15 sekundes. Endrū Gross
es redzēju, kā viņš tika nogalināts, Liza! Kamēr viņš rakstīja man brīdinājumu. Tāpēc ka es esmu ārsts un metos turp, lai palūkotos uz viņu, taču viņš jau bija miris. Taču visi, kas brauca garām tieši šajā brīdī, redzēja, kā es ielūkojos viņa automašīnā. Ieslēdz ziņas. Esmu drošs, ka mans vārds tiek minēts kā aizdomās turamā vārds.
– Aizdomās turamā? Henrij, viņi acīmredzot uzskata tevi par kādu citu. Par to, par kuru viņi uzdeva visus tos jautājumus. Tev vajag tikai visu noskaidrot un… Un ko tu darīji pēc tam, kad redzēji, kā tas notiek? Tu taču piezvanīji uz 911, vai ne?
– Jā, protams, es piezvanīju uz 911. Bet tajā pašā laikā es metos pakaļ automašīnai. Kaut kas tajā piesaistīja manu uzmanību, kad noskatījos, kā tā aizbrauc… Nezinu, varbūt tas bija instinkts, taču es nodomāju, ka tas suņabērns atrodas tieši man priekšā un var izbēgt. Un es biju vienīgais, kas to redzēja. Tāpēc es metos viņam pakaļ, taču nespēju panākt. Atpakaļceļā es ieraudzīju vienu no tiem policistiem, kuri mani bija aizturējuši pirmīt – tici man, Liza, tas puisis bija pilnīgākais pakaļa. Viņš pamanīja mani pie stūres un izvilka pistoli.
– Tu nedevi viņam nekādu iemeslu šaut?
– Liza, lūdzu, nesāc te tēlot advokāti! Varbūt es kritu panikā. Kad bija pēdējā reize, kad kāds ir nomērķējis ar pistoli uz tevi? Tas puisis man jau iepriekš bija draudējis. Tāpēc es mainīju joslu, un viņš sāka šaut, un loga stikls sašķīda. Ko man vajadzēja darīt? Man likās, ka viņš mani nogalinās, Liza! Paklau, es nezinu, vai rīkojos pareizi vai nē, taču es biju nobijies par savu dzīvību… Tāpēc rezultātā es burtiski aizbēgu no slepkavības vietas – no policista slepkavības vietas! Un tas policists bija saslēdzis mani roku dzelžos pirms desmit minūtēm. Un mani sasodītie pirkstu nospiedumi bija visās malās!
– Labi. Labi, Henrij, ļauj man apdomāties… Vai tev izdevās saskatīt numura zīmes? Tai zilajai automašīnai, kuru tu pieminēji?
– Kādu daļu. AMD vai ADJ… Tas viss notika ļoti ātri. Taču tās noteikti bija no citas pavalsts. No Dienvidkarolīnas. Es to zinu, tāpēc ka es…
– Henrij, paklausies… Lūk, ko mēs darīsim. Mēs atradīsim kādu iespēju, lai tu varētu aiziet un padoties. Tev nebija nekāda motīva nogalināt to policistu, vai ne? Tu teici, ka viņš gatavojās tevi palaist vaļā. Un tev noteikti nebija ieroča…
– Dieva dēļ, man pat nepieder ierocis, Liza! Tu to zini. Nemaz nerunājot par to, ka es tikko biju izkāpis no lidmašīnas.
– …un tas ir pilnīgi saprotams, – viņa turpināja spriest, – kāpēc tu kriti panikā un domāji, ka tev ir jābēg. Viņi uz tevi šāva. Spriežot pēc tevis teiktā, mēs mierīgi varam…
– Liza, paklausies! – es viņu pārtraucu. – Ir vēl kaut kas…
– Vēl kaut kas, Henrij?.. – viņa jautājoši noteica. – Kas tad vēl varēja notikt?
Es ievilku elpu. – Baidos, ka daudz kas. Es nevaru vienkārši padoties. Tieši to es centos tev pateikt. Viss ir krietni vien nopietnāk.
Devītā nodaļa
– Tu atceries Maiku Dinofrio no Eimhērstas? – Atgādināju viņai, ka reiz mēs visi bijām tikušies Bokas “Meisnera centrā” pirms pāris gadiem, kad viņš bija iebraucis pilsētā. – Jā, domāju gan, – viņa nenoteikti atbildēja, īsti nepārliecinādama mani, ka tiešām atceras. – Un..?
– Viņš arī ir jurists. No Džeksonvilas. Mums bija paredzēts spēlēt golfu pirms manas konferences. Man nebija ne jausmas, kurp doties, kad aizbraucu no notikuma vietas, tāpēc pametu savu īrēto automašīnu un sameklēju taksometru…
– Taksometru?
– Jā, Liza, taksometru! Es nevarēju braukāt apkārt savā automašīnā. Visi pilsētas policisti to meklēja. Sasodītie logi bija izbiruši. Un tāpēc es devos turp. Uz viņa māju… pie Maika. Lai izdomātu, kā es varu padoties.
– Labi… – Jutu, ka viņa sāk zaudēt pacietību.
– Nu, es tev vēl nepateicu, Liza… un viņš bija miris!
– Miris? – Viņas balss aprāvās. – Tavs draugs..?
Klusumā, kas radās pēc šiem vārdiem, es sajutu, kā viņa cenšas to visu aptvert – kā mani bija apturējis policists, kā es tiku izvilkts ārā no automašīnas un saslēgts roku dzelžos, kā pēc tam tika nogalināts policists, kā es biju neprātīgi aizbēdzis no notikuma vietas, mezdamies pakaļ ļaundarim. Un tagad vēl Maiks…
Un sev par izmisumu es sajutu, ka viņai tas vairs īsti nav pa spēkam.
– Jā. Viņš bija jurists, Liza. Iedomājos, ka viņš varētu man palīdzēt padoties. Policisti uz mani šāva, un man nebija ne jausmas, kurp doties. Un tagad viņam ir pāris caurumi krūtīs, bet man nav ne mazākās nojausmas par to, kāpēc un kas īsti notiek! Esmu pilnīgi drošs par to, ka vienīgais vienojošais posms biju es! Pie joda, kas īsti notiek?
Viņa neatbildēja, un, jo garāka kļuva pauze, jo vairāk tā sāka mani satraukt. – Es nezinu, Henrij, – viņa beidzot man atbildēja. – Kāpēc tu nevarētu man pateikt, kas īsti notiek?
– Nē, lūdzu, Liza, nebrūc man virsū. Tev ir jāsaprot. Tu sasodīti labi zini, ka jebkurā gadījumā es neesmu spējīgs uz ko tādu! Esmu te ieradies uz konferenci “Ārsti bez robežām”. Man šovakar vajadzēja teikt runu par savu darbu Nikaragvā un mazliet uzspēlēt golfu, Dieva dēļ! Viss pārējais…
– Labi, labi… – Liza uz brīdi apklusa, saklausīdama satraukumu manā balsī. – Paklau, Henrij, man ļoti žēl, ka tā gadījās ar tavu draugu, taču šobrīd es domāju tikai par tevi. Vai ir kāda iespēja, ka tavs draugs Maiks varētu būt saistīts ar to visu? Ar to policistu vai ar puisi, kuru viņi acīmredzot meklēja?
– Es nezinu. – Apdomāju šo pieņēmumu. – Nē, tas būtu neiespējami. Neviens pat nezināja, ka mēs gatavojamies satikties. Taču, no otras puses…
– Kas no otras puses, Henrij?
– Tas, ko es tev centos pateikt jau iepriekš… Tas, ko es ieraudzīju uz šāvēja automašīnas, uz viņa numura zīmes, kad metos viņam pakaļ. Tas pats attēls ir arī uz Maika automašīnas. Tas ir cīņas gailis. Emblēma. No Dienvidkarolīnas universitātes. Šobrīd es uz to skatos.
– Cīņas gailis? Kāds tam sakars ar to visu?
– Es nezinu, kāds tam ir sakars, Liza! – Mana balss paaugstinājās vismaz par oktāvu. – Tur mācās Maika dēls. Nezinu, vai tam vispār ir kāds sakars, vai arī tā ir tikai sagadīšanās. Taču tu tikko pajautāji, vai viņš varētu būt iesaistīts.
– Labi, labi… Ļauj man to nokārtot, – Liza noteica. – Mums ir jānoskaidro, kas ir tas otrais. Tas, par kuru policisti noturēja tevi. Taču šobrīd tev kādu laiku vajadzētu noiet pagrīdē. Un Dieva dēļ, ja policija tevi atradīs, Henrij… lūdzu, nepretojies! Pacel rokas gaisā un ļauj, lai viņi tevi saņem ciet, labi? Viņi domā, ka tu esi nogalinājis vienu no viņiem!
Es izpūtu elpu. – Labi… – Tad es piebildu: – Ak kungs… – Manā galvā sāka veidoties satraucoša doma. – Tev tas ir jāpasaka Holijai, Liza. Kamēr vēl viņa nav izdzirdējusi no saviem draugiem, izlasījusi feisbukā vai tamlīdzīgi. Mans vārds būs dzirdams visos ziņu izlaidumos, ja tas vēl nav noticis. Līdz vakaram to zinās visa sasodītā pasaule. Varbūt viņi to zina jau tagad!
– Labi. Es saprotu. Tev taisnība. Es to izdarīšu, kad mēs būsim par visu vienojušies. Runājot par to… – Viņa uz brīdi uzsvērti apklusa. – Redzu,