam uzdevumam. Šis vakars bija daļa no daudz apjomīgāka norīkojuma – taisnības krusta gājiena.

      Šķērsodams pagalmu, aiz kura atradās muzeja ieeja, Avila viegli pieskārās kabatā noglabātajam rožukronim.

      Trešā nodaļa

      Muzeja ātrijs līdzinājās futūristiskai katedrālei.

      Iegājis pa durvīm, Lengdons tūlīt atgāza galvu. Viņa skatiens pārslīdēja pār milzīgiem, baltiem pīlāriem un augstu stikla sienu un pacēlās divsimt pēdu augstumā, kur halogēna prožektori ar spoži baltu gaismu apspīdēja griestu velves. Pār debesīm krustām šķērsām stiepās platformu un balkonu tīkls. To izraibināja melnbalti tērpti apmeklētāji, kuri staigāja iekšā un ārā pa augšējām galerijām un stāvēja pie lielajiem logiem, apbrīnodami lejā redzamo baseinu. Turpat līdzās stiklots lifts klusi slīdēja lejā gar sienu, atgriezdamies uz zemes, lai uzņemtu vēl vairāk apmeklētāju.

      Roberts Lengdons vēl nekad nebija redzējis tādu muzeju. Pat skaņa te šķita svešāda. Apkārt valdīja nevis ierastais skaņu slāpējošas iekštelpu apdares radīts, bijības pilns klusums, bet gan klusas runātāju atbalsis, kas atstarojās no akmens un stikla. Vienīgā, kas Lengdonam šķita pazīstama, bija asā, sterilā piegarša rīkles galā. Gaiss visos pasaules muzejos bija vienāds – tas bija rūpīgi attīrīts no vissīkākajām daļiņām un oksidētājiem un pēc tam papildināts ar jonizētu ūdeni, lai sasniegtu četrdesmit piecu procentu mitruma pakāpi.

      Lengdons izgāja cauri pārsteidzoši stingru drošības pārbaužu punktu virknei, ievērodams krietnu daudzumu bruņotu sargu, un beidzot nostājās pie vēl viena reģistrācijas galda. Kāda jauna sieviete tur dalīja radioaustiņas.

      – Audioguía?

      – Nē, paldies, – Lengdons pasmaidījis atbildēja.

      Kad viņš jau tuvojās galdam, sieviete viņu aizkavēja un ierunājās nevainojamā angļu valodā.

      – Lūdzu, piedodiet, kungs, taču mūsu šī vakara namatēvs Edmonds Hirša kungs ir uzstājis, ka visiem ir jāizsniedz radioaustiņas. Tas piederas pie šī vakara pasākuma.

      – Jā, protams, es tās paņemšu.

      Tiklīdz Lengdons pasniedzās pēc radioaustiņām, sieviete noraidoši pamāja, nopētīja viņa vārda uzlīmi, ieskatījās garā viesu sarakstā, uzmeklēja viņa vārdu un tad pasniedza viņam radioaustiņas, kuru numurs bija norādīts pretī viņa vārdam.

      – Šovakar katram no viesiem ir paredzēta īpaša ekskursija.

      "Patiešām?" Lengdons paskatījās apkārt. "Te taču ir simtiem apmeklētāju."

      Lengdons nopētīja radioaustiņas. Tas bija spīdīgs metāla loks, kuram katrā galā bija sīki spilventiņi. Šķiet, ievērojusi viņa neizpratni, jaunā sieviete pienāca klāt, lai viņam palīdzētu.

      – Tās ir pavisam jaunas, – viņa paskaidroja, palīdzēdama viņam uzlikt ierīci.

      – Pārveidotāja spilventiņi tiek nevis ievietoti ausīs, bet gan piestiprināti pie sejas. – Viņa aizlika metāla loku viņam aiz pakauša un iegrozīja spilventiņus tā, lai tie viegli piekļautos viņa sejai tieši virs žokļa kaula un zem deniņiem.

      – Bet kā…

      – Kaulu vadītspējas tehnoloģija. Pārveidotāji ievada skaņu tieši jūsu žokļa kaulos, ļaujot tai nonākt tieši jūsu auss gliemežnīcā. Es pirmīt to izmēģināju, un iespaids patiešām ir ļoti apbrīnojams, rodas sajūta, it kā balss skanētu tieši galvā. Vēl vairāk, tas ļauj jums netraucēti klausīties pārējās sarunas.

      – Ļoti atjautīgi.

      – Kirša kungs šo tehnoloģiju izgudroja pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tagad to piedāvā daudzi plašam patērētāju lokam domāti radioaustiņu zīmolu ražotāji.

      "Jācer, ka arī Ludvigs van Bēthovens dabūs savu tiesu," Lengdons nodomāja, būdams pilnīgi pārliecināts, ka patiesais kaulu vadītspējas tehnoloģijas izgudrotājs bija astoņpadsmitā gadsimta komponists, kurš, kļuvis kurls, atklāja, ka var pievienot savām klavierēm metāla stieni un spēlējot iekost to zobos, tādējādi ar žokļa kaula vibrāciju palīdzību perfekti sajūtot skaņu.

      – Mēs ceram, ka jūs izbaudīsiet savu ekskursiju, – sieviete sacīja. – Līdz prezentācijas sākumam jums ir vēl stunda, lai apskatītu muzeju. Kad pienāks laiks doties augšā uz auditoriju, jūs saņemsiet audiogida brīdinājumu.

      – Pateicos. Vai man ir kaut kas jānospiež, lai…

      – Nē, ierīce sāks darboties pati. Jūsu ekskursija sāksies, tiklīdz jūs sāksiet kustēties.

      – Ak jā, protams, – Lengdons pasmaidīja. Viņš aizsoļoja pa ātriju pie neliela pulciņa citu apmeklētāju. Tie visi gaidīja liftu, un pie viņu žokļu kauliem bija piestiprinātas līdzīgas radioaustiņas.

      Viņš vēl nebija paguvis šķērsot ātriju, kad galvā ieskanējās vīrieša balss.

      – Labvakar, un esiet sveicināts Bilbao Gugenheima muzejā! Zinādams, ka balss nāk no viņa radioaustiņām, Lengdons tomēr apstājās kā zemē iemiets un atskatījās. Iespaids bija