Karalienes nerrs. Ella Mārča Čeisa
tīksmi nodrebēt. Es uzvilku aizdoto kreklu, sasiedams visas aizdares.
– Burvju māksla, protams, ir noziegums. Karalis Džeimss pats uzrakstīja grāmatu par raganu iznīdēšanu. – Evanss sakārtoja karalienes zīmotni uz savas livrejas, kamēr es uzvilku Ārčija bikses. – Princis neuzskatīja Rolija paveikto par burvestību. Viņš uzskatīja zinātni par iespēju atšifrēt Dieva pirkstu nospiedumus uz pasaules. Princis Henrijs iedvesa apkārtējiem ticību, ka Dievs paredzējis mums uzdevumu izpētīt Viņa noslēpumus. Anglijā viņu mīlēja visi, izņemot vienu.
– Kurš tas bija? – es jautāju, vilkdams mugurā kamzoli.
– Bakingemas hercogs. Viņš deva priekšroku princim Čārlzam. Apmācīja viņu vīrišķīgajās mākās un spēka vingrinājumos, kas nostiprināja viņa miesu.
Es atcerējos hercoga dzelžaino apņēmību panākt, lai karaliene nepārspētu viņu karaļa acīs. Bakingemu tracinātu sāncensība ar karaļa apdāvināto dēlu.
– Kā princis nomira?
– Viņu pārņēma drudzis. Tas sākās tik pēkšņi, ka daudzi runāja… – Evanss apklusa.
– Ko runāja?
– Ka princis Henrijs ir noindēts.
Vēl neuzvilcis kamzoli, es sastingu. Atmiņā atausa pirmā tikšanās ar Kārlailas grāfieni, viņas savilktās lūpas un šķelmīgā balss, kad viņa uzrunāja hercogu: “Jums ļoti paveicās, ka Velsas princis nomira, Jūsu Gaišība…” Vai tiešām Bakingems saistīts ar prinča nāvi? Ja viņš bija gatavs noindēt karaļa dēlu, tad varētu izmantot šo pašu paņēmienu, lai atbrīvotos no tautas nīstās franču katoļu karalienes. Un, kad pienāks brīdis pasniegt nāvējošo dziru, to visvieglāk uzticēt nerram, kurš ik dienu pavada pie karalienes sāniem.
Evanss pieliecās, lai palīdzētu man nostiprināt pēdējo aizdari. – Bet kāda gan nozīme šādām baumām? Princis Henrijs ir miris, un Bakingems kāpis tik augstu, ka pat karaliene palikusi viņa ēnā. Tiklīdz aizsiešu šo saiti, tu būsi apģērbts. Tev jāpaēd un jāiepazīstas ar pārējiem, pirms sākas mēģinājumi.
– Mēģinājumi?
– Karalienes lielajai kaislībai. Dzīvajām gleznām. Tā ir savdabīga tēlošana; viņa cenšas izveidot skaistāku pasauli, kur ir mīlēta un varonīga. Par to viņa sapņoja, kad šķērsoja jūru no Francijas. Dažreiz man šķiet, ka viņai šī gleznu pasaule ir īstāka nekā tā, kurā viņa atrodas kopā ar karali.
Mani tas nepārsteidza, jo viņas dzīve bija pilna ar lamatām. Arī man gribējās aizbēgt no šīs pasaules. – Saprotu, – es noteicu. Evanss noteikti nespēja uzminēt, cik patiesi es to domāju.
– Pat pēc vakardienas mielasta, lai cik grezns tas būtu, tu vari tikai iztēloties. – Evanss savilka saites tik cieši, cik vien spēja. – Galmā viss ir neīsts, Džefrij. Galminieki izskatās pēc papīra pūķiem. Bet tie izdveš īstu uguni, un pat zīdā veidotas jūras var tevi noslīcināt. Reizēm arī gudrākais cilvēks nespēj noteikt, kas ir patiess. Ja neesi neko dzirdējis par karali Artūru, tu noteikti nezini par Kolizeju.
– Kas tas ir? – es jautāju.
– Romiešiem bija tādas pašas menažērijas kā mūsu karalienei. Tīģeri, lauvas un gladiatori. Vergi, kas cīnījās cits ar citu un zvēriem, lai izklaidētu augstmaņus.
– Tāpat kā lāču cīņu arēna, ko uzrauga mans tēvs.
– Jā, tieši tā. Ārčijs labprāt tev iestāstītu, ka pārējie karalienes dīvaiņi galma arēnā cīnās no sirds. Apsoli man, ka pats visu izvērtēsi.
Es uzāvu kurpes. Tās nebija sadriskātas vai sabojātas zem bruņu plāksnēm. – Esmu gatavs, – es sacīju, tomēr nedomāju, ka jebkad būšu nobriedis tam, lai tiktos ar karalienes izslavētajiem savādniekiem.
Vills Evanss piegāja pie durvīm, atrāva vaļā un pieturēja ar milzīgo roku. Es izgāju no istabas, bet kambaru labirints bija tik sarežģīts, ka baidījos neatrast ceļu atpakaļ. Vills samazināja savus soļus un tik bieži apstājās, lai man parādītu grieķu dievu gleznas un leģendāru varoņu statujas, ka tikai pēc brīža es apjautu – viņš rūpējas, lai es neatpalieku.
Apņēmies nejust patiku pret personu, ko vajadzēs nodot, es centos uzkurināt sevī dusmas par šo labestības apliecinājumu. – Nevajag jau kavēties pie katra marmora gabala, ko ieraugām.
Evansa sejā parādījās apjukums, un tam sekoja dusmu uzliesmojums. Es atcerējos vēršus brīdī, kad tēvs tos pieķēdējis Bakingema arēnā. Mirklī, kad pirmais suns bez jebkāda iemesla metas vērsim virsū un iecērt zobus tam mīkstajā purnā.
Es Evansa vietā atcirstu nepateicīgajam neģēlim, ka šādi “kavējos” tikai viņa dēļ. Bet Evanss vienīgi vēroja mani ar caururbjošu skatienu.
Milzis vairs neapstājās, tomēr gāja lēni. Es gandrīz skrēju, lai piespiestu viņu paātrināt gaitu. Piekusis un aizelsies, es sasniedzu gaiteni un sajutu kādu pārmaiņu milža noskaņojumā. – Šīs ir Viņas Majestātes istabas, – viņš sacīja. – Te viņa meklē patvērumu kopā ar tiem dažiem, ko mīl un kam uzticas. – Pēc tam viņš aizrādīja: – Džefrij, Viņas Majestāte vēl nav tevi aicinājusi. Nav nepieciešams tā skriet.
Atskanēja apslāpētas balsis. Viena piederēja karalienei, bet otra kādam skotam, kurš tik kaismīgi runāja franciski, ka es neko nesapratu. – Kāds dusmojas uz karalieni, – es ieminējos.
– Mēs bieži dzirdam karalieni un viņas dāmas aiz sienas. Tā ir vieglāk atsaukties uz aicinājumiem un noskaidrot, kāds ir Viņas Majestātes noskaņojums.
Tas atvieglotu darbu arī Bakingema spiegam.
– Vai zini, kas ir viņas viesis?
– Tavs uzdevums ir novērst viņas domas no šādiem sarežģījumiem, nevis tos pastiprināt ar jautājumiem par to, kas nav tava darīšana. – Vills Evanss pirmo reizi runāja ar mani tik asi. Mani izbrīnīja sāpes, ko radīja šis pārmetums.
– Tev taisnība. Man tikai… – Es centos izdomāt kādus melus. – Man tikai nepatīk, ka tā runā ar sievietēm. Diemžēl mans tēvs arī mēdza lamāties uz māti.
Dusmas Evansa acīs pagaisa. – Arī man nepatīk to dzirdēt, bet es nedomāju, ka viesis dusmojas uz karalieni. Viņi abi dusmojas par kaut ko citu.
Es jau grasījos izprašņāt, bet aprāvos. Pārmērīga ziņkāre uzkurinātu milža aizdomas.
– Viņi cenšas izlemt, ko darīt ar netaisnību, – Evanss paskaidroja. – Bet tā ir viņu nasta. Tu savu darbu atradīsi aiz šīm durvīm. – Viņš norādīja uz grebumiem rotātām koka durvīm. – Galminieki to dēvē par Dīvaiņu mītni. Šeit mēs gaidām Viņas Majestātes aicinājumu. Te glabājam savus amata piederumus, virves dejošanai, visu nepieciešamo burvju trikiem, stīpas ar lenšu rotājumiem un visu pārējo. Izmēģinām jaunus paņēmienus. Dažreiz arī ēdam šeit, ja neuzstājamies un nepildām citus pienākumus.
– Kādus pienākumus?
– Es sargāju karalienes kalpotāju kāpnes. Neviens netiek man garām pie karalienes, ja vien es to neļauju.
Man prātā iešāvās doma, ka Evanss nav prasmīgs sargs. Viņš zināja, ka esmu Bakingema sūtīts, bet darīja visu iespējamo, lai es justos ērti.
– Tu daudz laika pavadīsi te kopā ar šiem cilvēkiem, – Evanss turpināja. – Ceru, ka būsi laimīgs.
– Dīvaiņu mītnē? – es noprasīju, neticības pārņemts.
Evansa acīs pavīdēja tādas skumjas, ka es pārsteigts atkāpos. – Mēs visi esam sakropļoti,