15 sekundes. Endrū Gross
sānieliņā. Vai iebraukt veikala stāvvietā un nomainīt auto. Pievērsos numura zīmei un emblēmai, kuru, šķiet, biju redzējis. Un uzmanījos no policijas. Viņi bija saslēguši mani roku dzelžos nenozīmīga satiksmes pārkāpuma dēļ. Ko gan viņi izdarītu tagad, ja domātu, ka esmu nogalinājis policistu?
Apzinājos, ka man ir jāziņo par notikušo. Bija pagājušas tikai pāris minūtes, un policija droši vien vēl nemaz nezināja par atgadījumu. Pasniedzos pēc telefona un nospiedu 911. Zilais auto vēl aizvien nebija redzams. Pēc dažām sekundēm atskanēja sievietes balss. – Palīdzības dienests…
– Es nupat redzēju slepkavību! – es iekliedzos, ieslēdzis skaļruni. – Policista! Viņa automašīnā. Tajā… – Piepeši aptvēru, ka nemaz nezinu ielas nosaukumu. Martiness to nebija pieminējis. – Ak Dievs, – es izstomīju. – Es nezinu ielas nosaukumu. Tā nogriežas no galvenās ielas. Netālu no Beišordraivas…
– Ser, vai jūs teicāt, ka upuris bijis policists? – sieviete jautāja, reaģējot uz nupat dzirdēto. – Patruļas mašīnā? Man vajadzēs pierakstīt jūsu uzvārdu. Un vietu, no kurienes jūs zvanāt. Vai jūs vēl aizvien esat turpat? Vai varat nosaukt mums patruļas mašīnas numuru?
– Nē, nē. – Nebiju drošs par to, ko lai saka. – Es braucu pa šoseju. Tas cilvēks, kurš to izdarīja, aizbrauca ar zilu sedanu. Es šobrīd viņam sekoju!
– Ser, man nāksies jūs lūgt braukt malā un atgriezties notikuma vietā, – sieviete mani steigšus izrīkoja.
Sasodīts. Man nācās apstāties pie luksofora. Paslējos augšup un mēģināju saskatīt kaut ko pāri stāvošo automašīnu jumtiem.
Nekā. Tas suņabērns gatavojās izbēgt! Mēģināju koncentrēties uz to, ko biju saskatījis uz numura zīmes. Pūķi vai čūsku, vai putnu. Šķiet, ka sarkanu. Jā, sarkanu. Skaidri zināju tikai to, ka tā nebija Floridas numura zīme. Tomēr es nespēju to pilnībā atsaukt atmiņā. Viss bija norisinājies pārāk strauji.
– Ser, man jums jālūdz atgriezties nozieguma vietā, – palīdzības dienesta operatore atkal atkārtoja. – Un man vajadzēs jūsu uzvārdu.
Luksoforā iedegās zaļā gaisma. Es izkustējos no vietas. Manu uzvārdu?.. Jau grasījos to nosaukt, iespiedis gāzes pedāli grīdā, braukdams ar sešdesmit jūdzēm stundā piepilsētas ielā ar blīvu satiksmi. – Tas ir…
Tad es aprāvos.
Dažus metrus priekšā atradās zils sedans, kas atgādināja to, kuru es biju redzējis, un tas līkumoja starp pārējām mašīnām. – Pagaidiet! – es iesaucos tā, it kā mani būtu ķērusi elektriskās strāvas izlāde. – Tas var būt viņš!
– Ser, jums nav jākļūst par varoni… – dispečere iekliedzās. – Nosauciet pazīmes. Mēs par to parūpēsimies.
Varonis? Es necentos kļūt par varoni. Es gribēju rīkoties pareizi un tajā pašā laikā glābt savu ādu! Doties atpakaļ uz nozieguma vietu? Bet numura zīmes vai citas pazīmes? Zināju, ka man nāksies trakoti grūti izskaidroties ar policiju tajā vietā.
Man nācās apstāties pie nākamā luksofora. Taču apstājās arī zilais auto, kas atradās apmēram desmit mašīnu tiesu pirms manis. Ieraudzīju ceļazīmi, kas vēstīja par nobrauktuvi uz I – 10 autostrādes, tieši sev priekšā! Jādomā, ka viņš devās turp. Gaismas luksoforā nomainījās, un zilā automašīna sāka braukt. Es pieliecos un nopētīju numura zīmi, pirms tā tika aizsegta skatienam, un ievēroju gaišo pamatni, kuru biju redzējis jau agrāk.
– Ser…
Zināju, ka pazaudēšu automašīnu no acīm, ja dispečere turpinās klaigāt uz mani. Gaidīju vairākas mokošas sekundes, lai automašīnas man priekšā sāktu kustēties, un ikviens nervs manā ķermenī likās saelektrizēts un saspringts.
Tad es klusībā noteicu: pie joda, Henrij. Aiziet!
Es iebraucu pagrieziena joslā un pasteidzos šķērsot krustojumu, neskatīdamies uz luksoforu. Es arī tāpat biju nepatikšanās līdz ausīm!
– Šoferis zilā sedanā brauc pa galveno ielu uz I – 10 nobrauktuves pusi! – es iekliedzu klausulē. To izdzirdējusi, dispečere lika man apstāties trešo reizi.
Es nepievērsu tam uzmanību. Atkal pamanīju automašīnu – mūs šķīra kādi desmit vai divpadsmit spēkrati. Es turpināju palielināt ātrumu, apdzīdams citas automašīnas.
Mūs šķīra vairs tikai astoņi auto.
Tad sev par pārsteigumu es ievēroju citu zilu automašīnu! Tā atradās nedaudz priekšā pirmajai, kurai sekoju.
Kura bija īstā?
Nevienai no abām nebija vietējās pavalsts numura zīmju, taču otrajai – tai, kura atradās priekšā – uz zīmes bija redzams vēl kaut kas, un, samiedzis acis saulē, es ieraudzīju, ka numurs sākas ar A! Nospiedu gāzes pedāli. Spidometrs pakāpās līdz septiņdesmit jūdzēm stundā. Nu es atpaliku tikai nedaudz. Mūs šķīra piecas vai sešas automašīnas. Mēs strauji tuvojāmies šosejai. Es nokliedzu klausulē: – Te ir vēl otra automašīna!
Ja viena nogrieztos uz šosejas, bet otra paliktu uz ceļa, man nāktos izvēlēties.
Pirmā manis pamanītā automašīna ieslēdza pagrieziena rādītāju un sāka nogriezties uz šosejas pusi, palielinot ātrumu. Es nespēju saskatīt numura zīmes, tikai burtus AD un varbūt arī J vai ko tamlīdzīgu… Daļu numura es nespēju ieraudzīt. Otrā automašīna turpināja braukt taisni. Un tai uz numura zīmes bija vēl kaut kas.
Man nācās pieņemt lēmumu.
Es uzsaucu operatorei: – Viena no tām nogriežas uz I – 10 autostrādi rietumos. Otra turpina braukt pa galveno ielu… Es palieku tepat, – es paziņoju.
Pirmā automašīna nogriezās uz šosejas. Es pabraucu garām zem ceļa pārvada, klusībā lūgdams Dievu, kaut nu tas nebūtu Martinesa slepkava, kurš šobrīd izbēg.
Nospiedu gāzes pedāli, vēl vairāk pietuvodamies otrajai zilajai automašīnai. Tai bija gaišas numura zīmes, tāpat kā sedanam nozieguma vietā. Es sāku saskatīt numuru. AB4… Es nezināju. Varbūt tas bija īstais.
Un tur bija arī kāds attēls…
Palielināju ātrumu, pamazām virzīdamies tuvāk, līdz beidzot spēju saskatīt visu numura zīmi. AB4-699.
Tas bija Tenesī numurs. Un attēls… Tā bija ASV armijas emblēma.
Un aizmugures logā rēgojās uzlīme. “Pasignalizē, ja atbalsti mūsu karaspēku.”
Vai tas varēja būt īstais?
Piebraucot tam līdzās, es ieraudzīju, ka pie stūres sēž sieviete. Un aizmugures sēdeklī atradās bērns. Vienīgais, par ko es jutos pārliecināts, bija fakts, ka cilvēks, kurš brauca ar slepkavas automašīnu, bija vīrietis! Braucu līdzās zilajam auto, noraudzīdamies uz to ar satriektu skatienu. Sieviete palūkojās uz mani tā, it kā es būtu kāds trakais, un mainīja joslu.
– Sasodīts! – Uzsitu ar plaukstu pa stūri. Slepkava bēga projām pa I – 10 autostrādi. Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Piepeši es aptvēru situācijas nopietnību. Man vajadzēja doties atpakaļ uz notikuma vietu un pastāstīt policijai visu, ko zināju. Man vajadzēja stāties pretī bariņam sašutušu, niknu pogaino, kuri tikpat labi varētu notriekt mani zemē un atkal ieslēgt roku dzelžos.
– Man jāzina jūsu uzvārds, ser! – palīdzības dienesta operatore neatlaidās.
Vai viņi kaut uz mirkli noticēs manis teiktajam? Ka es vajāju zilo automašīnu. Slepkavas automašīnu. Man nebija nekādu konkrētu pazīmju tās atpazīšanai. Tie būs tie paši policisti, kuri nupat bija