Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem. Jolanta Auziņa

Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem - Jolanta Auziņa


Скачать книгу
visi piecēlās un devās prom pa vienam, pa diviem, izdomājot vienkāršus attaisnojumus: tiem, kam nav laika, tiem, kam nav spēka, tiem, kas neiet pie cilvēkiem, un tiem, kam sāp kauli. Pēdējie izgāja puiši, spēcīgi, platiem pleciem.

      "Nu, labi," viens negribīgi teica, ar nagiem raustīdams zemi. – Ja jums ir vajadzīga palīdzība kādā vienkāršā jautājumā, zvaniet man vai kā.

      "Pretējā gadījumā jūs pats tiksit galā," kāds cits puisis ierunājās un iedunkāja draugu ar plecu.

      Viņi abi pasmējās un aizgāja. Pa ceļam viņi nobiedēja šeškus un noplūka saulespuķi.

      Vasilijs neizpratnē paskatījās apkārt. Pie viņa palika tikai Marjaša, Tihomirs un Mudriks, kā arī puscilts ar kaķa ūsām. Un arī Vilks. Viņš patvērās ēnā zem nojumes un, pamanījis saimnieka skatienu, luncināja asti, bet cik noderīgs ir suns?

      "Tā ir laba lieta," sacīja ūsainais vīrs un piegāja klāt, jocīgi soļodams ar nagiem, it kā viņš lēktu uz katra soļa. – Labi! Lai cilvēki nāk. Un vai mēs ielaidīsim bērnus?

      Viņš lēkāja apkārt, kails, ar vēderu, pētot Vasīliju no visām pusēm. Vasilijs pagriezās un ar aizdomām sacīja:

      "Varbūt mēs viņus ielaidīsim kopā ar bērniem." Bet jūs tos nevarat ēst, saproti?

      Ūsainais vīrs pat sašutis iekliedzās un vicināja vilnas rokas:

      – Kā var, kā var! Jā, es nemaz neprasu sev, bet tēvocim Molčanam.

      "Es redzu," Vasilijs pamāja. – Un kas viņš ir, tavs onkulis? Ogre?

      – E-un-un! – ūsainais sadusmojās. Acis iemirdzējās zaļā krāsā, kaķa ūsas sarijās, kušķis pakausi piecēlās kājās. – Viņš ir braunijs! Dzīvojām, nevienam ļaunu nenodarījām, palīdzējām saviem saimniekiem. Puisis stāstīja bērniem pasakas, dziedāja dziesmas, un mums bija jāiekrīt melnās čūskas Kazimira skavās!

      Vasīlijs notupās, lai ūsainais nepaceltu galvu. Un visas dusmas jau bija pārgājušas, viņš paklanījās un nolaida rokas.

      "Es esmu tas, kuru pieķēra," viņš nopūtās un paraustīja plecus. – Mana vaina, mana. Izgāju ārā vistas dzenāt – ak, labi, jautri, trokšņaini! Pēkšņi ēna pārklāj pusi debess, un pelēka pūce kā akmens nokrīt baltas dienas vidū. Viņa mani apķēra un nesa, bet puisis droši vien varēja sēdēt mājā, bet tikai devās uz Perlovku pēc manis. Viņš ir laipns cilvēks, viņš ir laipns, bet šeit viņam ir skumji. Mēs nevienam šeit neesam vajadzīgi, ak, nevienam…

      Viņš skumji auroja.

      "Jā, es jums jau teicu," Tihomirs nomurmināja un nomurmināja, "viņiem vajadzētu nākt dzīvot pie mums!"

      "Tātad jums nav ne bērnu, ne vistu," ūsainais vīrs uzreiz nomierinājās, bet nekavējoties sāka vaimanāt: "Mēs esam nožēlojami, nabagi, nevienam nederīgi!" Ak, neviens!

      "Tas ir," Vasilijs ieteica. – Es domāju, ka mēs varētu uzcelt viesnīcu… krodziņu, vai kā jūs domājat?

      – Viesu māja? – puscilvēks atcirta.

      – Nu, kopumā tā ir vieta, kur cilvēki apstāsies. Ēd, dzer, nakšņo… It īpaši, ja organizējam nakts ekskursijas uz laukiem. Tur var ielikt arī vistu kūti: brokastīs savi ekoprodukti, olu kultenis un speķis…

      – Gribi! Gribi! – puscilvēks uzlēca, bet Vasilija drošinātājs jau bija izžuvis.

      Viņš ilgojoties skatījās uz ceļu – grāvjiem un rievas. Viņš pavērsa skatienu uz sabrukušajām mājām un nopūtās. Pelēcība, netīrība, postījumi. Būtu strādnieku komanda, bet kur viņus dabūt?

      Vasilijs piegāja pie baļķa, apsēdās, atspiedis elkoņus uz ceļiem, ielaida seju rokās un kļuva skumjš. Varbūt šādā veidā nav ceļa atpakaļ uz mājām. Ko tad vēl varam darīt?

      "Neesiet muļķis, Vasenka," sacīja Marjaša, apsēžoties viņai blakus. – Vienkārši saki, runā ar katru atsevišķi. Es domāju, ka ikvienam ir kāds lolots sapnis. Vai nevarat saprast, kā to pārvērst par kaut ko noderīgu?

      "Un tā ir taisnība," piekrita Tihomirs. – Nu, ja tev vajag koku, man šķiet, ka ar goblinu esmu īsos sakaros, viņš ciena manu medu. "Ja vien mana nesaprātīgā meita," viņš turpināja, paceļot balsi un izteiksmīgi paskatīdamies uz Marjašu, "neiztulkotu šo labo lietu, kamēr es neskatījos!"

      Marjaša šņāca.

      "Ejam uz priekšu un piesaistīsim Grišku, no viņa nāks vismaz viena laba lieta," pabeidza priekšnieks. – Un, lai sāktu, Vasīlij, es tev ieteiktu sākt ar tēvoci Dobrjaku. Kādu iemeslu dēļ viņš šeit neieradās, bet daudzi cilvēki klausās viņa vārdu. Ja tu viņu pārliecināsi, varbūt viss uzlabosies.

      – Un tu, tēt, vai tu mums nepalīdzēsi? – Marjaša sašutusi teica.

      "Tā es esmu," priekšnieks saskrāpēja galvu. "Jūs zināt, ka mēs ar Dobrjaku ne pārāk labi saprotamies." Ja tikai manas palīdzības dēļ viss nebūtu izvērties sliktāk. Nu Vasīlijs prot labi runāt, ceru, ka tiks galā. Un, ja kaut kas notiek, zvaniet man.

      – Ko – ja ko? – Vasilijs noskaidroja.

      "Ja labais cilvēks ir ļoti dusmīgs," paskaidroja Tihomirs.

      Šeit viņš ātri atvadījās un aizgāja, atsaucoties uz biznesu – un kāda viņam varētu būt darīšana šajā tuksnesī?

      "Bet mēs varam vispirms aiziet pie mana onkuļa…" ūsainais vīrietis iepriecinoši ierosināja. Acīmredzot viņš arī nesteidzās tikties ar Dobrjaku.

      Vasilijs nepavisam nejutās par sevi pārliecināts, bet viņi skatījās uz viņu ar tādu cerību – gan šis puscilvēks, gan Marjaša, gan klusais Mudriks…

      "Nu, iesim, vai ne?" viņš apņēmīgi sacīja, pieceļoties no baļķa, iztaisnojot plecus un uzmetot svarīgu seju. – Tagad mēs izlemsim.

      7. nodaļa. Vasilijs piedāvā piedāvājumus

      Saule bija silta. Var teikt, ka bija pat karsti. Ceļš stipri smaržoja pēc nezālēm, ciets, karstuma izkaltis, un māja smaržoja pēc mitruma. Gar sienu un uz apakšējiem baļķiem bija zaļas sūnas.

      Bite dūcināja, laiski lidojot garām. Kaut kur netālu zosis ķiķināja. Vilks pacēla ausi, klausījās, bet nolēma nekur neiet un atkal aizvēra acis. Viņš gulēja uz zemes, saulē, pakļaujot savu putekļaino pusi stariem.

      Vasilijs sēdēja uz apgāztas saplaisājušas siles, noliecies uz priekšu. Maryaša stāvēja viņam blakus un izņēma no viņa matiem izturīgās zāles gružus, kas bija izkaisīti ar priežu skujām. Šeit bija arī Mudriks, kurš pa logu vēroja, kas notiek mājā.

      "Redziet, šī man ir jauna niša," Vasilijs viņiem paskaidroja, izplešot rokas. – Parasti reklāmdevējiem ir bāze, veicināšanas stratēģija, bet te…

      Viņš nopūtās, cenšoties nekustēties.

      "Tu esi gudra, Vasja," Maryaša teica ar pārliecību un svieda izvilkto vārpu malā. – Kāpēc jūs nevarat atrast pieeju viņiem?

      Mājā atskanēja skaļš troksnis.

      "Mums ir jādomā," sacīja Vasilijs. – Hei, nekavējies… Padomājiet, kādus piedāvājumus es viņiem varu piedāvāt.

      – Vai man atnest dāvanas? – Mudriks noskaidroja.

      – Uzziniet, kādi ieguvumi viņiem ir. Šo pieeju no reklāmas viedokļa, redziet, var pielietot daudzās vietās. Pirmkārt, tu apzini savas vajadzības, tad domā, kā tās apmierināt…

      Mājā atkal kaut kas dārdēja, kam sekoja izbiedēts kliedziens.

      – Būt


Скачать книгу