Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem. Jolanta Auziņa
nāc, izsaki piedāvājumu, un es uzklausīšu. Palikt savā Perlovkā, sēdēt uz soliņa un nomirt trīsdesmit piecos no kvalificētas medicīniskās palīdzības trūkuma? Vai jums šeit ir zobārsts? Kā ar frizētavu? Redzi, es neiederos tavā dzīvē. Sasodīts, tev pat nav galvassāpju tabletes, bet man jau kopš vakardienas galva plīst!
Un viņš ar plaukstām berzēja deniņus.
"Tātad jūs ticējāt pasakām par citu pasauli," saimniece ņirgājoties jautāja, "bet, kad nonācāt šeit, jūs pārstājāt ticēt?" Kas liek jums domāt, ka tas nav īsts?
– Jo tas nenotiek. Jā, es ticēju bērnībā, bet tagad es tam neticu ilgu laiku.
– Kāpēc tad tu noslīdēji lejā no kalna?
– Jā, tikai kā joku! Nu, tikai prieka pēc.
Vecā sieviete noliecās uz priekšu, nolaida zodu uz saliktajām rokām un sirsnīgi jautāja:
– Kā tas ir smieklīgi?
"Es smējos tieši," Vasilijs drūmi atbildēja. – Tātad, mans plāns ir šāds: atrast burvi un lai viņš atgrieztu mani mājās.
"Vai jūs tiešām esat no citas pasaules, Vasenka?" – Marjaša jautāja, skatīdamies ieplestām acīm. “Patiesi, grūti noticēt, ka tādas lietas notiek: augstas mūra mājas, pašgājēji rati un uguns, kas pati iedegas un izgaismo telpu. Ja es tur nokļūtu, es arī nezinātu, vai tas bija īsts vai sapnis. Neuztraucieties, mēs izdomāsim, kā jūs pārliecināt, ka tas nav tavs sapnis!
"Nu, paldies," sacīja Vasilijs. "Ja jūs mani pārliecināsit, ka tas nav sapnis, es būšu divreiz vairāk noraizējies, sasodīts." LABI. Saki man tā, ļaunie gari dzīvo tikai šajā tavā Perlovkā un nekur citur visā valstībā?
"Tā ir taisnība, Vasenka."
– Un robeža skar tikai mūs, kamēr citi var nākt un iet?
– Tev taisnība.
– Forši. Tā nu tas tā…
Vasilijs bija iegrimis domās. Attēls viņa galvā bija vienkārši izcils. Viņš saberzēja plaukstas, dziļi ievilka elpu un pārliecinātā tonī teica:
– Taisīsim dabas liegumu. Sauksim to, teiksim, "Pasaka". Tikai man vajadzēs visus vietējos, lai tiktu uz darbu, atbrīvotu šo tavu pļavu, aizbērtu ceļu. Kaut kas ir jādara arī ar mājām, pretējā gadījumā ir nepatīkami skatīties. Ciematā atvērsim viesnīcu un restorānu, var taisīt medu…
Atmodies, viņš piecēlās, ātri piegāja pie loga un jautāja:
"Vai šos tavus kostomakus un jakus var redzēt no šejienes naktī?" Vai viņi neienāk mājā? Tas nozīmē, ka šeit var atvērt novērošanas posteni tiem, kas vēlas pakutināt nervus.
"Tev pat nav jājautā saimniecei," vecā sieviete sarkastiski piebilda.
Vasilijs nopūtās.
"Es jums uztaisīšu tādu reklāmu," viņš dvēseliski sacīja, "ka cilvēki skries, cik ātri vien varēs." Būs rinda, sāks pierakstīties mēnesi iepriekš! Vai tas ir slikti, ja viņi jums par to maksā naudu? Vai jums te vispār ir nauda?.. Vienalga, maksājiet graudos, vai ko vien maksāja senos laikos – kažokādas, vai visādas preces, kuru te trūkst. Jums šeit patiešām daudz pietrūkst. Iedomājieties skaistumu, ko varat radīt!
Vasilijs izpleta rokas. Viņš jau iztēlojās šo skaistumu un domās skaitīja ienākumus. Viņam viss patika.
"Baumas izplatīsies, sasniegs galvaspilsētu, un karalis noteikti gribēs ierasties," viņš turpināja. “Ja viņš atnāks, viņš paskatīsies, apstulbinās, cik viss ir forši, un teiks: “Oho! Tas, es saprotu, ir ienākumu avots! Un kā gan es pati par to neiedomājos? Kas ir šis tavs gudrais puisis? Nu, es pavēlu jums viņu apbalvot! Un es lūgšu kā balvu, lai burvis atdod mani mājās. Izrādās, ka tava dzīve šeit uzlabosies, un es atrisināšu savu problēmu. Nu, lieliski, vai ne?
Viņš gaidīja atbildi, bet viņi tikai skatījās uz viņu un klusēja.
– Nu? – Vasilijs neizturēja.
"Tas ir labi," Maryaša apņēmīgi un dusmīgi sacīja, it kā viņa ar kādu strīdētos, un pakratīja galvu. "Man nepatīk, ka viņi uz mums skatās kā uz dzīvniekiem no ārzemēm, bet Kazimiram ir pārāk sāpīgi noslaucīt degunu, melno čūsku." Viņš teica, mēs neesam cilvēki, mēs varam tikai netīrus trikus un visu sabojāt. Gribētos paskatīties uz viņa pretīgo seju, ja mūsu Perlovkā iet labāk!
"Un tev un tavam tēvam nav jāpaliek šeit." Varbūt es varu lūgt, lai jūs atļaujat atgriezties no trimdas…
Bet Marjaša iebilda, pat viņas acis mirgoja zaļas:
"Mums galvaspilsētā nav ko darīt, kamēr cars Boriss uzņem šo nelieti!" Un nav labi pamest šo vietu. Vai nu lai visi dod vaļu, vai arī mēs ar tanti pat nespersim no Perlovkas!
Un viņa pagriezās pret saimnieci, viņas sarkanā bize slīdēja pa muguru:
– Vecmāmiņa Jarogņeva, ko tu saki?
Viņa tikko manāmi pasmaidīja, uzmanīgi paskatījās uz Vasīliju un jautāja:
– Kāpēc jūs, labais biedrs, nolēmāt, ka par to saņemsiet atlīdzību?
– Kas par to? – Viņš pat bija neizpratnē. – Kāpēc ne?
"Viss var notikt," vecā sieviete izvairīgi atbildēja. "Ja vēlaties atjaunot kārtību, dariet to, es tev teicu, ka nevajag." Bet negaidiet no manas palīdzības, un man nav jāved viesi šeit. Es redzu, ka tu jau juties labāk, tāpēc turpini ar kaut ko, bet man ir savs.
Piecēlusies no galda, viņa savāca tukšās krūzes, noskaloja tās virs spaiņa un nolika atpakaļ plauktā. Un viņa turpināja stāvēt ar muguru pret viesiem, it kā dodama mājienu, ka saruna ir beigusies.
Vasilijs bija nedaudz satraukts. Labi, jūs joprojām nesaņemsit lielu palīdzību no vecmāmiņas, un tā vietā, lai skatītos pa viņas logiem, jūs varat izveidot skatu laukumu, kas būs vēl labāks. Bet ko darīt, ja viņa nav vienīgā, kas saka: "Dari, ko gribi, bet neaiztiec mani?" Viņš pats ar to netiks galā! Kopumā runa ir par reklāmu, nevis par lauksaimniecības atjaunošanu.
"Labi," viņš teica. – Paldies par tēju, vai kas tas bija. Es iešu un tiešām ķeršos pie lietas, kāpēc tērēt laiku. Ejam, Vilks!
Suns piecēlās kājās, notrausās un luncināja asti, norādot, ka ir gatavs doties ceļā.
Pēc tumšās, vēsās mājas pļava šķita neciešami saulaina. Vasīlijs skatījās no viņa rokas, šķielēdams un iztēlojās, kā tas viss varētu izskatīties, ja tur uzceltu sētu un iztīrītu ezeru, uzzīmētu zīmes un izdaiļotu avotu…
– Cik ilgi tu šeit dzīvo? – viņš jautāja.
"Jā, divas ziemas," atbildēja Marjaša.
Viņa gāja viņai blakus, un šķita, ka saule lika viņas rudajiem matiem uzņemt baltas liesmas. Un Mudriks gāja nedaudz aiz muguras, klibodams, tik kluss, it kā viņa nemaz nebūtu.
– Un jūs pats šeit visu uzbūvējāt?
"Viņi tikko uzcēla žogu kalnā, bet būdiņas tur bija agrāk." Šī ir slikta vieta: dažreiz cilvēki saslims, dažreiz mazas govis aizklīst mežā un neiznāks, vai arī lauki pārstāj dzemdēt. Tā cilvēki devās prom uz visām pusēm, ciems bija tukšs. Labākā vieta ļaunajiem gariem un visa veida necilvēkiem.
– Un burvis, izrādās, nav ļauns? Kas tur bija?
– Viņš ir no cilvēka, nevis meža asinīm! Un tur bija lauki, bet neviens jau sen nebija arējis un sējis.
"Lai mēs varētu sēt," Vasilijs domīgi nomurmināja.
Vilks, priecājoties par telpu,