Kaisles atspulgi. Anna Deivisa
vēl vērtīgāka tāpēc, ka ir arī otra. Gluži kā divas gleznas vai vāzes, vai kaut kas cits. Ikviens saprātīgi domājošs vīrietis gribētu jūs abas.
– Laid mani vaļā! – Greisa bija sākusi pretoties Stīvena apskāvienam un nu jau izrāvās brīvībā. – Tu esi absolūti nemorāls, Stīven Vilkins! Un tu gribi teikt, ka Džordžs ir tāds pats kā tu?
Viņš piešķieba galvu uz vienu pusi. – Bet tu jau esi tāda pati, Greisa. Atzīsti to. Uz kurieni tu iesi?
Viņa bija devusies projām, zariem brīkšķot zem kājām, un Stīvenam nācās skriet, lai viņu panāktu.
– Tu nemūžam nebūtu mani noskūpstījis, ja nedotos karā. Kāda nekaunība!
– Taču es dodos karā. – Stīvens viņu panāca. – Un, ja tu gribi, lai es izvēlētos tevi, nevis tavu māsu, – ja vēlies būt mana sirdspuķīte un sūtīt man iesmaržinātas vēstules un mazas matu šķipsniņas, un ilgoties pēc manis, un skumt – nu, es to uzskatīšu par vislielāko godu, Greisa. Un es arī ilgošos un skumšu pēc tevis.
– Kā gan tu vari iedomāties, ka es gribētu pēc tevis ilgoties!
Viņi atgriezās atpakaļ mājā. Daži vīrieši stāvēja uz terases, smēķēdami cigārus un dzerdami brendiju. Starp viņiem bija arī Džordžs.
– Sveiks, lielais brāli! – Stīvens uzsauca.
– Piedodiet. – Greisa negribēja skatīties uz viņiem – ne uz vienu no viņiem. Aši iziedama pa franču durvīm, kas veda uz pārpildīto deju zāli, viņa taisnā ceļā izlauzās cauri dejotājiem, lai nonāktu priekšnamā.
Asaras aizmigloja viņas skatu pa ceļam uz vannas istabu. Viņa vairs nezināja, ko domāt un kam ticēt. Greisa tik tikko spēja orientēties savās izjūtās. Tās bija svelmainas – tik daudz viņa zināja. Un varbūt arī šausminošas. Vai viņa tiešām bija tik sekla?
– Greisa! – Deju zāles durvis atvērās, un tajās parādījās Nensija, kura uzreiz apvija rokas Greisai apkārt un saspieda viņu ciešā apskāvienā. – Man tev kaut kas jāpastāsta, tikai neiedrošinies stāstīt mammai un tētim…
– Ak, Nensij, paklausies…
Taču Nensija bija pietvīkusi un satraukta – pārāk sa-
traukta, lai spētu klausīties Greisā. – Džordžs grib mani precēt, Greisa. Šobrīd tas ir noslēpums, bet, mīļā, vai tie nav visfantastiskākie jaunumi?
Kopš mana pēdējā ceļojuma uz Parīzi pagājušajā gadā (ak, cik fantastiska modes, ēdienu un visādu nieciņu paradīze! Vai dzīve vēl kādreiz būs tik spoža?) jūs droši vien atcerēsieties, ka es velti meklēju kādu Londonas kafejnīcu, kurā var dabūt patiesi labus konditorejas izstrādājumus. Patiesībā pietiktu pat ar pieņemamiem konditorejas izstrādājumiem, lai mitrā pavasara rītā izvilinātu smaidu šīs vestendietes bālajā sejiņā. Nu tad ziniet, visi pārējie konditorejas izstrādājumu draugi, man beidzot ir jaunas ziņas. Šonedēļ mani sasniedza runas par kādu iestādījumu Beikerstrītā ar izteiksmīgo nosaukumu “Rīta blāzma”, kurā pasniedzot radziņus, kas esot “tikpat labi kā Rue de Rivoli”. Vai gan es varēju noturēties, lai nesteigtos turp taisnā ceļā ar siekalu pilnu muti?
“Rīta spožums” ir savāda kafejnīciņa. Apgaismojums ir mazliet par spilgtu, galdiņi novietoti visai tuvu cits citam, un galda piederumi – runāsim atklāti – nav nevainojami tīri. Taču maizītes – maizītes… Labākais no visa, ko es nomēģināju (un es patiešām nomēģināju veselu izlasi un baidos, ka tā rezultātā mani gūžas kauli varētu iegrimt tauku slānī) bija dāņu kūkas. Radziņi īsti neatbilda Labā un Kreisā krasta standartiem, taču tajos vismaz varēja just gallu sparu. Bija dabūjami arī iespaidīgi daudzveidīgi olu ēdieni, kurus pasniedza patiesi iespaidīga sieviete ar ūsām.
Par vakara stundām: teju uzticami avoti baumo, ka Bens Brnijs, neapstrīdamais Ņujorkas deju orķestru karalis, grasās šķērsot dīķi, lai vēlreiz uzstātos Kit-Cat klubā. Jums tur ir vienkārši jābūt, neatkarīgi no tā, vai jūs viņu tur redzējāt vai ne. Neviens, pilnīgi neviens nespēj likt manām pēdām tā lidot kā šis cilvēks.
Un tagad lūdzu mani uz brītiņu atvainot. Ļaujiet man izlūgties jūsu žēlastību. Patiesība ir tāda, ka man ir apnicis būt Gudrajai sievietei. Kāda jēga no labi ieeļļotām smadzenēm šajā mūsu ļoti “modernajā” pilsētā? Nav iespējams iegūt pienācīgu atzinību, darot savu darbu, pat ja tu pastāvīgi pārspēj pilnīgi viduvējos kolēģus. Tāpat kā nav iespējams izmantot šo lielisko orgānu, lai izteiktu savu viedokli par valdības ievēlēšanu, ja tu neesi iegājusi ceturtajā gadu desmitā (manā gadījumā pirms nepilna gada, tāpēc pagaidām nekādas balsošanas). Un varbūt visvairāk aizskar tas, ka vīrieši – tie vīrieši, no kuriem tu vēlētos saņemt zināma veida uzmanību, – gluži vienkārši vēlas parunāt. Parunāt. Redziet, es esmu asprātīga. Esmu pieredzējusi un kulturāla sieviete, un viņi grib zināt manas domas par daudziem jautājumiem: par jaunāko teātra uzvedumu, par vakariņām “Eifeļa tornī”, par pareizo šalles valkāšanas manieri vai to, ko viņiem vajadzētu darīt, lai iekarotu kādu muļķa meiču, kurā viņi ir bezcerīgi iemīlējušies. Kāda jēgair no sarunām, es jums jautāju? Ja es būtu garlaicīga, varbūt viņi būtu spiesti atrast kādu aizraujošāku iespēju, kā pavadīt laiku kopā ar mani.
Tas arī viss. Lai gan patiesībā – nē, nav vis.
Pagājušajā nedēļā mani īsu laiku (izrādījās, ka ļoti īsu) Savojas viesnīcā izklaidēja kāds Sātans vakara uzvalkā. Jā, tie no jums, kuri pievērš pastiprinātu uzmanību šai slejai, zinās, ka iepriekš es centos izlikties, ka tā bija mana māsa, nevis es, kas sastapa šo personu. Atvainojos par maldināšanu, dārgie lasītāji (esmu sev pienācīgi sadevusi pa pirkstiem), taču meitenei ir jārēķinās arī ar tādu sīkumu kā pašlepnums. Lai vai kā, minēto džentlmeni kāds piepeši aizsauca projām no Savojas viesnīcas, pirms vēl ledus mūsu kokteiļos bija sācis izkust (starp citu, nogaršojiet “Balto lēdiju”, ja iemaldīsieties Savojas viesnīcas “Amerikāņu bārā”), taču viņš solījās mani atkal uzmeklēt, izmantojot šo avīzi. Lasītāj, neviens vēstījums nav pienācis. Un tā, ser, es nežēloju cilvēkus, kuri nevajadzīgi ievaino manu pašcieņu. Ja jūs neatklāsieties ar atpakaļejošu datumu, tad es būšu tā, kura jūs sameklēs, – un varat būt drošs, Sātan, ka manas dusmas ir tikpat asas kā mans matu griezums!
Ceturtā nodaļa
Jādomā, ka bija svētdienas rīts. Galvassāpes bija neciešamākas nekā parasti, kakls sūrstēja pēc visām tām cigaretēm (“tabaka ir grauzdēta un neietekmē kaklu” – ak, liecieties jel mierā!). Spogulī bija redzama izdēdējusi, acis samiegusi būtne garā kokvilnas pledā ar bālu ādu un ar vīnu notraipītu muti.
– Augstais dievs, – noteica Greisa neatpazīstamā (pat viņai pašai) citplanētietes balsī un nedroši devās uz durvīm.
Aiz viņas istabas durvīm valdīja kņada. Tillija spēlējās ar divām kaimiņu meitenēm. Izvilkusi laukā praktiski visas rotaļlietas, kas piederēja viņiem ar Fēliksu, viņa bija tās izkārtojusi rindās uz kāpnēm, lai spēlētu rotaļlietu veikalu. Meitenes pašlaik strīdējās par to, kura būs pārdevēja un kuras pircējas (viņas visas vēlējās būt pārdevējas). Fēlikss nekur nebija manāms, taču viņa klaigāšana bija dzirdama no kādas attālākas istabas, un brīdi pa brīdim to pārmāca pamācības “Nē, Fēliks. Tas nozīmēja nē!” labi pazīstamajā kalpones un bērnu neoficiālās auklītes Ednas īru izrunā. Vēl tālāk bija sadzirdama Greisas mātes neizlīdzinātā balss, viņai izmēģinot alta partiju no