15 sekundes. Endrū Gross
Paklausieties, te būs manas tiesības… – Parakņājos kabatas portfelī. – Taču automašīna ir nomāta, inspektor. Es to nupat noīrēju lidostā. Nedomāju, ka man te būtu apdrošināšana. Tā pieder pie nomas līguma, vai ne..?
Cerēju, ka viņš ieraudzīs burtus “Dr. Med.” aiz mana uzvārda un ieteiks man nākamreiz būt uzmanīgākam.
Tā nenotika.
Viņš īgni noteica: – Braukšana bez apdrošināšanas polises ir pavalsts noteikumu pārkāpums, kas tiek sodīts ar piecsimt dolāru naudassodu.
– Es to zinu, inspektor, un, bez šaubām, manā automašīnā man ir apdrošināšanas polise… – Pasniedzu viņam autovadītāja apliecību. – Bet, kā jau teicu, šī ir nomāta. Es nupat to noīrēju lidostā. Baidos, ka jums vajadzēs risināt šo jautājumu ar Hertz autonomu, inspektor… Martines. – Pievērsos viņa žetonam. – Es mazliet apjuku, meklējot Marriott viesnīcu. Esmu te ieradies uz mediķu konferenci…
– Ak Marriott viesnīcu, ko? – policists noteica, paceldams augšup saulesbrilles un ielūkodamies manā automašīnā.
– Tieši tā. Man tur šovakar jāsaka runa. Paklausieties, man patiešām ļoti žēl, ja pārbraucu pāri pie sarkanā – man likās, ka gaisma ir dzeltena. Es biju nonācis strupceļā un domāju, ka būs labāk pasteigties, nekā nobloķēt satiksmi. Varbūt jūs varētu netiesāt mani pārāk bargi?
Satiksme bija atjaunojusies, un cilvēki staipīja kaklus, lēnām braukdami mums garām.
– Jūs saprotat, ka iegriezāties vienvirziena ielā? – Martiness nepievērsa nekādu uzmanību manam lūgumam.
– Es to sapratu, inspektor, – es noteicu nopūzdamies, – un tāpēc es nenogriezos, lai ne…
– Divus kvartālus tālāk ir pagrieziens, – noteica ceļu policists, pārtraukdams mani. – Gribu, lai jūs krustojumā nogrieztos pa labi un iebrauktu tur.
– Inspektor… – Es lūdzu vēl vienu reizi, jūtot, ka cerības sarūk. – Vai mēs nevarētu vienkārši…
– Divi kvartāli, – policists noteica, paturēdams manu autovadītāja apliecību. – Brauciet vien turp.
Otrā nodaļa
Jāatzīst, es jutos mazliet aizkaitināts, saskaņā ar policista norādījumiem iegriezdamies daudz klusākā ielā, kurp patruļas automašīna sekoja man cieši pa pēdām.
Atpakaļskata spogulī redzēju, kā policists aptur automašīnu tieši aiz manējās un paliek sēžam. Tad viņš izvilka rāciju, iespējams, lai pārbaudītu manas automašīnas un vadītāja apliecības numuru datorā. Tā viņš vismaz uzzinās, ka es neesmu viens no “Amerikas meklētākajiem noziedzniekiem”. Nespēju atcerēties pēdējo reizi, kad biju sodīts kaut vai par nepareizu automašīnas novietošanu. Atskatījos atkal un ieraudzīju, ka viņš kaut ko raksta grāmatiņā.
Tas suņabērns patiešām grasās izrakstīt man soda kvīti. Tas aizņēma kādas piecas, varbūt sešas minūtes. Dažas automašīnas pabrauca garām un tad nozuda aiz stūra apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā no mums. Visbeidzot policists atvēra durvis un izkāpa, turēdams rokā kvīšu grāmatiņu.
Viņš bija aizpildījis pārīti!
Es aizkaitināti nopūtos. – Par ko jūs mani sodāt, inspektor?
– Braukšana pie sarkanās gaismas. Braukšana bez apdrošināšanas polises… – Viņš pāršķīra lapu. – Un braukšana pa vienvirziena ielu.
– Braukšana pa vienvirziena ielu? – Asinis dzīslās uzbangoja, un es viņu izbrīnīti uzlūkoju. – Par ko jūs runājat, inspektor?
Viņš turpināja aizpildīt dokumentus, reizi pa reizei iemezdams skatienu manā autovadītāja apliecībā, kas vēl aizvien atradās grāmatiņas virspusē, un neatbildēja.
– Pagaidiet brītiņu, inspektor, lūdzu! – Es centos piesaistīt viņa uzmanību. Nevarētu teikt, ka es piederētu pie tiem, kas mēdz zaudēt galvu varas pārstāvju klātbūtnē. Dieva dēļ, es biju ķirurgs, kurš pieradis savaldīt emocijas. Apdrošināšanas polises iztrūkums bija viens – galīgi sīks pārkāpums īrētā automašīnā. Un braukšana pie sarkanās gaismas? Nu labi… Varbūt es biju palielinājis ātrumu, kamēr vēl dega dzeltenā.
Bet braukšana pa vienvirziena ielu? Kuram papīros bija vajadzīgs kas tāds? Nemaz nerunājot par to, ka es netiku braucis pa vienvirziena ielu.
Es pat nebiju sācis izpildīt pagriezienu.
– Inspektor, lūdzu, tā nav taisnība, – es lūdzos. – Es nebraucu pa vienvirziena ielu. Es zinu, ka apstājos… Varbūt es pat apsvēru to uz brīdi, kamēr nebiju sapratis, ka mani samulsinājis ielas nosaukums. Taču es tā arī nenogriezos. Turklāt es jūtos visai pārliecināts par to, ka man nav jāvadā līdzi apdrošināšanas polise, ja automašīna ir īrēta. Un tāda tā ir! Tas ir minēts kaut kur līguma tekstā…
– Man nav jāstrīdas ar jums par to, ser, – Martiness atbildēja. Es būtu varējis teikt jebko, bet viņš būtu turpinājis rakstīt, nepievēršot man uzmanību. – Ja vēlaties apstrīdēt sodu, tad kvīts aizmugurē ir sniegti norādījumi par to, kā to darīt. Jums ir tiesības…
– Es nevēlos apstrīdēt sodu! – es noteicu, varbūt mazliet nikni. – Nedomāju, ka jūs rīkojāties taisnīgi. Paklausieties… – Es centos atgriezties sākuma pozīcijā. – Es esmu ārsts. Šobrīd dodos uz golfa spēli. Man nav nekādas vajadzības saņemt sodu par braukšanu pa vienvirziena ielu. Tas izklausās tā, it kā es būtu nevesels vai tamlīdzīgi…
– Man likās, jūs teicāt, ka dodaties uz mediķu konferenci, – policists atbildēja, tikpat kā nepaceldams skatienu. – Jā, dodos, pēc tam… Paklausieties, inspektor, es atzīstu, ka varbūt šķērsoju krustojumu pie sarkanās gaismas. Un man ir ļoti žēl. Bet, lūdzu, vai jūs nevarētu piedot man to vienvirziena ielas būšanu? Jūs jau pārbaudījāt manus datus, tāpēc zināt, ka man nav bijuši tādi pārkāpumi. Un, paklausieties, ja runājam par apdrošināšanu…
– Šī ir otrā reize, kad esmu spiests jūs brīdināt, – Martiness noteica, ieskatīdamies man acīs, un viņa balss tonis pauda, ka viņš te ir tas, kurš valkā formastērpu. – Nelieciet man to darīt vēlreiz. Ja nāksies, varu apsolīt, ka tas labi nebeigsies…
Es atslīgu sēdeklī un dziļi izelpoju, apzinādamies, ka esmu nonācis līdz robežai. Tas tiesa: ja kaut kas spēja mani neprātīgi sadusmot, tad tā bija patvaļīga dienesta stāvokļa izmantošana, tikai tāpēc, ka kāds bija uzvilcis formastērpu. Biju pietiekoši pieredzējis to Centrālamerikā – šos nejēdzīgos birokrātus no valsts struktūrām, kas parasti rīkojās tikai sev par labu.
– Aiziet, – es noteicu, ieslīgdams sēdeklī dziļāk, – izrakstiet man sodu, ja jums tas ir jādara. Taču es nebraucu pa vienvirziena ielu. Un man ir tiesības pastāvēt uz to, ka neesmu vainīgs. Nav godīgi man visu laiku stāstīt…
– Pietiek! Es jūs brīdināju! – Martiness paspēra soli atpakaļ. – Kāpiet ārā no automašīnas!
– Ko? – Es viņu neticīgi uzlūkoju.
– Es teicu, izkāpiet no automašīnas, ser! Nekavējoties! – Viņa aso, pelēko acu skatiens nepieļāva iebildumus. Tālāk viss norisinājās dažu sekunžu laikā. Vēlāk es pat nespēju atcerēties, kurš bija atvēris durvis, viņš vai es. Taču nepaguvu ne attapties, kad jau atrados uz ielas, ar seju pret automašīnu, juzdams, kā rokas tiek sakrustotas man aizmugurē.
– Paklausieties…
– Ser,