Vienīgā vilkacim. Jolanta Auziņa
nedaudz pietūkušo sievieti? Kur ir tā slaidā, pieklājīgā meitene? Steidzami dodieties peldēties, skriet vai pat dejot!
Nē, tā svīšana stundām ilgi nav priekš manis. Protams, es atradīšu ērtu klubu un pierakstīšos deju kursos! Un ne par ko garlaicīgu, bet gan par tango.
Visu mūžu sapņoju iemācīties dejot tango. Šī ir skaista, jutekliska deja, kas liek justies kā īstai sievietei uzticama partnera rokās.
Dažreiz es gāju garām vienam no deju klubiem, kas atradās pirmajā stāvā netālu no mājas. Un vakaros bija patīkama gaisma, skanēja dažāda mūzika, dejoja pāri. Tieši tās, pāru dejas, mani piesaistīja visvairāk. It īpaši tango.
Atceros, ka vienu vakaru dzirdēju skaistos tango ritmus un pusstundu stāvēju un skatījos pa logiem, saprotot, ka Saša nekad nepiekritīs ar mani tur iet.
Bet tad es joprojām gribēju padarīt mūsu dzīvi interesantu, atrast kopīgu interesi ar savu vīru un baudīt dzīvi kopā ar viņu. Un viņa to piedāvāja tieši un saņēma vienu atbildi:
– Veronika, tu esi pieaugusi un aizņemta sieviete. Jūs un es strādājam mūsu kopīgās nākotnes labā. Un vakaros, godīgi sakot, es gribu atpūsties, nevis stagnēt uz deju grīdas. It īpaši tango! Šīs vulgāras dejas ir piemērotas tikai vilkačiem, nevis mums.
Tāda man bija Saša. Kas to būtu domājis, ka patiesībā viņš tāds nav. Nez, ko gan viņš vēl visus šos gadus varēja no manis slēpt.
Starp citu, ir arī Dienvidamerikas dejas, kuras mīlēja dejot jaunajiem vilkačiem. Galu galā dažiem to veidiem bija nepieciešama ne tikai prasme, bet arī pienācīga fiziskā sagatavotība. Bet kādu prieku viņi sagādāja.
Patīkams nogurums pēc šādām dejām, kad visi muskuļi ir nedaudz noguruši, un sirds sitas ar vēlmi ne tikai dejot ar savu partneri, bet arī turpināt komunicēt tālāk.
Bet studentu gados gāju uz deju pulciņiem un dejoju, pat vairākas reizes ar vilkaču puišiem. Ak, tie bija daži forši puiši. Vienkārši, kad es biju jauns, es pat nedomāju par vilkača partneri.
Bet tagad man nebūs tādu robežu. Es šķiršos un būšu brīva jaunai dzīvei!
5. nodaļa
Un tomēr, gatavojoties jaunai dzīvei, nopirku jaunas lietas: pāris skaistas kleitas un bikškostīmu darbam, augstpapēžu kurpju pāri, košus aksesuārus. Es arī nopirku seksīgu apakšveļu un zeķes. Neviens neredzēs, bet es zināšu.
Man izdevās brīvajā dienā pierakstīties uz ādas kopšanas procedūrām, un rīt pēc darba man ir divu sporta klubu apmeklējums. Izvēlējos tās, kurās ir labs peldbaseins un nodarbības meitenēm. Rīt un parīt katrā ir izmēģinājuma vizīte. Izvēlēšos sev piemērotāko.
Darbā jaunā uzvalkā no viegla šifona auduma, augstiem papēžiem un spilgti lieliem auskariem saņēmu vairākus vērīgus skatienus un pāris komplimentus, no kuriem viens bija no mana darba vadītāja, vīrieša, par kura sirsnību biju pārliecināta.
Kolēģi mani atpazina kā “atsvaidzinātu” un pamanīja, ka jaunais tērps lika izskatīties jaunākam un man piestāv labāk nekā iepriekšējie. No vīriešu un dažu sieviešu puses, manuprāt, šis kompliments bija patiesi sirsnīgs, kas pacēla manu garastāvokli. Tas ir tikai sākums!
Taču tālākā saruna ar kuratoru, ar kuru bija ieplānota tikšanās, mani samulsināja un pat nedaudz nobiedēja.
Viņš, kā parasti, sēdēja krēslā pie galda un kaut ko rakstīja, kad es ienācu. Viņš pacēla galvu un pasmaidīja, pamādams ar roku uz manu ierasto vietu:
– Labi, ka atnāci. Es tikai gribēju ar jums apspriest jūsu nākotni nākamajam gadam.
– Vladimir Stepanovič, jūs pats lūdzāt mani ienākt, kad es biju brīvs. Kaut kas steidzams?
– Nē, Veronika, viss notiek lēnām. Es redzu, ka tu esi mainījies. Garastāvoklis ir pacilāts, tu spīd, izskaties spirgts un atpūties. Vai tavā dzīvē ir noticis kas labs? Vai ģimenē viss ir kārtībā?
– Jā, viss ir lieliski. Tagad man tiešām iet labi. Un arī manā ģimenē viss ir kārtībā. Neuztraucieties,” viņa apstājās, apdomādama, un atzina, it īpaši kam gan citam, ja ne viņas kuratorei: „Es pārdomāju savu dzīvi un sapratu, ka dodos kaut kur nepareizā vietā, un ir strupceļš. mana ceļa priekšā." Tāpēc man bija rūpīgi jādomā un jārīkojas izlēmīgi. Tagad es šķiros un esmu tikai laimīga. Es jutos kā ilgus gadus cietumā un beidzot iznācu no gūsta.
Viņš atliecās krēslā un domīgi sacīja:
– Nu, es no sirds priecājos. Es domāju, ka jūs savā rīcībā nekļūdījāties. Ja attiecības neizdodas, labāk nekavēties, bet atrisināt problēmu. Jūs un es jau esam apsprieduši šo jautājumu diezgan nesen. Man prieks, ka izlēmāt. Un rezultāts ir acīmredzams, kā es to redzu. Un esmu apmierināts ar jūsu garastāvokli un psiholoģisko stāvokli. Pēdējā mēneša laikā es par tevi ļoti uztraucos. Baidos vēl mazliet un būtu jānosūta oficiāls lūgums, lai tu izietu kursus pie psihologa.
– Vladimir Stepanovič, kāpēc man vajadzīgs psihologs? Jums iet lieliski!
– Nē, nē, Veronika. Mēs darām pārāk atbildīgu darbu. Un neaizmirstiet, ka es patiešām daru lielisku darbu, jo esmu profesionālis. Un noteiktās situācijās viņam vienkārši ir pienākums nolikt malā draudzības vai citas attiecības un rīkoties saskaņā ar norādījumiem. Un jūs un es arī detalizēti apspriedām šo jautājumu. Vai tu atceries? Nav smagu sajūtu. Es arī rīkojos jūsu interesēs. Labāk laicīgi pieķert problēmu, nekā vēlāk notīrīt to, kas uzkrājies. Un es ceru, ka arī jūs ievērosit šo noteikumu savā darbā. Un jūs neapvainosies kolēģis, kurš arī darbojas jūsu interesēs. Pat ja jūsu sapnis virzās nedaudz tālāk. Ja jūs to patiešām vēlaties, jūs to sasniegsit.
– Tas joprojām ir labi. Ja es iziešu rehabilitāciju, manam sapnim nekas nenotiks.
Kurators noraidoši pakratīja galvu un piezīmēja:
– Veronika, tev vajadzētu vēlreiz izlasīt visus punktus skolas psihologa amata aprakstā jauktā skolā. Ja es norīkošu darbinieku iziet rehabilitācijas kursu, jūs to pabeigsit sešu mēnešu laikā. Bieži vien pirmie divi sapulču mēneši ir intensīvāki, un šajā gadījumā tiek piešķirts pagaidu piešķīrums darbam uz tiem pašiem diviem mēnešiem. Pēc tam ar atļauju var atsākt darbu vieglā režīmā, bet dažkārt speciālists ietur sešu mēnešu pārtraukumu. Tad pēc rehabilitācijas pabeigšanas jūs varat pilnvērtīgi turpināt strādāt, bet tas nav fakts, ka jūs atgriezīs tajā pašā skolā. Un mums pilsētā ir tikai viena skola ar jauktām klasēm. Tātad, Veronika, tev kā speciālistei psiholoģiskā veselība ir ārkārtīgi svarīga!
"Es saprotu, Vladimir Stepanovič," es nomākts atbildēju. Galu galā, tikai nedaudz vairāk, gan mani plāni, gan sapņi būtu man "pamājuši ar roku".
– Neesiet sarūgtināts, kamēr jums viss kļūst labāk, jūs varat tikt galā. Pagaidām tikšanās reizes palielināsim līdz divām nedēļām, izvēlēšos laiku un vienosimies ar jums. Un jūs vēlreiz rūpīgi izlasiet instrukcijas, servisa rokasgrāmatu un darba līgumu. Jautāšu nākamajā tikšanās reizē. Jūs joprojām vēlaties strādāt ar vilkaču bērniem, vai ne?
– Jā, protams, es ļoti gribu! Pēc diviem līdz trim mēnešiem es varu stažēties ar klanu. Izdomāju, ka nedaudz pagaišos un paņemšu līdz brīvdienām.
– Nekādā gadījumā! Pirms prakses noteikti vajadzētu atpūsties. Un ar jauniem spēkiem ej dzīvot un strādāt klanā. Ir tikai pavasara vidus, šo mācību gadu pabeigsi mierīgi, vasarā pēc visu audzēkņu