Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem. Jolanta Auziņa
kā ļaunu garu, nolemts necilai dzīvei…
Priekšnieks joprojām žēlojās – tēma viņam sasāpējusi. Žēl, protams, ka neticēju idejas panākumiem, bet labi ir tas, ka riteņos neieliku spieķi. Un, iespējams, viņš varētu, jo viņš šeit ir atbildīgs.
"Es piezvanīšu laukumā," viņš ieteica. – Protams, Bogdaša ganās govis, bet tēvocis Mokrouss neieradīsies, un Molčans sēdēs būdā. Arī Ļuta… Tu neredzēsi Tumsu ar Sijanu gaišā dienas laikā, un Zlobinja, ceru, nedzirdēs, un mums viņš šeit nav vajadzīgs. Nu pārējais nāks, ja gribēs, bet vismaz uz tevi paskatīties. Tagad sāka izplatīties baumas par labo puisi, kurš parāvis banniku aiz bārdas, kāda slava. No šī brīža tev būs jāmazgājas ezerā, es esmu tēja.
Šīs ziņas Vasiliju nemaz neiepriecināja. Viņš nolēma, ka vispirms ir jāiztīra ezers, un peldbaseins krastā nenāks par ļaunu. Vai pat divi, citādi tur arī būs kaut kāds peldkostīms…
– Kur ir tava, kā to noformulēt, tualete? – viņš smalki jautāja. Kas zina, cik ilgi būs tikšanās ar vietējiem.
Tihomirs norādīja uz ļodzīgu koka būdiņu, kas bija gandrīz neredzama nezāļu biezoknī, kas iezīmēja viņa dārzu, un zvērēja, ka tur neviena nav, izņemot varbūt mušas. Un arī, ar šaubām skatoties uz viesi, viņš ieteica viņam salasīt dadzis.
Un tagad Vasīlijs sēdēja iekšā, aizslēgts, jo kāds ārā bija pagriezis koka aizbīdni, ļauni smējās un čaukstēja prom pa nezālēm.
Kaut kur malā, aiz mājas, atskanēja trulas metāla būkšķis.
Vasilijs vēlreiz aizcirta durvis un kliedza:
– Čau! Nav smieklīgi, atveriet to.
Viņš, protams, varēja atspiesties uz pleca, un fiksators viņu neturēja. Koks ir nekrāsots, jau sapuvis no lietavām, pelēks, un tas letiņš ir kaut kā uzcelts – ja pagrūdīs, tas izjuks. Šī doma mani apturēja.
Tālumā atkal atskanēja blāva skaņa, it kā kāds atsitos pret sliedēm.
– Aiziet! – Vasilijs sadusmojās. – Kas pie velna? Vai kāds mani pat dzird?
Kaut kas radīja troksni, un fiksators čīkstēja, paverot ceļu uz brīvību. Mudriks stāvēja ārā.
– Kāpēc tu slēdz sevi? – viņš klusi jautāja, skatīdamies uz sāniem un nošņācot. "Viņi tur sasauks cilvēkus." Ejam uz?
Vasilijs gribēja atklāti runāt par to, kāpēc viņš ir slēgts, taču atturējās.
Viņu platība, protams, izrādījās nekāda. Mājas vienkārši izcēlās un pirts stāvēja atsevišķi, tāpēc tā izrādījās tukša vieta. Te viss ir aizaudzis ar sīkstām nezālēm gan gar malām, gan pat pa vidu šur tur. Pāri peļķei kā viegla laiva peldēja kaltēta ķirbja miza. Kāds nesen izmeta noplūktu saulespuķes cepurīti, saplēšot to divās daļās, vēl svaigu, kokvilnas baltumu un lūžņos.
Nezāļu ieskauta, laukuma vidū atradās šķūnis uz divām kājām, ar divslīpju jumtu, un zem tā dzelzs katls uz mucas. Acīmredzot Tihomirs iesita tieši šo zvanu. Viņš pats stāvēja viņam blakus ar āmuru rokās.
Pūlis bija rets, nepilni divi desmiti. Viņi sēdēja uz nokritušiem baļķiem, grozījās no kājas uz kāju, smējās, grūstīdamies viens otru ar pleciem. No pirmā acu uzmetiena cilvēki ir gluži kā cilvēki – viņi pļāpā, loba sēklas, izspļauj sēnalas, bet, ieskatoties tuvāk, jūs pamanīsit cūkas purnu vai kājas vietā naglu, vai pat vistas ķepu. Daži ar drēbēm un daži bez.
Protams, viņi uzreiz skatījās uz Vasīliju, kļuva uzjautrināti un trokšņoja:
– Paskaties uz viņu!
– Un patlas, patlas! Vienkārši laužu ķemmes…
Kāds tumšādains sirmgalvis ar bārdu, kas izspraucās uz visām pusēm, it kā no ērkšķainām kukurūzas vārpām, paliecās uz priekšu un jautāja:
– Kāpēc tu šeit nonāci, labais biedrs? Jūs neesat no mūsu cilts! Vai Ali šķērsoja Kazimira ceļu?
– Es neko nešķērsoju. "Es pat neesmu redzējis šo tavu Kazimiru," atbildēja Vasilijs, apstājās pie šķūnīša, netālu no priekšnieka. "Es patiesībā esmu no citām zemēm."
– No citiem? – kliedza veca sieviete lakatā, kalsna, ar pīles seju. – Vai tas nav viens no tiem, no kurienes pie mums ieradās Kazimirs, melnā čūska? Viņš sūtīja tevi, lai viņu uzraudzītu, atzīsti to! Nosūtīja izšņaukt, vai pat kaitēt! Skaties…
Cilvēki sāka trokšņot. Tihomirs pieklauvēja pie katla, aicinot pēc kārtības.
Pirts durvis ar čīkstēšanu atvērās, un no turienes skaidri bija dzirdams:
– Ak, stulbi! Drausmīgi!
– Es nekaitēju, bet palīdzu! – Vasilijs bija sašutis. – Kā tu šeit dzīvo? Lūk, paskaties…
Viņš pamāja ar roku.
– Tas ir netīrs, nabadzīgs, un pats galvenais, žēl, ka šis Kazimirs ir tavs…
Viņš automātiski paskatījās uz dadzis lapām, kas joprojām bija satvertas rokā, aizkaitināts izmeta tās un nožēloja, ka nav pareizi sagatavojis savu runu. Es vismaz dažus punktus pierakstīju. Lai gan, uz kā to var rakstīt?…
"Viņi izturējās pret jums netaisnīgi," sacīja Vasilijs. – Tas nemaz nav pēc labākās sirdsapziņas.
Runājot par netaisnību, viņš atcerējās, ka turpmākās dienas gatavojas pavadīt pie pults un pasūtīt picu.
– Te nav ko darīt! – viņš kaislīgi teica. – Nav ko redzēt! Jums nav 24 stundu piegādes, jūsu lauki pat nedzemdēs. Paskatieties, jūs ēdat tikai saulespuķu sēklas – vai šīs sēklas joprojām ir jūsu kaklā?
Viņš norādīja ar roku. Puisis ar nagiem, kas sēdēja uz baļķa, sastinga un klepojās. Pie viņa izvirzītās lūpas pielipa miziņa.
Blakus viņam rosījās puscilvēks ar nekaunīgu seju, ar kaķa ūsām, pušķiem uz smailajām ausīm un mīkstiem, vilnai līdzīgiem matiem, kas kā kušķis izspraucās starp viņa mazajiem ragiem. Viņš pārstāja griezt asti uz rokas un klausījās.
– Tātad, vai jums patīk šāda dzīve? – Vasilijs turpināja. – Cik ilgi jūs šādi pastāvēsit, līdz savai nāvei?.. Starp citu, vai jūs vispār esat mirstīgi?
– Ko tu tiec? – jautāja no pūļa. "Vai nu ķersimies pie lietas, vai nemaldiniet mūs." Kāpēc mēs esam šeit pulcējušies?
"Lūk, kas," Vasilijs ieteica. "Jums ir jāuzlabo sava dzīve, un es pat zinu, kā." Iedomājieties: mēs šeit izveidosim dabas rezervātu…
Atdzīvojies, viņš sāka staigāt ciema iedzīvotāju priekšā, saliekdams pirkstus.
– Vispirms padarīsim to skaistu. Izravēsim nezāles, bruģēsim ceļu, iestādīsim puķes, dekoratīvos ķirbjus. Arī ar mājām kaut kas jādara, vismaz jumtus aizlāpī…
Viņš apstājās, paskatījās apkārt, un Mudriks klusi iejaucās:
– Un ezers…
"Un ezers," piekrita Vasilijs. – Noskaidrosim. Ienesīsim neaprakstāmu skaistumu un tad izplatīsim ziņu, ka mums šeit ir brīnumi, kas ir unikāli visā pasaulē. Cilvēki te plūdīs… Uzliksim žogu, pārdosim biļetes pie ieejas, lai viņi par velti neskatās un līdz ar to, lai mēs gūstam labumu. Vispirms paies garām ezeram, un būs nāras… Saģērbsim jaunās kleitās, un varbūt ieliksim laivā, lai labi var redzēt, bet ne pārāk tuvu. Teiksim, lai laiva peld kaut kur ezera centrā…
Iegrimis domās, viņš salika rokas uz