15 sekundes. Endrū Gross

      Prologs

      Sēžot pie savas apbružātās, astoņus gadus vecās mazdas stūres, Amanda juta, kā acu priekšā viss pamazām izplūst.

      Atmiņas par to, ko viņa bija darījusi pirms nieka divdesmit minūtēm. Keitijas Perijas balss radio: “Es nupat noskūpstīju meiteni…”

      Ceļš.

      Viņa apdzina dzeltenu skolas autobusu, kas vilkās pa priekšu, un sāka apjaust, ka šis nav īstais ceļš.

      Patiesībā viss bija samežģījies jau kopš brīža, kad viņa šorīt pamodās. Pirmais bija viņas nožēlojamais, nestrādājošais tēvs, kurš viņu izrāva no dziļa miega – “Kāpēc tu vienmēr kliedz uz mani, tēt?” – , un draudēja izmest viņu no mājas uz visiem laikiem, ja viņa nemainīs savu dzīvesveidu.

      Pēc tam viņas priekšnieks, kurš allaž šķita viņu uzmanām. Protams, viņa bija kādu laiku nokavējusi. Bet galu galā: mazgāt matus tajā stulbajā frizētavā, nebija tas pats, kā to darīt kādā šikā skaistumkopšanas salonā Milānā, Francijā vai kaut kur citur. Un viņas uzpūtīgā kuratore vietējā kosmetoloģijas skolā, “2001. gada matu uzkasītāja”. Vismaz zini, kā to darīt, ja grasies mācīt draņķības, vai ne? Nu galu galā: vajadzēja būt kādam iemeslam, kāpēc tā maita bija iestrēgusi tādā mēslu bedrē kā Akropole Džordžijas pavalstī, vai ne?

      Nemaz nerunājot par Veinu, viņas tā saucamo draugu. Vakar vakarā viņiem bija iznākusi kārtējā slavenā saķeršanās. Amanda bija pārliecināta, ka viņš piecērt kasierei no Ruby’s Market, Brendijai, vai kā nu viņu tur sauca, ar lielajiem pupiem un tamlīdzīgi, un to lēto neīstā zelta kaklarotu, uz kuras prāviem burtiem bija uzrakstīts viņas vārds.

      Un te nu viņa bija – viena kavējuma attālumā no nesekmīgas atzīmes un atkal nosebojusies. Šie kursi bija vienīgie, kas šobrīd nodrošināja viņai jumtu virs galvas. Amanda mainīja joslu, tik tikko iespiezdamās pirms lēnīga SUV ar māti un bērnu iekšā. – Nu, nu, – viņa iesaucās. – Es jūs redzu, skaidrs? – Viņa ieslēdza mūziku. Šodien visa šī mēslu bedre bija kļuvusi neizturama.

      Vienīgā iespēja, kā saglabāt kaut cik skaidru galvu, bija iemest mutē pārīti oksikontīna tablešu pa trīsdesmit miligramiem katru, kā viņa to bija izdarījusi, tīrot zobus. Tas allaž palīdzēja.

      It īpaši tad, ja pa virsu uzrāva ksanaksu.

      Keitija Perija dziedāja: “Tas likās tik nepareizi, tas likās tik pareizi…”, un Amanda dziedāja viņai līdzi, rokām dejoja uz stūres.

      Viņa izdzirdēja skaļu signāltaures pūtienu. Tas atgādināja miglas tauri viņas galvā. Amanda saprata, ka sākusi mazliet līkumot. – Labi, labi… Jēzīt, sargi savu pakaļu, maita. – Vismazāk viņai bija vajadzīga policija – tieši šodien. Deviņpadsmit gadi. Bez naudas. Rāpies laukā un ej cietumā.

      Tāpat kā es, vai ne?..

      Samirkšķinājusi acis, Amanda meklēja pagriezienu, kas veda uz skolu. Viņa zināja, ka tam kaut kur tepat jābūt. Vienkārši šobrīd viss likās mazliet miglains.

      Aiz tā Burger King restorāna, pareizi..?

      Viņa pārkārtojās pagrieziena joslā. Piepeši signāltaures sāka skanēt no visām pusēm. Labi, labi… Sarkans furgons mainīja trajektoriju, tik tikko izvairīdamies no viņas, un šoferis dusmās sašķobīja seju, aiztraukdamies tālāk.

      – Pakaļa… – Amanda pagriezās, lai viņu nolamātu. Viņa nolūkojās uz pretī braucošajām mašīnām. – Jēzīt.

      Šajā brīdī viņa beidzot attapa, ka braukusi pa ceļa nepareizo pusi.

      – Debora Džīna? Debora Džīna? Mīļā, paskaties, ko tu esi aizmirsusi!..

      Deboras Džīnas Dženkinsas māte izskrēja no mājas, turēdama rokās mazdēla “didī”. Mīksto, zilo frotē audumu, kuram allaž izdevās panākt, lai astoņas nedēļas vecais Brets pasmaidītu, satverot to ar saviem burvīgajiem, mazajiem pirkstiņiem.

      Pēdējā laikā gan viņš neko daudz nesmaidīja. Patiesībā nabaga puisēnam bija kolikas vai kas tamlīdzīgs, un viņš tikpat kā neēda savu piena maisījumu. Viņa tēvam vajadzēja atgriezties no Afganistānas pēc diviem mēnešiem. Viņš vēl pat nebija redzējis savu dēlu. Tikai skaipā. Viņam bija nodrošināts darbs Walmart veikalā. Pēc tam viņi varēja apmesties paši savā mājā. Atkal sākt dzīvi no sākuma.

      – Labi, mammu, paldies… – Debora Džīna noteica, skaļi nopūzdamās, un atgriezās, lai paņemtu “didī” no mātes rokām uz kāpnēm.

      – Vai gribi, lai es arī brauktu līdzi, mīļā? – māte jautāja. – Nē, mammu, es domāju, ka mēs abi tiksim galā. Tas ir tikai kādas piecpadsmit sekundes ilgs brauciens pa ceļu… Kas gan var notikt piecpadsmit sekunžu laikā?

      – Nu labi… Tikai iesprādzē manu mazdēlu labi cieši.

      – Es apsolu, mammu, – Debora Džīna noteica, izvalbīdama acis ar iecietīgu smaidu sejā.

      Viņa aiznesa Bretu līdz vietai, kur uz celiņa bija novietots ģimenes auto. – Kādu dienu tu kļūsi par ļoti svarīgu cilvēku šajā pasaulē… – Debora Džīna sacīja Bretam. – Par ārstu vai varbūt par advokātu. Mēs ļoti leposimies ar tevi. Un, kad tā notiks, – viņa ielūkojās dēla spoži zilajās acīs, – es gribu, lai tu man kaut ko apsolītu. Gribu, lai tu man apsolītu, džekiņ, ka tad, ja es izturēšos pret tevi tā, kad tu būsi pieaudzis, tu vienkārši liksi man aizvērties! Vai varu ar to rēķināties, Bret? Ko? Vai varu?

      Debora Džīna pakutināja dēla zodu ar pirkstu kauliņiem un piepeši sadzirdēja sev aiz muguras dārdoņu. Viņa pagriezās.

      Viņai par šausmām aprūsējis auto bija izbrāzies cauri baltajam žogam, kas norobežoja ielu, un brāzās pa mauriņu tieši uz mājas pusi – uz viņas pusi – , kā šķita, pilnīgi nekontrolēti.

      – Stāt! Stāt! – Debora Džīna iekliedzās, kad automašīna sasvērās pie lielās gobas pagalmā, notēmēdama tieši uz viņas pusi. – Ak kungs Jēzu, nē…

      Viņa mēģināja aizsegt Bretu, ielūkodamās pie stūres sēdošās jaunās sievietes apjukušajās acīs. Pēdējais, ko viņa izdzirdēja, bija mūžam raižpilnās mātes šausmu kliedziens, kas pārskanēja motora troksni:

      – Debora Džīna! Debora Džīna!

      Kad Amanda atguvās, viņas automašīna atradās lielas, baltas mājas dzīvžogā.

      Māja? Viņa kā caur miglu samirkšķināja acis. Pie joda, kā viņa te nonākusi..?

      Kāda spalga balss aiz automašīnas kliedza: – Debora Džīna! Debora!

      Vai tu nebeigsi? Tevis dēļ mana galva plīst vai pušu, kundzīt.

      Maldīdamās kā pa miglu, Amanda īsti nesaprata, kas noticis. Šķiet, automašīna bija zaudējusi vadību, tāpat kā viņas prāts. Durvis bija atrautas vaļā. Viņa nedroši izrāpās laukā no automašīnas. Viņa saprata, ka izdarījusi kaut ko patiesi sliktu. Sieviete turpināja kliegt: – Bret! Bret! Ak mans Dievs, palīdziet taču, lūdzu!

      Pie joda, kas ir Brets, Amanda prātoja. Galvassāpes bija neizturamas.

      Piepeši cilvēki bija visapkārt. – Kāds man aizšķērsoja ceļu, – Amanda nomurmināja kādam, kas pasteidzās garām. Izskatījās, ka neviens viņai nepalīdzēs, tikai tai kliedzošajai sievietei.

      – Ei, paklausieties, es arī esmu savainota, – Amanda sacīja. Asinis plūda viņai pa vaigu. – Vai jūs neredzat? Vienalga…

      Tas atgādināja īsti ļaunu sapni. Pienācis laiks pamosties! Viņa sev sacīja. Taču, samirkšķinājusi acis, viņa saprata, ka notiekošais ir īsts. Un ļoti slikts.

      – Debora! Debora Džīna, mana meita! Palīdziet viņai, lūdzu! – ragana ar spiedzoši spalgo balsi nemitējās klaigāt. Tad viņa palūkojās uz Amandu. – Ko jūs izdarījāt? – Viņas seja sašķobījās sāpēs. – Ko jūs izdarījāt?

      – Es tur neko nevarēju padarīt, – Amanda noteica, apiedama apkārt automašīnai,