Lielie mazie meli. Laiena Moriartija
tā, – Medelaina apstiprināja, it kā tā būtu atbilde uz jautājumu. – Turklāt viņai ir arī tikpat burvīgs un bagāts vīrs. Viņi vēl aizvien mēdz sadoties rokās. Un vēl viņš ir arī jauks. Viņš pērk dāvanas man. Nudien, nesaprotu, kāpēc es vispār vēl draudzējos ar Selesti. – Medelaina paskatījās pulkstenī. – Ak, viņa ir bezcerīga. Nekad neierodas laikā! Labi, es tikmēr tevi izprašņāšu. – Viņa paliecās uz priekšu un vērīgi uzlūkoja Džeinu. – Vai tu šajā pussalā esi ieradusies nesen? Līdz šim es tevi neesmu redzējusi. Ja mūsu bērni ir vienā vecumā, mums būtu vajadzējis saskrieties sporta zālē, skolā vai kur citur.
– Mēs pārcelsimies šurp tikai decembrī, – Džeina paskaidroja. – Šobrīd mēs dzīvojam Ņūtonā, taču es nolēmu, ka būtu jauki kādu laiku padzīvot līdzās okeānam. Tā laikam bija tāda pēkšņa kaprīze.
Šie vārdi uzradās paši no sevis, un Džeina par tiem vienlaikus nopriecājās un samulsa.
Viņa mēģināja runāt kaprīzi, it kā patiešām būtu kaprīza meitene. Viņa pastāstīja Medelainai, ka pirms dažiem mēnešiem bija aizvedusi Zigiju uz pludmali, pie kādas daudzstāvu mājas ieraudzījusi plakātu par izīrējamiem dzīvokļiem un nodomājusi: “Kāpēc gan mēs nevarētu apmesties netālu no pludmales?”
Galu galā tie nebija meli. Ne gluži.
Viena diena pludmalē, viņa bija sev atkal un atkal sacījusi, stūrēdama pa garo, kalnaino ceļu, it kā viņas domas kāds noklausītos un apšaubītu viņas rīcības motīvus.
Pirivī pludmale bija viena no desmit skaistākajām pludmalēm visā pasaulē! To viņa bija kaut kur izlasījusi. Viņas dēls bija pelnījis ieraudzīt vienu no desmit skaistākajām pludmalēm visā pasaulē. Viņas skaistais, neparastais dēls. Sirdij smeldzot, Džeina nemitīgi ielūkojās atpakaļskata spogulī.
Viņa nepateica Medelainai, ka tobrīd, kad viņi, smilšaini un lipīgi, roku rokā bija devušies atpakaļ uz automašīnu, viņas prātā bija skaļi atbalsojies vārds “palīgā”, it kā viņa censtos kaut ko izlūgties: risinājumu, izdziedināšanu, atelpu. Kādu atelpu? Kādu izdziedināšanu? Kādu risinājumu? Viņa sāka elpot seklāk un juta, ka uz pieres gar matiem izspiežas sviedri.
Tad viņa pamanīja plakātu. Viņu Ņūtonas dzīvoklim bija beidzies īres termiņš. Šis trīsistabu dzīvoklis atradās neglītā, nedzīvā sarkanu ķieģeļu namā, taču no tā līdz pludmalei bija tikai piecu minūšu gājiens.
– Ja nu mēs pārceltos uz šejieni? – viņa bija uzrunājusi Zigiju, un viņam bija iemirdzējušās acis, un pēkšņi bija radusies sajūta, ka šis dzīvoklis ir tieši tas, kas palīdzēs tikt galā ar visu nelāgo. Ļaudis to sauca par jaunas dzīves uzsākšanu. Kāpēc gan viņa ar Zigiju nevarētu sākt jaunu dzīvi?
Džeina nepastāstīja Medelainai, ka, cenzdamās sakārtot savu dzīvi, viņa kopš Zigija piedzimšanas bija uz sešiem mēnešiem īrējusi daudzus dzīvokļus visā Sidnejā. Viņa nepateica, ka varbūt visu šo laiku bija metusi lokus, aizvien vairāk tuvojoties Pirivī pludmalei.
Un vēl viņa nepateica Medelainai, ka, pēc īres līguma parakstīšanas ejot ārā no nekustamā īpašuma aģentūras, viņa pirmo reizi bija pa īstam pamanījusi pussalā dzīvojošos ļaudis – ar zeltainu ādu un pludmalē izbalējušiem matiem – un iedomājusies par savām baltajām kājām, kas slēpās zem džinsiem, un tad aptvērusi, ka viņas vecāki ļoti uztrauksies, būdami spiesti stūrēt pa to līkumaino pussalas ceļu. Turot stūri, tēta pirkstu kauliņi būs pavisam balti, tomēr viņi tik un tā brauks un nežēlosies, un pēkšņi Džeinu bija pārņēmusi pārliecība, ka viņa nupat ir pieļāvusi patiesi nelāgu kļūdu. Taču nu jau bija par vēlu.
– Un te nu es esmu, – viņa neveikli nobeidza.
– Tev te ļoti patiks, – Medelaina jūsmīgi sacīja. Tad viņa sakārtoja ledus kompresi uz savas kājas un saviebās. – Au. Vai tu proti sērfot? Un tavs vīrs? Vai arī man vajadzētu teikt – tavs partneris? Vai arī puisis? Draudzene? Es mierīgi pieņemu jebkuru variantu.
– Man nav vīra, – Džeina atteica. – Un partnera arī nav.
Es esmu viena pati. Vientuļā māte.
– Nopietni? – Medelaina izdvesa tā, it kā Džeina nupat būtu paziņojusi kaut ko visnotaļ pārdrošu un brīnišķīgu.
– Tieši tā, – Džeina muļķīgi pasmaidīja.
– Zini, citi labprāt mēdz to aizmirst, taču arī es savulaik biju vientuļā māte, – Medelaina paziņoja. Tad viņa izslējās un pacēla galvu, it kā grasītos uzrunāt bariņu cilvēku, kuri ar viņu nav vienisprātis. – Vīrs mani pameta, kad mana vecākā meita vēl bija pavisam maza. Ebigeila. Viņai ir četrpadsmit gadu. Es arī biju ļoti jauna, gluži tāpat kā tu. Man bija tikai divdesmit seši gadi, lai gan man pašai šķita, ka tas jau ir milzīgs vecums. Man bija ļoti grūti. Būt vientuļai mātei ir ļoti grūti.
– Jā, bet man ir mamma un…
– Jā, protams, protams. Es negribu teikt, ka mani neviens neatbalstīja. Arī mani vecāki man palīdzēja. Bet, ak dievs, bija tādi vakari, kad Ebigeila saslima, vai arī es saslimu, vai, vēl ļaunāk, kad mēs abas bijām slimas, un… nu, jā. – Medelaina aprāvās un starojoši pasmaidīja. – Mans bijušais vīrs tagad ir apprecējies ar citu. Viņiem ir maza meitiņa, aptuveni vienā vecumā ar Kloī, un Neitens ir kļuvis par gada labāko tēvu. Kad vīrieši tiek pie vēl vienas iespējas, tā gadās bieži. Ebigeila domā, ka viņas tētis ir brīnišķīgs. Tikai es vienīgā vēl neesmu viņam piedevusi. Runā, ka piedot esot labi, taču es nepiekrītu. Es savu aizvainojumu esmu ļoti iemīļojusi. Es par to gādāju kā par mazu mājdzīvnieku.
– Patiesībā es arī neesmu piedošanas piekritēja, – Džeina atzinās.
Medelaina pasmaidīja un nomērķēja uz viņu ar tējkaroti.
– Visu cieņu. Nekad nepiedod. Nekad neaizmirsti. Tāda ir mana devīze.
Džeina īsti nesaprata, vai tas bija joks.
– Un kā tad ir ar Zigija tēti? – Medelaina turpināja. – Vai viņš vispār vēl mēdz parādīties?
Džeina pat nesarāvās. Viņa jau piecus gadus bija mācījusies savaldīties. Nu viņa juta, ka kļūst pavisam nekustīga.
– Nē. Mēs nemaz nebijām pa īstam kopā, – viņa nevainojami norunāja savu tekstu. – Es pat nezināju viņa vārdu. Tas bija… – Apklust. Ieturēt pauzi. Novērsties, it kā būtu grūti skatīties otrai acīs. – Tāds kā… viens piegājiens.
– Tu gribi teikt… vienas nakts sakars? – Medelaina nekavējoties līdzjūtīgi pārvaicāja, un pārsteigtā Džeina gandrīz iesmējās. Lielākā daļa ļaužu, it īpaši Medelainas vecumā, reaģēja ar gandrīz nemanāmu riebumu, kas it kā sacīja: es to saprotu un pieņemu, taču tagad manās acīs tu tiec pieskaitīta citai cilvēku kategorijai. Šāda nepatika Džeinai nekad nešķita aizvainojoša. Arī viņai pašai tas šķita riebīgi. Viņa gluži vienkārši vēlējās, lai šis konkrētais sarunas temats tiktu izbeigts uz visiem laikiem, un lielākoties tieši tā arī notika. Zigijs bija Zigijs. Nekāda tēta viņam nebija. Dzīvojam tālāk.
– Kāpēc tu nevari pateikt, ka esi šķīrusies no bērna tēva? – māte savulaik bija vaicājusi.
– Melos var sapīties, mammu, – Džeina atteica. Viņas māte neprata melot. – Šādā veidā sarunu var gluži vienkārši izbeigt.
– Es vēl atceros savus vienas nakts sakarus, – Medelaina skumīgi noteica. – Ko tikai es nedarīju deviņdesmitajos gados! Kaut