Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem. Jolanta Auziņa
js šļūk lejā no kalna
Siltā oktobra naktī (visu nedēļu bija labs laiks, bez lietus) četrstāvu ķieģeļu dzīvojamās mājas trešajā stāvā labā rajonā kāds gaudoja.
Pulkstenis tuvojās četriem no rīta. Varbūt divi vai trīs logi dega. Vienā no dzīvokļiem viņi skatījās futbolu uz lielā ekrāna, bet gaudošana no turienes neskanēja.
Lejā stāvā kāds vīrietis vārdā Vasilijs, divdesmit trīs gadus vecs, dusmīgi skatījās monitorā. Uz galda viņam priekšā stāvēja četras tukšas kafijas tases. Visi kaimiņi, ja jautātu, Vasīliju raksturotu kā pilnīgi kārtīgu jaunekli.
Tomēr tas bija viņš, kurš gaudo. Skaļi, ar dvēseli, atmetot savu gaišo cirtaino galvu – nu, tikai pienene dusmās.
"Viss ir kārtībā, bet mums ir jāpārveido radošais darbs," teikts ziņojumā Messenger. – Klients fotogrāfiju neapstiprināja. Viņam nepatīk, kā viņš uz to izskatās. ”
"Vai klients iesniedza citu fotoattēlu?" – Vasīlijs jau paspēja pajautāt, diezgan pieklājīgi, ņemot vērā apstākļus.
"Nē, bet viņš teica, ka varat to ņemt no interneta. Viņš ir publiska persona, ir daudz viņa attēlu.
“Šī iemesla dēļ es atkārtoju radošo darbību sesto reizi! Ļaujiet viņam šoreiz ievietot fotoattēlu, kas viņam ir piemērots.
"Viņam nav laika. Un arī par valodu kursiem… Viņi uzstāj uz tekstu, ko uzrakstīja viņu tekstu autors.”
"Vai tas ir tas, kuram ir kļūdas?"
"Bet šeit," vadītājs atbildēja, ignorējot jautājumu par kļūdām, "viņi lūdz mainīt fonu no bēša uz zaļu."
Toreiz Vasilijs gaudoja. Un ziņnesis turpināja klikšķināt.
"Mums ir pienācis laiks sākt reklamēt."
"Tas ir jādara steidzami, pirms septiņiem."
"Vairāk par nagu salonu, spēlējieties ar fontiem, klients nav apmierināts."
Tālāk sekoja pārsūtītais ziņojums: "Nu, tas ir kaut kāds kolhozs."
Vasilijs izlēca no krēsla, ielidoja vannasistabā, atvēra krānu un dāsni uzšļāca seju aukstu ūdeni. Tad, pielicis plaukstas pie vaigiem, viņš paskatījās uz augšu. Pat putekļu kārta uz spoguļa neslēpa apsārtušās acis. Citādi Vasilijs tagad izskatījās kā glezna “Kliedziens”, ja pievieno blondu cirtu vāciņu. Viņš tās nav griezis ilgu laiku. Un es neatcerējos, kad to izķemmēju.
Mēnesis šādā ritmā – nepaies ilgs laiks, līdz tu kļūsi traks.
Nakts klusumā ziņnesis noklikšķināja istabā. Vasilijs būtu atkal gaudojis, bet viņš laikus atcerējās, ka vannas istabā ir laba dzirdamība. Viņš savaldījās.
Uz parketa grīdas klikšķēja nagi. No gaiteņa, no gultas atnāca miegains Vilks, žāvājās un kratījās un tad ar jautājumu paskatījās uz savu saimnieku.
Vasilijs to nopirka putnu tirgū pirms trim gadiem. Liels pelēks kucēns ar biezām ķepām solījās izaugt par lielu suni – tieši tādu, kāds mums bija vajadzīgs. "Tīršķirnes vilku suns," zvērēja īpašnieks. "Neplānota pārošanās."
Kopš tā laika vilks ir nedaudz pieaudzis, bet viņa ķepas nav. Maska uz purna kļuva tumšāka, un uz tās jocīgi izcēlās baltas uzacis kā divi punktiņi, ko veidojusi otiņa. Kad kļuva skaidrs, ka starp Vilka senčiem nepārprotami ir taksis, Vasilijs vairs nevarēja iedomāties, ka viņam varētu būt kāds cits suns.
Ziņnesis noklikšķināja vēlreiz.
Vasilijs dziļi ievilka elpu un apņēmās.
– Staigā! – viņš skaļi teica un pamāja ar roku. – Tas tā, Vilks, ejam pastaigāties! Tad es pametīšu ellē.
Vilks priecīgs ielēca gaitenī.
Viņi nokāpa pa tumšajām kāpnēm, smaržojot pēc kotletēm un boršča (Vasīlijs ar īgnumu atcerējās, ka jau otro dienu sēž tikai uz kafijas). Mēs apstaigājām māju, šķērsojām ceļu, kur tajā stundā nebija automašīnu, un nonācām pie vecās skolas dārza.
Vilks, velkot pavadu, uz ābelēm nosmaka svešas pēdas un uzlika savas. Vasilijs, paslēpis rokas sporta krekla kabatās, gāja viņam aiz muguras. Viņš visiem spēkiem centās domāt tikai par vēso gaisu, par dzeltenajām lapām un sārtām, un par to, kā zari šūpojās pie laternas…
Telefons iepīkstējās. Vasilijs to izņēma – pat rokas trīcēja no dusmām – un izslēdza brīdinājumus. Bet viņš jau ar acs kaktiņu bija paguvis ieraudzīt: "…Es uz tevi paļaujos, dari un tu šodien esi brīvs.
"Vilks," viņš sauca. – Vai vēlaties doties uz parku?
Vilks gribēja.
Parks atradās tieši aiz skolas, un Vasilijam bija grūti saskaitīt, cik reizes viņš tajā laikā izlaida nodarbības. Vilks, atraisīts no pavadas, vai nu metās tālumā pa garu aleju, tad, mēli izkāris, aizlidoja atpakaļ, apmeta apli un atkal aizbēga. Vasilijs gāja līdzi, spārdīdams kastaņus un domās sacerēja ziņu, ko uzrakstīs, kad atgriezīsies. Pieklājīgs, bet stingrs. Bez sūdzībām un tā, lai uzreiz būtu skaidrs, ka Vasilijs atšķirībā no dažiem novērtē savu laiku. Jā, stingra un, galvenais, pieklājīga ziņa.
Viņš pats nevarēja izskaidrot, kāpēc pārvērties par pamestu parka daļu. Tur gandrīz nedegās gaismas, un, lai gan apkārtne bija jauka – vecs, kluss rajons -, tomēr nebija vērts uz šejieni doties naktī.
Izsists stikls krakšķ zem kedām. Koki ir izauguši vēl vairāk, kopš Vasilijs šeit bija pēdējo reizi. Zari karājās pāri taciņai. Tievs bērzs, nolūzis, aizšķērsoja celiņu – vai nu to sabojāja vētra, vai kāds palīdzēja.
Un rotaļu laukums ar slidkalniņu bija tieši tāds, kādu atcerējās Vasilijs. Izņemot to, ka no soliem tagad bija palikušas tikai kājas, un viens no trim gaiļiem, kas šūpojas uz biezām atsperēm, bija noliecies zemē. Un dzeltenais cauruļu slidkalniņš šķita mazāks, zemāks, bet tā tas vienmēr šķiet, kad esi pieaudzis un atgriežas vietā, kur sen neesi bijis.
Te pat dega laterna. Tas mirkšķināja, kad pūta vējš, un dažreiz apdzisa uz ilgu laiku. Tad kļuva skaidrs, cik spilgti spīd mēness.
Vasilijs atspiedās ar muguru pret kalnu, pacēla seju pret debesīm un aizvēra acis. Kad viņi aizbēga no nodarbībām, viņi visbiežāk sēdēja šeit, solu atzveltnēs. Viņi pat vienu nejauši salauza. Vecais dēlis nevarēja izturēt to svaru.
Viņi bija labākie draugi jau no pirmās klases: Paška-Šprots (saku viņš ieguva, jo neveiksmīgs gadījums ar sviestmaizi un eļļas traipu kladē), Makars (patiesībā Oļegs Makarovs) un Vasilijs, kuru sauca par Ščetku.
"Kas ir tā suka uz tavas galvas?" – reiz sašutusi jautāja klases audzinātāja Ida Pavlovna. Cik daudz ir nepieciešams, lai segvārds pieliptu, it īpaši, ja jūsu uzvārds ir Ščetiņins? Vasja pat cīnījās ar klasesbiedriem, taču viņš neko nevarēja darīt ar Ščetku. Beigās pat Pasha un Oļegs sāka viņu tā saukt. Visticamāk, ka tas joprojām ir šādi parakstīts savos tālruņos.
Sen, otrajā klasē viņi uzskatīja, ka šī ir nolādēta vieta.
“Jūs varat doties caur šo slaidu uz citu pasauli! – Šprots ar pārliecību sacīja, nobolīdams acis. Nekaunīgs, ar īsiem matiem, viņš centās piešķirt sejai draudīgu izteiksmi. "Naktī, oktobrī, pilnmēness laikā, kad mākonis sedz mēnesi un vārna ķērc, jums ir jānoslīd lejā pa šo cauruli, un jūs tur nokļūsit!"
Viņš, nerunādams, apklusa un atvēra acis vēl plašāk.
"Izmēģināsim?" – Makars reiz ieteica.
Galu galā Makars nekad neieradās – viņš vēlāk teica, ka viņi viņu nelaida ārā -, un Vasja un Paška gaidīja parkā līdz pusnaktij, cenšoties nedomāt, ka līdz tam laikam viņu vecāki noteikti meklēs. Starp viņiem bija viens pulkstenis – lēts ķīniešu pulkstenis ar bateriju, ar kuru Paška šausmīgi lepojās, lai gan, ja to nospieda, laiks tika atiestatīts uz nulli, un tas bija jāuzstāda vēlreiz.
Varbūt vainīgs bija pulkstenis (tur parkā to vairākas reizes atiestatīja), vai varbūt tas bija mākonis, kas nekad neaizsedza mēnesi. Vai arī vārna neizdevās ķengāt. Kopumā viņi pārcēlās un nekur netika.
Īpaši viņi to nožēloja, kad,