Pazudušās dvēseles. Vecā muiža. Edgars Auziņš
Viņš novilka čības un paspēra soli uz priekšu. Viņš nolika tīro veļu uz neliela skapīša stūrī, devās uz vannas pusi un pēkšņi sajuta kaut ko mīkstu zem kājas. Viņš noliecās, pacēla to un pielika pie acīm, lai to pārbaudītu. Viņa rokās bija melnas un taukainas zemes gabals, kurā, šķiet, spieto slieka. Kungs riebumā atrāva roku no sejas un nosvieda kamolu uz grīdas.
"Montij, netīrā cūka," viņš nomurmināja, "jūs vienkārši nevarat pieradināt pie tīrības un kārtības." Sasodīts nezinātājs.
Vēl pāris minūtes kurnējis, Kungs uzmanīgi noslaucīja kāju uz paklāja, kas gulēja uz grīdas, un ienira karstā ūdenī. Es atslābinājos un uz brīdi aizmirsu par visām savām raizēm. Ūdens deva siltumu, mieru un saldu aizmirstību. Un vīrietis aizsnauda. Rokas, kas turēja vannas malas, atslāba un viņš noslīdēja lejā. Pamostoties, viņš kā applaucēts izlēca no ūdens, kratīja galvu un vienlaikus spļāva un lamājās. Atkāpjoties, viņš piegāja pie vienas no eļļas lampām, paņēma to rokās un izgāja ārā. Kungs pat nepievērsa uzmanību neveiksmīgajam zemes gabalam, uz kura viņš atkal uzkāpa. Paskatījos ārā pa durvīm: tur neviena nebija. Viņš atviegloti nopūtās, nolika lampu vietā, uzvilka tīru veļu, izslēdza lampas un izgāja no istabas.
Pulkstenis sita vienpadsmit. Ārā jau sen bija kļuvis tumšs. Kungs, turēdams sveci rokās, uzkāpa pa kāpnēm uz savu istabu. Ar sveci aizdedzu sausu alkšņa malku un, izbaudot uguns spēli kamīnā, apsēdos savā mīļākajā šūpuļkrēslā. Viņš salauza ieroci, pārbaudīja, vai tas ir pielādēts, un skatījās uz zālienu. Laternas dega vienmērīgi dzeltenā gaismā. Gandrīz tāds pats kā dārznieka mājas logi.
2. nodaļa. Zvērs
Kungs pamodās no neatlaidīgas klauvēšanas pie durvīm. Kāds gandrīz bez apstājas bungoja ar rokām un kājām. Vīrietis paskatījās pulkstenī: bija piecas minūtes pāri desmitiem. Izstiepjot un iztaisnojot stīvās locītavas, kas radīja raksturīgu gurkstēšanu, viņš ar gatavu ieroci devās uz izeju.
"Jā, es nāku, es nāku, sasodīts," viņš nomurmināja, nokāpjot lejā. – Un ko velns tur atveda? Es skaidri pateicu Montijam, lai viņš nevienu nelaiž iekšā.
"Meistar, skolotāj," aiz durvīm atskanēja priecīgs izsauciens, "es tev teicu, es tev teicu." Montijam bija taisnība, Montijs nav tik stulbs!
Kungs nospieda slēdzeni, noņēma ķēdi un, nolicis pistoli pie durvīm, sacīja:
– Kāpēc tu klauvē, Montij? Kas noticis?
"Es tev teicu, es tev teicu," dārznieks turpināja iesaukties un ar prieku dejot uz sliekšņa, "mums palīdzēja tēvs Jakovs, mums palīdzēja baznīca, mums palīdzēja Dievs Kungs!" Es tev tā teicu.
– Nomierinies, Montij. Ej uz savu vietu, es atnākšu tagad, un tu man visu izstāstīsi. Un pagatavojiet to piparmētru tēju, kas man tik ļoti garšo.
– Kā tu saki, meistar. "Bet es jums to teicu," Montijs turpināja atkārtot, klīda atpakaļ.
"Nemierīgs," Kungs nomurmināja pēc viņa, aizcirta durvis un devās uz virtuvi. Viņš izņēma no skapja audekla maisiņu ar cepumiem, paskatījās uz pistoli, mirkli vilcinājās, bet nolēma to atstāt savrupmājā. Viņš izgāja ārā: paskatījās, paskatījās saulē, tad paskatījās apkārt, aizslēdza durvis un devās uz sarkano ķieģeļu māju.
* * *
Dārznieks izņēma no mājas divus krēslus un nolika tos puķu dobes priekšā. Tad viņš atgriezās pie mazā galdiņa. Kungs, sēdēdams uz tā, kas izskatījās uzticamāks, skatījās, kā viņa kalps rosījās. Beidzot viņš iznesa vara tējkannu un divas apakštasītes, uz kurām stāvēja krūzes. Ar loku viņš piepildīja saimnieka, tad savējo. Un viņš apsēdās uz tukša krēsla. Kungs atvēra maisu un uzlēja cepumus uz galda.
– Kāds brīnišķīgs laiks šodien, Montij. Un nakts pagāja mierīgi. Un, ja tas nebūtu mans nabaga suns un šie nelieši, kuri ieradušies pie mums iezagties, es varētu teikt, ka esmu laimīgs. Ko tad tu man gribēji pateikt?
Viņš iedzēra malku smaržīgas tējas un turpināja:
– Un tik neatlaidīgi, ka gandrīz uzlauza mana īpašuma durvis?
"Tēvs Jakovs svētīja īpašumu no ārpuses un manu māju no iekšpuses," dārznieks ātri nomurmināja, košļājot cepumus, "un iedeva man krucifiksu no tīra sudraba." Ar to neviens ļaunais gars nav biedējošs.
Kungs viņu pārtrauca ar valdzinošu rokas kustību:
– Nerunā ar pilnu muti, Montij. Kad tu iemācīsies labas manieres? – viņš nopūtās.
Dārznieks steigšus norija gardumu, noskaloja ar tēju un turpināja:
"Tāpēc es saku: Dieva aizlūgums palīdzēja, viņa naktī pārstāja staigāt zem logiem." Šodien gulēju kā mazulis, neviens netraucēja.
– Atkal tu runā par gariem un citām pasaules spējām, Montij, – Kungs pakratīja galvu, – un vai tev tas nav apnicis?
– Es nerunāju par smaržām, mans kungs. Un par viņu. Tikai par viņu.
– Par tavu sievu?
– Nu, protams, mans kungs, kas gan cits, ja ne viņa sieva? Kā tagad atceros: gara auguma, pilnām krūtīm un garu bizi. Bet viņa bija cītīga strādniece, kas viņai strādāja. Un viņa skaļi smējās kā zvans un tik īpaši smaidīja. Dievs, tu neticēsi, mans kungs, kā viņa man uzsmaidīja.
Kungs, turēdams labo roku uz pieres, ar kreiso roku maisīja tēju ar biskvītu. Šo stāstu viņš bija dzirdējis tūkstoš reižu, varbūt vairāk. Viņa viņu vairs nekaitināja, bet drīzāk atgādināja kaitinošo odu dūkoņu, ko nevar noslaucīt: tiklīdz jūs viņu padzinat, viņš joprojām cenšas atgriezties. Visbeidzot, noguris dzirdēt par šīs sievietes nopelniem, viņš pārtrauca dārznieku:
"Jā, jā, viņa bija brīnišķīga, Montij, es par to nešaubos." Bet, cik atceros, viņa nebija tava sieva. Vai arī svētais jūs slepeni apprecēja? Tātad, ja mana atmiņa mani neviļ, viņš tajā laikā pat nebija Aldvidā.
– Tu mani aizvaino, mans kungs. Protams, viņa bija mana sieva. Kā nebija? Visi viņu pazina, visi mani apskauda un teica: "Ak, kāda sieviete viņam ir." Bet es pats toreiz vēl biju wow. Jā, es biju. Vai atceries, mans kungs?
Kungs steigšus piekrītoši pamāja ar galvu, iedzēra malku tējas un skatījās uz rožu krūmu, pār kuru dūca bite.
"Tātad, kā es jums jau teicu: naktī šeit notiek kaut kas slikts, viņa sāka nākt pie manis."
– Jā, jā, tu man teici, es atceros. Es pat izgāju no savrupmājas tavu stulbo stāstu dēļ un nakšņoju šeit. Un es nevienu neredzēju, lai gan tu zvērēji un zvērēji, ka tevi vajā tavas “sievas” spoks.
– Pīle, acīmredzot tu viņu aizbiedēji. Iespējams, arī pēc nāves parastajiem cilvēkiem joprojām ir cieņa pret saviem saimniekiem. Bet es viņu redzēju vēl vairākas reizes. Reiz, kad devos uz ciemu pēc krājumiem un aizkavējos. Bija jau tumšs, aizslēdzu vārtus un jutu, ka ir auksts kā ziemā. Pagriezos un ieraudzīju: viņa gāja no dīķa, pastiepdama pret mani rokas. Izmetu somu un metos uz māju, knapi paspēju aizvērt durvis, kad viņa paskatījās pa logu. Bet es neuzdrošinājos iet iekšā: man tur bija iebērta sāls, un pie sienas karājās krucifikss. Es visu nakti negulēju, klausījos, kā viņa klīst apkārt. Jūs droši vien neatceraties to nakti, mans kungs?
"Es atceros, Montij, es joprojām atceros." Un es atceros saplīsušo piena krūzi un teļa gaļas gabalu, ko tu meti pie vārtiem. Peles vai kādi citi dzīvnieki viņu sakošļāja tā, ka nekas cits kā kauli nepalika pāri. Kā jūs varat to aizmirst?
Montijs nepievērsa šiem vārdiem nekādu uzmanību un sacīja:
– Un