Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons
un lēni, lēni atgūlās.
– Atgadījums ar manu vīru ir šausmīgs, – viņa atzina. – Es pat atcerēties to nevaru. Es nopietni saku… Ja sāku par to iedomāties, kaut kas manī šīs domas atvaira. Bet mēs bijām precējušies tikai dažus mēnešus, un lielāko daļu šī laika viņš brauca jūrā kopā ar jums.
Apsēšanās bija prasījusi daudz spēka. Kad galva pieskārās salmu matracim, pārguruma apmierinātība nomāca atveseļošanās netīksmi. Viņam sāpēja gandrīz visas maliņas, taču ķermeni pārņēma labsajūta kā pēc garas, smagas darba dienas kopā ar biedriem. Čundo aizvēra acis un ļāvās dūkoņai ausīs. Kad viņš atkal tās atvēra, bija jau pēcpusdiena. Iespējams, ka viņu pamodinājusi durvju aizciršanās, sievietei izejot no dzīvokļa. Viņš mazliet pavēlās uz sāna, lai redzētu istabas stūri. Tur atradās bļoda, kurā viņa mazgājās. “Žēl, ka nevaru to aizsniegt un pārbaudīt, vai ūdens vēl ir silts.”
Kad pamazām satumsa, atnāca kapteinis. Iededzinājis pāris sveču, viņš apsēdās krēslā. Čundo ieraudzīja, ka viņš atnesis maisiņu.
– Paskat te, puis, – kapteinis sacīja un no maisiņa izcēla tunča šķēli un divas pudeles Ryoksong alus. – Tev laiks atgūt veselību.
Kapteinis atvēra pudeles un ar savu bocmaņa nazi sadalīja jēlo tunci.
– Par varoņiem! – kapteinis uzsauca, un abi negribīgi iedzēra pa malciņam. Toties tuncis bija pašā laikā. Viņš izgaršoja lekno jūras zivi, viļādams kumosus pa muti.
– Vai loms bija labs? – Čundo apvaicājās.
– Ūdeņos bija daudz dzīvības, – kapteinis stāstīja. – Bez tevis un otrā palīga, protams, nav tā, kā agrāk. Palīgos mēs dabūjām pāris vīru no “Kvanli”. Tu jau dzirdēji, ka viņu kapteinim ir noņemta roka, vai ne? – Čundo pamāja. Kapteinis pašūpoja galvu. – Zini, man patiešām žēl, ka tevi tā apstrādāja. Es gribēju tevi brīdināt, taču tas diez vai ko mainītu.
– Nu, tas vismaz ir pārdzīvots, – Čundo atteica.
– Smagākais ir palicis aiz muguras, un tu to pienācīgi pārcieti. Nevienam citam tas nebūtu bijis pa spēkam. Tagad laiks apbalvojumam, – kapteinis stāstīja. – Tev dos nedaudz laika atveseļoties, apdomāt turpmāko rīcību, un tad tevi gribēs izrādīt nācijai. Varonis, kas ieroču stobru galā riskēja ar dzīvību, pūlēdamies glābt otru varoni, kuru amerikāņi izbaro haizivīm… Tu būsi tālu izslavēts, saproti taču. No tevis beidzot būs kāds labums. Pēc notikuma ar konservu fabrikas saimnieku un nelaimes ar “Kvanli” kapteini tautai ir nepieciešamas labas ziņas. Tu varēsi nosaukt, kādu balvu vien vēlies.
– Es jau esmu mācījies valodu skolā, – Čundo teica un piebilda: – Vai ir iespējams, ka viņš atgriežas? Ņemot vērā straumes un tamlīdzīgi?
– Mēs visi to puisi bijām iemīļojuši, – kapteinis atzina. – Tika pieļautas kļūdas, bet atgriezties viņš nevar. Viņš vairs mūsu dzīvē neienāks. Tāda tā dzīve ir. Ar to tev jāsamierinās. Kā meitene to visu pārdzīvo?
Iekams Čundo paguva atbildēt, kapteinis ievēroja karti pie sienas. Istabā valdīja pustumsa, un viņš piecēlās ar sveci rokā.
– Kas tad tas? – viņš iesaucās un sāka raut ārā spraudītes un mest uz grīdas. – Puisis pazudis jau veselu nedēļu, bet turpina mani kaitināt! – Vīrietis noplēsa karti no sienas. – Klausies, gribu tev kaut ko teikt, – viņš turpināja. – Iepriekš, apgalvodami, ka otrais palīgs nav paņēmis neko līdzi, mēs nebijām pārāk rūpīgi pārlūkojuši kuģi. Mēs neiedomājāmies pārbaudīt tilpni, kur atradās tava aparatūra.
– Ko jūs gribat ar to sacīt?
– Viens tavs radiouztvērējs ir pazudis. Viņš ir paņēmis to līdzi.
– Vai melno? – Čundo vaicāja. – Vai arī to, kam ir sudrabaini rokturi?
– To ar zaļajām skalām, – kapteinis paskaidroja. – Vai tas radīs nepatikšanas? Vai tas mums var draudēt ar sliktām sekām?
Čundo acu priekšā skaidri iezīmējās aina – otrais palīgs tumsā piepūšamajā laivā ar akumulatoru, radiouztvērēja skalas zaļgano mirdzumu un cigaretēm, bet bez sērkociņiem.
– Tas bija diezgan parasts radiouztvērējs, – Čundo atteica. – Gan spēsim sameistarot citu.
– Malacis! – kapteinis uzsauca un izmocīja smaidu. – Lūdzu, lūdzu, te būs vēl tuncis. Kāds es esmu muļķis! Ko tu domā par meiteni? Zini, es ar viņu aprunājos. Viņa par tevi ir diezgan augstās domās. Ko lai es tev atnesu? Vai tev kaut ko vajag?
Alus šķita līstam Čundo cauri. – Vai jūs varētu man padot to burciņu?
– Protams, protams, – kapteinis attrauca, taču, paņēmis burciņu rokā, stipri aizdomīgi nopētīja. Vienubrīd likās, ka viņš grasās to paostīt, tomēr pēc tam atdeva vājiniekam.
Čundo apvēlās uz sāna un pastūma burciņu sev blakus zem palaga. Istabā valdīja klusums, kuru pārtrauca vienīgi drebelīgā urīna strūklas čurkstoņa, uzplūdiem šļācoties burkā.
Pēc brīža kapteinis tomēr ierunājās, nomākdams šo skaņu.
– Tev būs krietni jāapdomā. Tu tagad esi varonis, un tev jautās, ko tu par to gribi saņemt. Vai tu jau zini, ko izvēlētos?
Pabeidzis urinēt, Čundo atvēra acis un uzmanīgi pasniedza kapteinim burciņu.
– Vienīgais, ko es gribētu… palikt uz “Čunmas”, – viņš sacīja. – Es tur jūtos ērti.
– Protams, ka tā, – kapteinis teica. – Tur ir tavi aparāti.
– Un naktīs tur ir elektrība.
– Un naktīs tur ir elektrība, – atkārtoja kapteinis. – Uzskati, ka tas jau ir nokārtots. Tu tagad dzīvo uz “Čunmas”. Tas ir mazākais, ko varu tavā labā paveikt. Bet ko tu patiešām gribi? No tā, ko tev var sniegt vienīgi ierēdņi?
Čundo saminstinājās. Viņš iesūca mazliet alus un lauzīja galvu, kāds Ziemeļkorejas dāvinājums spētu uzlabot viņa dzīvi.
Kapteinis manīja šo nedrošību un sāka aprakstīt citus, kas paveikuši lielus darbus un par to saņēmuši dažādu veidu atlīdzību.
– Piemēram, tie puiši Jonbjonā, kas nodzēsa ugunsgrēku elektrostacijā. Vienam piešķīra automašīnu, par to rakstīja avīzē. Otrs gribēja pats savu telefonu, un – darīts, nekādu problēmu, viņa dzīvoklī ievilka vadu. Tā tas notiek ar varoņiem.
– Man būtu jāpadomā, – Čundo atzina. – Jūs mani pārsteidzāt mazliet nesagatavotu. Es tā uzreiz nevaru pateikt.
– Jā, es jau nojautu, – kapteinis bilda. – Es to zināju, jo mēs esam kā ģimene. Tu esi no tādiem, kuri neko negrib sev. Tev nekas daudz nav nepieciešams. Bet, tiklīdz runa ir par citiem, tu pieprasīsi, lai šiem cilvēkiem sagādā neiespējamo. To tu nesen parādīji, tu to tiešām pierādīji, un tagad tu esi kļuvis par ģimenes locekli. Zini, es savas apkalpes dēļ iesēdos cietumā. Es neesmu varonis, taču nolauzu četrus gadus, lai mani puiši varētu braukt mājās. Tā es to izrādīju.
Kapteinis likās uzbudināts, pat noraizējies. Viņš joprojām turēja rokā burku ar urīnu, un Čundo gribēja viņam lūgt to nolikt uz grīdas. Kapteinis pavirzījās uz sēdekļa maliņas, it kā grasītos nomesties līdzās guļošajam uz salmu maisa.
– Tas varbūt tāpēc, ka esmu vecs, – viņš atzinās. – Galu galā