Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners
roku balstu.
Tagad es vēroju Džūliju, sviedru lāses uz viņas pieres un grēcīgo mirdzumu acīs un kaut ko atcerējos. Tēva rokas kavējās pie viņas kakla, kad rotas sprādze jau bija aizdarīta, un viņas āda uztvēra tēva gredzenu dārgakmeņu mesto atspīdumu…
Džūlijai bija astoņpadsmit gadi. Viņa vairs nebija bērns.
– Kur tu biji? – es jautāju. – Adriāna domāja, ka tu guli augšstāvā.
Neatbildējusi Džūlija tikai satvēra mani aiz rokas un veda pa kāpnēm uz trešo stāvu, kur bija mūsu guļamistabas. Arančīno neiebilstot ļāva, lai viņu nesu. Mēs iegājām manā istabā, kur zem kājām čaukstēja smaržīgas niedres. Sienas bija nokrāsotas zilos un dzeltenos toņos, ko biju iecienījusi. Nišā pie manas šaurās gultiņas kūpēja svece, apgaismojot Bizantijas ikonu ar Jaunavu un mazo Jēzu; tā bija tēva dāvana. Stūrī bija noliktas ādā iesietas grāmatas, ko man no Pizas universitātes sūtīja Čezāre; tie bija Petrarkas un Dantes soneti, ko es kāri lasīju nakts stundās sveču gaismā.
– Jēzus, glāb mūs! Ārā ir īsta pekle. – Džūlija norādīja uz krūku un lēzeno trauku, kas bija nolikts uz maza galdiņa. – Lūdzu, iedod man mitru drānu, citādi es tūlīt zaudēšu samaņu.
Es izlaidu Arančīno no rokām un paņēmu drānu, kas mirka bļodā. – Tu gāji uz laukumu, vai ne? – es jautāju. Viņa nopūtusies pievēra acis un laida drānu pār kaklu un krūtīm.
Es nepacietīgi gaidīju. – Nu? Vai tu biji laukumā?
Džūlija atvēra acis. – Un kā tev šķiet?
– Tu aizgāji bez atļaujas, kaut gan Adriāna īpaši piekodināja palikt mājā? – Es spēji ievilku elpu.
– Protams, – Džūlija atbildēja, it kā tas nebūtu nekas īpašs, it kā jaunas, augstdzimušas sievietes katru dienu staigātu pa ielām bez pavadoņiem, kamēr pilsēta lēni gruzd, gaidot konklāva lēmumu.
– Vai tu… kaut ko redzēji? – es jautāju. Mani vienlaikus pārņēma apbrīna par šādu pārdrošību un aizvainojums, ka viņa nav aicinājusi mani līdzi.
– Jā. Neģēļus, kas bariem staigāja apkārt un zvērēja atriebties, ja netiks ievēlēts kardināls della Rovere. – Džūlija saviebās. – Viņi atstāja atkritumus laukumā un aplaupīja ticīgos, kas tur pulcējās. Pāvesta gvardei nācās viņus izklīdināt. Kāds kauns!
– Adriāna mūs brīdināja. Viņa teica, ka pirms jauna pāvesta ievēlēšanas ielas kļūst bīstamas.
Džūlija brīdi klusēja. – Vai šeit ir Adriāna? Vai arī es runāju ar savu Lukrēciju? – Es mīlēju Adriānu, bet nevēlējos viņai līdzināties; redzot manu izbīli, Džūlija piebilda: – Protams, bija bīstami, bet kā gan citādi mēs varētu uzzināt jaunumus? Adriāna mums neko nepateiks. – Viņas balsī ieskanējās degsme. – Konklāvs nespēj vienoties. Nevienam nav pietiekams balsu skaits. Rīt viņiem pasniegs tikai maizi un ūdeni.
Es aizmirsu savas dusmas un apsēdos uz gultas. Jo ilgāk kardināli ievēl jaunu pāvestu, jo bargāks kļūst viņu ieslodzījums Siksta kapelā. Ja pāvesta krēsls ir tukšs pārāk ilgi, var sākties nemieri, un ērtību samazināšanas mērķis bija panākt ātru balsojumu. Tomēr bija aizritējušas jau četras dienas bez jaunās vēsts, un Romā visi dzīvoja saspringti.
– Viņi noteikti ir izbadējušies, – Džūlija turpināja. – Un pārkarsuši aiz saviem aizmūrētajiem logiem un durvīm. Bet neviens nespēj uzvarēt… tikai tavs tēvs, kurš jau šobrīd pārvilina savā pusē neizlēmīgos. – Viņa brīdi klusēja, apsvērdama savus vārdus. – Ja viss noritēs atbilstoši iecerei, kardināls Bordža būs mūsu jaunais Svētais Tēvs.
Savaldījusies es nepacēlu skatienu pret debesīm. Džūlija reizēm runāja ļoti samāksloti.
– Tēvs jau iepriekš ir zaudējis, – es atgādināju, gan nepiebilstot, ka tas notika divas reizes. Es biju pārāk maza, lai pati šīs neveiksmes piedzīvotu, bet bieži dzirdēju stāstu par tām. Tēvs ik pa brīdim paziņoja, ka reiz kļūs par pirmo Bordžu, kas sekos viņa nelaiķa tēvoča Kaliksta Trešā pēdās. Bet kopš tā laika bija valdījuši arī citi pāvesti, ieskaitot nupat mirušo Innocentu, kam tēvs uzticīgi kalpoja, kaut gan pagaidām tas nebija nodrošinājis viņam augsto amatu.
– Tas bija iepriekš, – Džūlija noteica. – Tagad viss ir mainījies. Lukrēcija, vai tās mūķenes tev nemāca neko no tā, kas notiek pasaulē aiz klostera mūriem? – Viņa negaidīja manu atbildi un izlikās neredzam manu drūmo skatienu. Noņēmusi matu tīkliņu, viņa ļāva mitrajām, kastaņbrūnajām cirtām noslīgt pār pleciem. – Tūlīt paskaidrošu. Lorenco de Mediči ir miris, un Milānā valda tirāns Sforca. Venēcija paliek nomaļus, bet Neapoles karaliskā dzimta notverta lamatās starp Franciju un Spāniju, jo abas apgalvo, ka tām ir tiesības uz troni. Tikai pāvests var novērst haosu. Šobrīd Romai ir ārkārtīgi nepieciešams vadonis, kurš izprot varas ceļus un var atjaunot mūsu… Ak, vienalga! – viņa aizkaitināta iesaucās, jo man viņas paštaisnais tonis bija apnicis, un es pievērsos Arančīno, kurš stūrī vajāja moskītu. – Nesaprotu, kāpēc tā pūlos. Tu vēl esi bērns.
Piepešās sāpes pakrūtē pārsteidza mani nesagatavotu. Līdz šim es nebiju uzdrošinājusies apšaubīt neko no Džūlijas teiktā, jo uzskatīju viņu par daudz pasaulīgāku, kaut gan kaitinošu, vecāko māsu. Mēs pēdējos piecus gadus dzīvojām saticīgi, bet viņa bija precējusies un visā Romā izslavēta kā daiļā Farneze, kamēr es – tikai meitene bez krūtīm un zināšanām – par sievišķības noslēpumiem. Bet todien es biju kaut ko uzzinājusi; man piederēja dārga velte, par kuru mani apskauda māte, un es neļaušu Džūlijai pret mani izturēties kā pret muļķa meitēnu.
– Ja jau es esmu tāds bērns, mani nevar vainot, ja izpļāpāšos par tavu šodienas pastaigu, kad apdraudēji savu dzīvību parastu baumu dēļ, – es noteicu.
Džūlija sastinga, ievijusi pirkstus matos. Viņa ilgi vēroja mani un tad pasmaidīja. – Vai es dzirdu draudus? Īstas Bordžas cienīga rīcība!
Mani pārņēma prieks. – Ja tu runā patiesību un tēvs kļūs par jauno pāvestu, es esmu pelnījusi zināt, kā tas ietekmēs mani.
– Protams. – Džūlija aplaizīja lūpas. – Kas tevi interesē?
– Viss, – es atzinu, pati sevi izbrīnīdama. Līdz šim es nebiju pievērsusi uzmanību intrigām un reti spēru savu kāju Vatikānā, jo biju aizņemta ar mācībām klosterī. Tomēr aiz mūsu durvīm notika satricinošas pārmaiņas, un tēvs bija ierauts to virpulī. Piepeši uz spēles bija likta visa mana nākotne, pilna ar vilinošām iespējām.
Džūlija pieliecās tuvāk. – Kardināli iegāja kapelā, pārliecināti, ka uzvarēs kardināls della Rovere. Viņš jau vairākus mēnešus iekopa augsni, uzpērkot visus iespējamos atbalstītājus. Klīst baumas, ka pat Francijas karalis Šarls samaksāja divdesmit tūkstošus dukātu, lai nodrošinātu troni della Roverem. Tomēr, tiklīdz aizbultēja logus un aizslēdza durvis, noskaņojums konklāvā mainījās. Della Roverem ir ienaidnieki, pat vairāk, nekā viņš domāja. Piemēram, Milānas kardināls Sforca. Hercogs nevēlas, lai tronī sēstos franču pakalpiņš, un…
– Kā tu to visu zini? – es Džūliju pārtraucu. Arančīno murrādams uzlēca uz matrača. Es noglāstīju viņam muguru, nenovēršot skatienu no Džūlijas. – Konklāvam ir liegta saziņa ar pasauli, lai ievēlēšanas ceremonija saglabātu svētumu. Es gribēju pierādīt, ka neesmu tik tumsonīga, kā viņai šķiet, tomēr viņa nepacietīgi pamāja ar roku.
– Jā, jā. Svētumu tam pūlim laukumā, iespējams, bet ne jau