Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem. Jolanta Auziņa
pie visādiem ķēmiem. Šķiet, kāpēc tagad uztraukties? Pat kails skriet pa ielu, pat pārvērsties par lāci, kurš gan to aizliegs. Bet nē, šķiet, tu dzīvo normāli, kā cilvēks…
"Tu neko nezināt," Dobrjaks dusmīgi sacīja, taču šķita domīgs. Viņš joprojām izskatījās nelaipni, bet norādīja uz soliņu zem loga un tad apsēdās viņam blakus, skrāpējot platās krūtis krekla kakla izgriezumā.
– Tātad, vai jūs ticat, ka mēs varam šeit uzcelt aizsargājamu vietu, un apkārtējie cilvēki plūdīs pie mums? – viņš jautāja, samiedzot jau tā mazās acis.
"Ja mēs visi ķersimies pie lietas, mēs darīsim visu, ko varēsim," pārliecinoši atbildēja Vasilijs un katram gadījumam piebilda: "Tikai neēdiet cilvēkus!"
Saimnieks apvainojās.
– Par ko tu mani uztver? Kas, pie velna, man būtu jāēd?
– Kā lai es zinu? – Vasilijs paraustīja plecus. – Šī ir mana otrā diena šeit.
– Ak, un no kurienes tu nāci?
Vasilijs domāja, ar ko sākt, un teica tēvocim Dobrjakam visu, kā tas ir. Un par Južniju, kur viņš mierīgi dzīvoja, un par veco parku, un par pilsētas leģendu.
– Ko, tu zināji un tomēr iekāpi caurulē? – īpašnieks norādīja.
– Nu, cilvēk, jā.
– Bestolohā a.
– Kurš tam noticētu? – Vasilijs tagad apvainojās. – Tas vispār nenotiek. Jūs nekad nezināt, cik daudz muļķību viņi stāsta!
Labais vīrs uzmanīgi paskatījās uz viņu ar savām lāča acīm.
– Ne velti pasakas stāsta, tas ir jāsaprot.
Bija skaidrs, ka kaut kas viņu nomāca, vēl kaut ko viņš gribēja piebilst. Bet tomēr labais vīrs klusēja, piecēlās, uzklāja galdu: izlika bļodu ar mājās gatavotu biezpienu, lazdu riekstiem un medu un ielēja rūgušpienu no māla katla koka krūzēs. Paņēmis no plaukta karotes, arī koka, viņš pamāja, lai Vasīlijs nāk pie galda.
Viņš neatteicās. Un tāpēc bada dēļ bija gandrīz neiespējami kaut ko domāt, un diez vai šis īpašnieks piezvanīs divas reizes. Tā nu es apsēdos, nedaudz šaubījos – viņiem piedāvāja ēst no vienas bļodas, atmetu šaubas un piebāzu pilnu muti. Viņš košļāja biezpienu, pastiepās pēc riekstiem un paskatījās uz pienu, tikko skābu, ar dzeltenu tauku plēvi.
Neierasti bija ēst ar koka karoti. Nekrāsots, raupjš, likās, ka pielīp pie mēles. Bet tas Vasiliju neapturēja: viņš labi atcerējās, kā brokastīs izklaidējās un saņēma tikai divas pankūkas. Viņš pat nepamanīja, ka virza sev bļodu arvien tuvāk un ka saimnieks jau sen bija atteicies no biezpiena un tikai domīgi skatās, malkojot pienu.
Suņi uzrāpās pa dzeltenīgo linu galdautu un sastājās rindā pie malas, saliekot ķepas uz krūtīm un vicinot tās – ubagojot ēdienu, kā suņiem. Vienam pār šķeltajām acīm karājās milzīga piere, otram bija purnam līdzīgs deguns, kas bija tik pietūkuši, ka nebija skaidrs, vai aiz tā kaut ko saredz. Trešajam bija pietūkis vaigs.
Kaķi nepacietīgi soļoja ar nagiem un vaimanāja, bet gaidīja un nekāpa bļodās.
"Cik viņi ir biedējoši," sacīja Vasilijs un katram nolika pa riekstu priekšā, bet mazie velniņi to neņēma, viņi paskatījās uz saimnieku. – Vai tu viņus apmāci?
– Jā, paņem! – Tēvocis Dobrjaks atļāva. – Es to izrāvu it kā bez tā, bet tikai tad, ja neskatos – tur viņi rāpo pēc medus, nelieši. Viņi nogalinās sevi…
Viņš iekratīja mutē pēdējās lāses no krūzes, piecēlās kājās, atrada plauktā šķīvi un iedeva meitenēm karoti medus. Viņi sarosījās un kāpa, viens otru grūstīdamies un čīkstot. Pusapēsti rieksti viņiem izkrita no mutes. Meitenes nekavējoties tās pacēla un atgrūda atpakaļ, vienalga, kura ir kura.
"Oho, tāpat kā jūs," sacīja īpašnieks un izteiksmīgi paskatījās uz biezpiena bļodu. – Nu, ja jau esi piepildījis vēderu, tad parunāsim par šo lietu…
Atspiedies uz galda un noliecies uz priekšu, viņš uzmanīgi klausījās, un Vasilijs atkārtoja to, ko mēģināja teikt pirmajā tikšanās reizē. Viņš aprakstīja, kādu liegumu vēlētos ierīkot – ar viesu namu, ar pagalmu, kur baro un dzirdina cilvēkus, ar skaistām ielām, ar nojumi un soliņiem pie avota, ar iztīrītu ezeru. Varbūt ar skatu laukumu pie kapsētas, no kurienes cilvēki naktīs var novērot visādus ļaunos garus. Un ar zaļu pļavu, kur Griška bērniem dotu vizināties pajūgos.
"Tikai es domāju slikti," viņš teica beigās un iekoda lūpā. – Īsāk sakot, pa ceļam es izsprāgu. Es nolēmu, ka cilvēki vēlētos apskatīt visu šo lietu – nē, protams, viņiem tas patiktu. Bet es nedomāju par to, kā jutīsies jūsu ciema iedzīvotāji. Es esmu šeit, šķiet, ka esmu aizvainojusi labu cilvēku. Varbūt ne tikai viņš. Un tagad es iedomājos, ka viņi mani tā izliks izstādē, un kaut kā, nu… ne pārāk.
"Nu," laipni piekrita. – Tu vari uzlikt. Paskaties, kā tu pļāpā ne mūsu valodā, pēc diviem vārdiem trešajam ir skaidrs. Jūs uzjautrināsiet cilvēkus.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.