Akadēmija. Bēgšana no vajāšanas. Edgars Auziņš
grims no viņas sejas kā netīrumi pilēja peļķē.
– Kā tu uzdrošinies! – niknums rēca un nolaida manī neglītuma lāstu.
Ūdens vairogs absorbēja lāstu, bet neitralizēja to. Viņa sauca zemi, un tā absorbēja ūdeni.
Ragana man iesita ar viesuļvētru, un pēdējā brīdī man izdevās uzcelt māla barjeru, kas ļāva man izdzīvot.
Pēdējais prāvesta sitiens bija pārāk spēcīgs, uguns lietus burvestība, to spēj absorbēt tikai uguns. Es sakodu zobus, lai nekliegtu no sāpēm, bet manai ādai nepieskārās neviena pilīte.
– Pietiekami! – rektors piecēlās no krēsla. – Prāvest Ritori, jūs lietojāt augstākā līmeņa lāstu pret adeptu, tas nav pieļaujams. "Tu tiksi sodīts," viņš teica un viņa balss cirta.
"Protams, rektor Dekmor," sieviete nolaida skatienu uz grīdas, bet es biju pārliecināta, ka viņa neaizmirsīs un nepiedos man šādu pazemojumu.
– Din Rorn, kā ar rezultātu tabulu?
"Rektora kungs, viss bija sakārtots tā, kā vajadzētu," es nezinu, kāds sods gaidīja Ritori, bet acīmredzot. Rorns baidījās izsaukt rektora dusmas.
– Leinas jaunkundze, apsveicu, jūs lieliski nokārtojāt iestājpārbaudījumu. "Ieņemu jūs kaujas maģijas fakultātē, kuru es personīgi uzraugu," rektors atlaidīgi pasmaidīja. – Izej pa tām durvīm un gaidi turpmākos norādījumus.
"Paldies, rektora kungs," es paskatījos uz Dekmoru, un manu acu priekšā parādījās krauklis. Rektors ir viens no pedeļiem. Rektors knapi pamāja.
– Un ko jūs domājat par sekretāra darbu? – viņa acis sāka mirdzēt smieklos.
"Es priecāšos, rektora kungs," viņa paklanījās un devās uz norādītajām durvīm.
Aiz durvīm bija liela zāle, pilna ar dīvāniem un krēsliem.
– Viv! – Makss pielēca un apskāva mani. – Es zināju, ka tu tiksi galā. Kurā fakultātē?
"Cīņas maģija," viņa mehāniski atbildēja, mirkšķinot acis.
"Oho, viņi tur reti ved meitenes," atbildēja puisis, kurš stāvēja blakus Maksam. – Starp citu, es esmu Elors, mēs mācāmies vienā fakultātē.
"Prieks iepazīties, Vivjen," viņa pastiepa roku, un uzbrucējs to paspieda.
"Cik kaujinieciska meitene," Elors pasmīnēja.
– Pat neskatieties viņas virzienā, – Makss nopietni brīdināja.
“Ak, es visu saprotu, kā tu saki,” puisis samiernieciskā žestā pacēla roku.
7. nodaļa
Dzīvojamā istabā pavadījām kādas trīs stundas. Atlikušajā laikā mums pievienojās kādi divdesmit piekritēji.
– Vivjena! – atskanēja Tašas priecīgais sauciens, un tad viņa mani apskāva. – Esam tik priecīgi! Pastāsti man, kurā fakultātē tevi uzņēma?
"Par kaujas maģiju," kaujinieks atbildēja manā vietā, kamēr es mēģināju elpot, neskatoties uz manu trauslo izskatu, Taša ar savu spēku neatbilda. "Elor Kor, es priecājos satikt savu draugu Vivjenu," puisis burvīgi pasmaidīja un es jutos lieks.
– Taša, kurā fakultātē tu iestājies? – jautāja, kad meitene atbrīvoja mani no sava lāča apskāviena, kas uzjautrināja Maksimiliānu un Eloru.
"Ak, man nav īpaši daudz maģiskā potenciāla, bet man tas joprojām ir, prāvests Ritori pieņēma mani savā raganu fakultātē," meitene vienkārši staroja no laimes. "Viņa ir tik laipna un mīļa, man ir tik paveicies." Manuprāt, viņa ir vienkārši brīnišķīga stundu vadīšanā, jo viņa ir tāda,” meitene ar roku izdarīja jēgpilnu piespēli.
Makss un Elors saskatījās, labi, acīmredzot es nebiju vienīgais, kam nepatika raganas dekanāts.
"Kungi, piekritēji, es priecājos jūs atkal sveikt," iesmējās rektora sekretāre. – Karietes ar tavām mantām gaida pie galvenajiem vārtiem, paņem sadales lapas un ej pēc mantām.
Makss atkal bija pirmais Hega tuvumā, un viņš, paskatījies uz mani, pasniedza viņam divas papīra lapas. Pēc tam viņš ar muti izteica “paldies”, acīmredzot jau bija informēts, ka sekretāra amatam ir atrasts jauns nelaimīgais vīrietis.
Uz balta pergamenta lapas bija rakstīts:
"Vivjena Leina. Kaujas maģijas fakultāte. Pirmais kurss. Kopmītnes numurs septiņi (otrais stāvs). Rektora sekretāre,” skatoties uz Maksimiliāna palagu, es pārsteigti pamirkšķināju acis, uz ko puisis tikai paraustīja plecus.
"Ejam pēc mantām," Taša izvilka mani ārā, un es atcerējos par lielo ceļojumu lādi. Nabaga Makss, kā viņš viņu vilks.
Tiklīdz izgāju ārā, vēsais vakara gaiss piepildīja manas plaušas. Elpot kļuva vieglāk. Tomēr dažas stundas smacīgā viesistabā, kas ir pilna ar adeptiem, ir par daudz, it īpaši pēc mēneša, kas pavadīts mežā. Zāles smarža piepildīja manu degunu, un es gribēju izlocīt matus.
"Meitenes," Makss paraustīja plecus, lūkodamies uz pazīstamo lādi.
"Nāc, es palīdzēšu," Elors satvēra krūškurvja otru pusi. "Tad mums jāpalīdz Tašai, viņai ir vēl vairāk lietu," meitene nosarka par šiem vārdiem.
"Labi, iesim," un kaujinieki virzījās uz hosteļa pusi, atstājot mūs sargāt viņu lietas.
– Cik ilgi tu pazīsti Eloru? – Taša jautāja, tiklīdz puiši attālinājās pietiekami tālu, lai nedzirdētu mūsu sarunu.
“Mēs tikāmies pēc pārbaudes,” puiši ātri sasniedza hosteli un jau gāja iekšā ēkā.
"Es saprotu," Taša gribēja vēl kaut ko jautāt, bet aiz muguras atskanēja smiekli.
"Skatieties, nabaga radinieki," vietējā zvaigzne acīmredzot smējās. Gara auguma, tieva, ar kviešu matu šoku un divu draudzeņu svīta.
"Uzmanies, Linsija, varbūt viņi ir lipīgi," čīkstēja vienkāršā izskata brunete kreisajā pusē, izraisot apstiprinošu skatienu no līdera puses.
Es nolēmu ignorēt viņu uzbrukumus, man nebija vajadzīgas problēmas un man nevajadzēja piesaistīt nevajadzīgu uzmanību.
–Ko tu nosauci par lipīgu? – Taša pielēca no krūtīm un metās virsū likumpārkāpējam, satverot viņas jaku.
– Sendij, palīdzi! – brunete kliedza, un zaļmatainais lielais vīrietis metās pie Tašas, sagrābdams viņu no muguras.
Konfrontācija bija nevienlīdzīga, Sendija bija ievērojami pārāka par Tašu pēc izmēra un brutālā spēka, un viņas metodes diez vai varēja saukt par godīgām.
Pielecot kājās, viņa strauji pievilka savu draugu sev pretī, tādējādi pasargājot viņu no sitiena ar dūri pa galvu.
– Ei, tu lielais puisis, atrodi kādu sava izmēra! – es iekliedzos, un Sandija ar rūcienu metās man virsū.
Viņa cīnījās kā kalngals, nekad nepieskaroties man. Pārāk lēni, pārāk skaļi, pārāk paredzami. Es pats kādreiz tāds biju, pirms tēvocis Alaniuss sāka mani apmācīt.
Ar grūtībām nogāzu likumpārkāpēju zemē un, uzmetis no vīnogulājiem izgatavotas saites, steidzos palīgā Tašai, kuru turēja brunete, un Lensi satvēra viņas ugunīgos matus. Redmatiem jāturas kopā!
Viens sitiens pa žokli un blondīne gulēja zemē, izrunādama ļoti nepieklājīgus lāstus, kamēr brunete sāka skriet.
– Kā tev iet? – jautāja diezgan noplucis Taša, palīdzot piecelties.
"Ir bijis sliktāk," meitene pasmaidīja,