Jasmīna smarža. Džūda Devero
viņas kājas lielu, atklādams zīda zeķi un kleitas malu. Kristāla krellītes mirdzēja pat nakts tumsā.
– Vells un elle, – vīrietis iesaucās, aplūkodams Keju. – Nolāpītais zaļknābis atsūtījis skuķi darīt vīrieša darbu. Mazs, vārgs skuķis man neder, es savu dzīvību uzticu tikai vīrišķim. Tikpat labi varu uz līdzenas vietas nošauties! – Viņš apklusa un turpināja amerikāņu angļu valodā:
– Vai dodaties uz balli, jaunkundz?
Keja ar spēju kustību atbrīvojās no vīrieša plaukstas un palūkojās viņā ar milzīgu nicinājumu.
– Jā, līdzko man būs tāda iespēja. Vai jūs varēsiet turēt līdzi? – Viņa bija pavadījusi vairākas vasaras Skotijā kopā ar brālēniem un māsīcām, tāpēc saprata, kādu apvainojumu vīrietis izteica. Keja domāja, ka viņš ir nepateicīgs lempis.
Keja nepapūlējās norādīt, kur meklējams otrs zirgs. Ja jau vīrietis uzskatīja “skuķi” par tik bezjēdzīgu, ka varēja “uz līdzenas vietas nošauties”, lai meklē zirgu pats!
Vīrietis stāvēja un pārsteigts skatījās uz Keju. Viņa sprieda, ka ir satriekusi šo cilvēku, parādīdama, ka saprot skotu valodu. Vīrietis kaut ko nomurmināja. Kejai šķita, ka viņš saka: “Tu esi Maktērna.”
Kad atskanēja šāviena troksnis, viņa nejutās pārsteigta. Tīsija plāns bija izgāzies. Vīri, kuriem bija jāsamaksā par darbu, neatnāca, un rupjais skots ieradās viens. Keja gandarīti nodomāja, ka tagad viņš patiešām palicis viens, un pamudināja ķēvi lēkšot ātrāk.
Keja juta, kā kleita raujas arvien augstāk. Viņa saprata, ka pie balles zāles nokļūs pavisam nepiedienīgā izskatā. Vējš norāva apmetņa kapuci no galvas, un Keja manīja, kā no krāšņā matu sakārtojuma izslīd sprādzes. Viņa priecājās, ka piespraudusi briljanta zvaigznītes ņiebura iekšpusē. Tās astoņpadsmitajā dzimšanas dienā Kejai uzdāvināja tēvs, un viņa negribēja pazaudēt vērtīgo dāvanu, it sevišķi tik bezjēdzīga iemesla dēļ.
Aiz muguras strauji tuvojās zirgs. Keja pagriezās un ieraudzīja, ka zirga mugurā sēž skots. Mati un bārda aizsedza viņa seju, tomēr Keja redzēja, ka vīrietis vārās dusmās.
– Apsedzies, muļķe! – viņš kliedza.
– Tagad nav laika kautrībai! – Viņa piecēlās stāvus seglos, un zirgs metās auļos. Keja dievināja jāšanu un lielu daļu mūža pavadīja zirga mugurā. Jāšanas sacensības, kurās Keja parasti guva uzvaru, bija viens no viņas iecienītākajiem laika pavadīšanas veidiem.
– Viņi nedrīkst redzēt, ka tu esi meitene, – vīrietis kliedza, pūlēdamies Keju panākt. Tomēr viņa zirgs bija tik ļoti nokrauts ar ekspedīcijai nepieciešamajām mantām, ka nespēja skriet ātri. Tomēr vīrietis steidzināja zirgu, līdz Kejai kļuva dzīvnieka žēl.
– Mums jāšķiras, – viņa paziņoja un strauji pagrieza zirgu pa kreisi. Keja vāji orientējās Čārlstonas apkaimē, tomēr viņai piemita laba virziena izjūta. Turklāt tālumā vīdēja gaisma. Viņa plānoja doties uz Tīsija namu, pārģērbties un nākamajā rītā doties uz mājām. Šajā viesošanās reizē piedzīvojumu jau bija pietiekami.
Kad vīrietis nogriezās turpat, kur Keja, un gandrīz nogrūda viņu no ceļa, bija jāliek lietā visas ilgajos treniņos gūtās prasmes, lai noturētu ķēvi pareizajā virzienā.
– Ko tu dari? – Keja viņam uzkliedza.
– Glābju tev dzīvību, – vīrietis atkliedza pretī. – Ja atgriezīsies pilsētā, tevi arestēs.
– Neviens nezina par mūsu tikšanos. – Keja palūkojās pār plecu. Viņa dzirdēja šāvienu, tomēr neredzēja cilvēkus.
– Viņi tevi redzēja!
– Nē, neredzēja! – Keja sauca.
Sievietei par lielu pārsteigumu, viņš satvēra ķēves iemauktus un parāva tik spēcīgi, ka Keja gandrīz nokrita.
Ja rokās būtu pātaga, viņa liktu to lietā.
– Tev jānāk man līdzi.
– Nenākšu! Tu esi noziedznieks!
– Tagad arī tu esi noziedzniece. Vai nu tu sekosi man, vai arī novilkšu tevi no zirga un pārmetīšu pār segliem.
Keja juta vilinājumu pārbaudīt vīrieša vārdu patiesumu. Viņa redzēja, ka zem cietumnieka skrandām ir tievs augums, un Keja bija daudz jaunāka par vīrieti, tomēr viņš šķita pietiekami stiprs, lai norautu viņu no zirga.
– Labi, – viņa atbildēja. Vīrietis negaidīti metās auļos, domādams, ka Keja sekos. Viņa gribēja pagriezties un jāt projām, tomēr tālumā atkal atskanēja šāviens, tāpēc Keja sekoja svešiniekam. Iespējams, viņš zināja kādu slēptuvi, kur abi būs drošībā. Keja domāja, ka šādas zināšanas ir visiem cietumniekiem.
Viņa sekoja vīrietim veselu jūdzi, līdz viņš šķietami nozuda tumsā. Keja apturēja ķēvi, palūkojās apkārt, bet vīrieti neredzēja. Svilpoja kāds putns, bet citu skaņu apkārtnē nebija. Pēc brīža Keja izdzirdēja zirga pakavu klaboņu. Kad vīrietis parādījās, pat biezie mati un bārda nespēja noslēpt viņa nikno sejas izteiksmi.
Keja dusmojās uz nepateicīgo svešinieku. Viņa ieveda zirgu krūmos ceļa malā un nokāpa uz zemes.
– Ja reiz tu mani panāci, es domāj‘, ka tev ir kaut kripata prāta, bet nē, tu esi dumja kā zābaks.
– Es saprotu katru vārdu, – Keja atcirta, – un man tas nepatīk. Kad atgriezīšos…
– Klusē, meitene, – viņš ieņurdējās un nogrūda Keju zemē, pielicis plaukstu pie viņas muguras.
Keja gribēja protestēt, bet izdzirdēja, ka tuvojas zirgi. Viņa nolieca galvu un juta vīrieša rokas pieskārienu. Viņš nepanesami smirdēja. Keja cerēja, ka vīrieti nav apsēdušas utis vai citi parazīti. Viņa tos nemūžam nedabūtu ārā no saviem matiem.
Netālu apstājās četri zirgi un jātnieki. Keja aizturēja elpu un gaidīja, kad viņi dosies tālāk.
– Es saku, tā bija rudmate, kura dzīvo pie Tīsija Konora. Kad viņa atskatījās, ieraudzīju seju, – skaļā balsī ierunājās viens no vīriem, un Keja ieelsās.
Skots piespieda plaukstu pie viņas mutes. Vīrietis bija ļoti tuvu, piekļāvis savu garo augumu pie Kejas, plecu pie pleca, un turēja viņu pie zemes.
Viņa sakustināja galvu, lai atbrīvotos no vīrieša plaukstas. Viņš to noņēma, tomēr uzmeta Kejai brīdinošu skatienu.
– Meitene? – viens no vīriešiem teica. – Kāpēc lai meitene palīdzētu slepkavam?
– Droši vien tieši meitenes dēļ viņš nogalināja sievu, un tagad viņi kopā bēgs projām. Visi zina, ka viņš apprecēja Grejas jaunkundzi, lai tiktu pie viņas naudas.
– Tikai muļķis spēj nogalināt tādu skaistuli!
– Jūs izklausāties kā divas tenku vāceles. Mums jāatgriežas pie Konora un jānoskaidro, vai meitene ir tur. Ja viņas tur nebūs, uzdosim Tīsijam dažus jautājumus.
Viņi pagrieza zirgus un aizjāja.
Keja nekavējoties metās pie savas ķēves, bet vīrietis satvēra apmetņa malu un norāva viņu zemē.
– Ko tu dari?
– Došos uz tēvoča mājām, lai viņu brīdinātu.
– Vai tu runā par Tīsiju?
– Protams.
– Tādā gadījumā tevi notvers un apcietinās par to,