Šampanietis brokastīs. Džūda Devero
dēlīšus ar namu nosaukumiem.
–”Rožu lauks”. – Izija raudzījās uz māju, kas atradās pavisam tuvu ielai.
– ”Viņpus laika”, – Eliksa izlasīja plāksnīti uz citas mājas labajā pusē. Tai bija arī piebraucamais ceļš, bet skatu uz dārzu aizsedza vārti. Taisnību sakot, vieta automašīnām atradās pie katras mājas, kam viņas gāja garām. Viens otrs laukumiņš bija tik niecīgs, ka apmales gandrīz skrāpēja automobiļu sānus, tomēr tas ļāva atbrīvot šaurās ielas braucamo daļu.
– Paskat, viesnīca ar gultu un brokastīm. “Jūras osta”.
– Bet tur, – Izija pavērās pāri ielai, – ir divdesmit trešais numurs. “Jūrai – mūžīgi”.
Draudzeņu priekšā slējās plaša, satriecoši skaista balta māja. Vienkāršība piešķīra tai pārlaicīgumu, tāpēc ēka varēja būt tiklab jauna kā simtgadīga. Fasādē bija pieci logi otrajā stāvā, četri pirmajā, katrs ar tumši krāsotiem aizvirtņiem, centrā – platas, baltas durvis. Jumta mala bija norobežota ar margām, tātad tur varēja uzkāpt.
– Vai tiešām es šeit dzīvošu veselu gadu? – Izijai aiz muguras nočukstēja Eliksa.
– Domāju gan, jo mājas numurs ir īstais.
– Atgādini, lai uzdāvinu savai mātei orhidejas.
Eliksa rakņājās savā prāvajā Fendi modes nama somā, lai sameklētu mātes atsūtītās atslēgas. Atradusi tās, viņa piegāja pie namdurvīm, bet rokas trīcēja tā, ka nebija iespējams dabūt atslēgu slēdzenē.
Durvis atdarīja Izija. Abas iegāja plašā priekštelpā, kam kreisajā pusē atradās kāpnes. Pa labi vīdēja viesistaba, kreisajā pusē – ēdamistaba.
– Es domāju… – Izija iesāka.
– Ka mēs esam ieceļojušas vēl tālākā pagātnē, – Eliksa pabeidza teikumu. Viņa nebija prātojusi par to, kā būs apmēbelēta tik veca māja, bet pieņēma, ka iekārtojums demonstrēs kāda dekoratora priekšstatus par šī nama izskatu. Ēku gadsimtiem ilgi bija apdzīvojusi viena ģimene. It visur manīja senā un modernā sajaukumu, turklāt modernais atspoguļoja laiku ap divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Priekštelpā bija novietots augsts sekretārs un lāde ar inkrustācijām, kas izskatījās pēc ziloņkaula. Stūrī atradās prāvs lietussargu turētājs no Ķīnas porcelāna, apgleznots ar ziedošu ķiršu zaru ornamentu.
Viņas ielūkojās viesistabā, kur ieraudzīja ar svītrotu zīda audumu apvilktas mēbeles, kam bija krietni padiluši paroči. Uz grīdas atradās soļu izdeldēts maigi sārts Obisonas paklājs. Vēl viņas aizrautīgi nopētīja galdus, greznojumus un portretus, kuros attēloti neparastas ārienes cilvēki.
Jaunās sievietes saskatījās un sāka smieties.
– Tas ir muzejs! – Izija teica.
– Dzīvojamais muzejs.
– Turklāt tavējais, – Izija piebilda.
Nākamajā mirklī abas ņēmās skraidīt no telpas telpā, lai visu izpētītu un paceltās balsīs apmainītos ar komentāriem.
Aiz viesistabas atradās neliela telpa, kurā bija novietots televizors.
– Ko tu saki par šo aparātu? – Eliksa vaicāja. – Ražots ap tūkstoš deviņi simti sešdesmit ceturto gadu, vai ne?
– Sūti to projām uz Smitsona institūtu un pierunā mammu nopirkt tev plakanā ekrāna iekārtu.
– Pirmais darbiņš sarakstā.
Dziļāk namā atradās plaša, gaiša telpa, kur divas sienas aizņēma grāmatplaukti. Abpus platam kamīnam bija novietoti divi ar puķotu mēbeļdrānu apvilkti dīvāni, kā arī klubkrēsls un atpūtas krēsls.
– Šeit viņa dzīvoja, – Eliksa nočukstēja. – Ciemiņiem tēju pasniedza viesistabā, bet ģimene uzturējās šeit.
– Varbūt tu izbeigtu? – Izija palūdza. – Sākumā tas šķiet jautri, bet tagad uzdzen šermuļus.
– Tās ir tikai atmiņas, – Eliksa skaidroja. – Interesanti, kāpēc mamma vairs nekad nav vedusi mani uz šejieni?
– Mis Kingslijas skaistais brāļadēls droši vien nepalika vienaldzīgs pret tavu skaisto māti, un situācija izvērtās mazliet neveikla.
– Ja man tad bija četri gadi, brāļadēls vēl bija pusaudzis. – Tieši par to es runāju, – Izija attrauca. – Skrienam augšā! Izija aizsteidzās pa priekšu, bet Eliksa piestāja aplūkot no papīra izgrieztus ierāmētus siluetus, kas rotāja sienu. Viens no tiem attēloja dāmu spalvām rotātā cepurē. – Es tevi atceros, – Eliksa nočukstēja tik klusu, lai nesaklausītu Izija.
– Tu izskaties pēc manas mātes.
– Es atradu viņu! – no otrā stāva uzkliedza draudzene.
– Un es kāpšu gultā ar viņu.
Nebija nepieciešams vaicāt, kurš ir “viņš”.
Eliksa uzsteidzās pa kāpnēm un ielūkojās guļamistabā pa kreisi. Jauka telpa, papilnam puķotu kokvilnas mēbeļdrānu un gaisīga muslīna, bet ne miņas no Izijas.
Otrpus gaitenim atradās īsti krāšņa un samērā plaša telpa, kur dominēja zilganie toņi, no krēmīgi blāviem līdz dziļam un intensīvam zilumam. Istabas centrā bija baldahīngulta ar damasta aizkariem, pa kreisi – plats kamīns, tam līdzās pie sienas – portrets, tikai gultas drapērijas neļāva to saskatīt visā pilnībā.
– Šurp! – Izija pašļūca uz gultas galu. – Kāp iekšā un paveries uz viņa karalisko augstību Džēridu Montgomeriju. Vai arī Kingsliju, ja reiz ar šo vārdu viņu pazīst Nantaketas valstī.
Gulta pacēlās visai augstu no grīdas. Eliksa ierāpās tajā un paraudzījās turp, kur norādīja draudzene. Pa labi no kamīna karājās portrets dabiskā lielumā, un tajā attēlotā persona patiešām varēja būt Džērids Montgomerijs. Varbūt vīrietis bija dažas collas mazāka auguma, turklāt attēlots apģērbā, kas piedienētu kuģa kapteinim attiecīga laikmeta lugā, tomēr tas bija viņš, pareizāk sakot, viņa sencis. Seja bija gludi skūta – tādu pirms vairākiem gadiem abas draudzenes bija ieraudzījušas Džēridu Montgomeriju vienā no šī arhitektūras spīdekļa retajām lekcijām. Mati likās īsāki, ap ausīm mazliet cirtaini. Piedevām visam – apņēmīgs zods un acis, kas šķita redzam cilvēkiem cauri.
Eliksa apgriezās uz muguras un pameta gaisā plaukstas.
– Ņemu.
– Tikai tāpēc, ka tu te dzīvosi. – Izija salika rokas aiz pakauša un paraudzījās uz augšu, kur bālzila zīda baldahīna iekšpuses drapējums bija sakārtots starveida ielocēs ar rozi vidū. – Tavuprāt, mis Kingslija, kam bija pāri deviņdesmit, gulēja šeit un tecināja siekalas, raugoties šajā portretā?
– Un tu tā nedarītu?
– Ja es negrasītos precēties… – Izija iesāka, bet nepabeidza teikumu, jo zināja, ka sacītais nebūs tiesa. Glenu viņa nemainītu ne pret vienu citu vīrieti, slavenu vai ne.
Izija noslīdēja no gultas un devās pētīt tālāk, bet Eliksa pagriezās, lai vēlreiz aplūkotu portretu. Gleznā attēlotā persona intriģēja. “Vai arī četru gadu vecumā es ieritinājos šajā gultā un raudzījos uz portretu, kamēr krustmāte Edija lasīja man priekšā?” Klusībā viņa sāka dēvēt veco dāmu šādi. “Varbūt es sacerēju pati savus stāstus par vīrieti gleznā? Vai arī tos bija izstāstījusi krustmāte Edija?”
Lai kas un kā toreiz būtu noticis,