Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons
samazināja ātrumu, viļņu šalkoņa pieņēmās spēkā, un laiviņa pagriezās sāniski pret krastu.
Varēja redzēt vīrieša apveidu liedagā – viņš vēroja atbraucējus, kuri bezpalīdzīgi šūpojās viļņos tikai divdesmit metru attālumā no krasta. Juzdams, ka laiviņa draud apgāzties, Čundo ielēca jūrā, lai to nostabilizētu. Lai gan te ūdens sniedzās vien līdz viduklim, viņš smagi iegāzās viļņos. Banga vēla viņu pa smilšaino jūras dibenu, līdz viņš kāsēdams izslējās no ūdens.
Vīrietis liedagā nebilda ne vārda. Kad Čundo izbrida krastā, gandrīz bija iestājusies tumsa.
Dziļi ieelpojis, Čundo notrausa ūdeni no samirkušajiem matiem.
– Konban wa, – viņš uzrunāja svešo. – Odenki kesu da.
– Ogenki desu ka, – uzsauca Džils, laivā sēdēdams.
– Desu ka, – Čundo atkārtoja.
Pieļepatoja suns ar dzeltenu bumbiņu zobos.
Mirkli vīrietis stāvēja kā sastindzis, tomēr pēc brīža soli atkāpās.
– Ķer ciet! – virsnieks uzbļāva.
Vīrietis metās prom, un Čundo slapjajos džinsos un smiltīm aplipušajos apavos skrēja pakaļ. Lielais baltais suns aizrautīgi lēkāja apkārt. Tumsā gandrīz nesaskatāms, japānis skrēja gar jūras malu, un par viņa pārvietošanos liecināja vienīgi suns, kurš lēkšoja te vienā, te otrā pusē. Čundo pielika visus spēkus un koncentrējās vienīgi uz sirds ritmu, pukstiem sabalsojoties ar pēdu plīkšķiem smiltīs. Tad viņš aizvēra acis. Tuneļos Čundo bija attīstījis spēju nojaust tuvumā esošos, taču neredzamos biedrus – nonākot sasniedzamā attālumā, varēja noteikt viņu atrašanās vietu. Tēvs, Bāreņu saimnieks, allaž bija mēģinājis radīt iespaidu, ka zēna māte ir mirusi, taču tā nebija taisnība – viņa bija sveika un vesela, vienīgi nesasniedzama. Un, lai arī par Bāreņu saimnieka turpmāko dzīvi viņam nebija nekādu ziņu, Čundo juta, ka tēva šai pasaulē vairs nav. Spēja apgūt cīņu tumsā bija līdzīga – pretinieks bija jāuztver, jāsajūt, un nedrīkstēja likt lietā iztēli. Tā aizpilda tumsu prātā ar tēliem, kuriem nav nekāda sakara ar īsto tumsu visapkārt.
Tālumā atskanēja būkšķis – kāds bija nostiepies smiltīs visā garumā. Šādu skaņu Čundo bija dzirdējis tūkstošiem reižu. Čundo piesteidzās pie vīrieša, kurš tobrīd slējās kājās, un viņa smiltīm aplipusī seja bija bāla kā spokam. Abi elsa un pūta, un baltie elpas garaiņi tumsā saplūda kopā.
Patiesībā Čundo turnīros īpaši labi neveicās. Cīnoties tumsā, precīzs trāpījums vienīgi pavēsta pretiniekam tavu atrašanās vietu. Tumsā nācās sist no visa spēka, it kā cērtot cauri cilvēkam – plašiem vēzieniem no sāniem vai spērieniem ar pagriezienu. Šādiem paņēmieniem bija nepieciešams plašums, un tie bija domāti, lai pretinieku notriektu zemē. Turpretim turnīros pretinieki šādus gājienus viegli paredzēja un gluži vienkārši pakāpās malā. Bet – kā naktī jūras krastā rīkotos bēgošs pretinieks? Čundo ar pagriezienu izdarīja spērienu vīrietim pa deniņiem, un svešinieks nogāzās smiltīs.
Suns turpināja enerģiski draiskoties, aizrautības vai izmisuma pilns. Tas pakārpīja smiltis blakus bezsamaņā nokritušajam saimniekam un nometa bumbiņu. Čundo gribēja bumbiņu aizmest, taču neuzdrošinājās tuvoties dzīvnieka zobiem. Piepeši Čundo aptvēra, ka suns vairs nevēcina asti. Tumsā kaut kas nozibsnīja – tās izrādījās pakritušā brilles. Kad viņš uzlika tās uz acīm, izplūdušie punktiņi virs kāpām pārvērtās par skaidri saskatāmiem apgaismotiem māju logiem. Japāņi dzīvoja nevis milzīgos daudzdzīvokļu namos, bet mazākās barakās, kur pietiktu vietas vien dažiem iemītniekiem.
Ielicis brilles kabatā, Čundo saņēma vīrieti aiz potītēm un sāka vilkt aiz sevis. Suns ierūcās un vairākkārt īsi, kareivīgi ierējās. Pār plecu Čundo redzēja, ka dzīvnieks rūc vīrietim sejā un ar nagiem paskrāpē tā vaigus un pieri. Čundo nolieca galvu un turpināja vilkt. Pirmā diena tunelī nebija grūta, taču, otrajā dienā pamostoties, pārejot no sapņa tumsas īstajā, ir noteikti jāatver acis. Turot tās ciet, prāts rādīs dažādus mežonīgus tēlus, piemēram, suni, kas uzbrūk no aizmugures. Taču, atverot acis, nākas sastapties ar paša eksistences nebūtiskumu.
Beidzot tumsā sameklējis laivu, Čundo ļāva ļenganajam ķermenim nokrist uz tās alumīnija šķērselementiem. Vīrietis pavēra plakstus, pārgrieza acis, taču acīmredzami neaptvēra notiekošo.
– Kāpēc tu apstrādāji šim seju? – Džils jautāja.
– Kur tu pats biji? – Čundo atcirta. – Tas puisis bija smags.
– Es esmu tikai tulks, – Džils atgādināja.
Virsnieks So papliķēja Čundo pa muguru. – Nav slikti, zinot, ka esi bārenis, – viņš uzslavēja.
Čundo apcirtās pret viņu.
– Nolādēts, es neesmu nekāds bārenis! – viņš noskaldīja. – Un kas jūs tāds būtu? Apgalvojāt, ka esot to darījis simtiem reižu. Mēs izbraucām bez jebkāda plāna, es devos krastā un nogāzu pirmo, kas pagadījās. Jūs pat neizkāpāt no laivas.
– Man bija jāredz, uz ko esi spējīgs, – virsnieks So atteica. – Nākamreiz darbosimies ar prātu.
– Nekādas nākamās reizes nebūs, – Čundo nepiekāpās.
Džils un Čundo pagrieza laivu pret viļņiem, un abus vīrus apšļāca ūdens, kamēr virsnieks So centās iedarbināt motoru. Kad visi četri laivā devās atklātā jūrā, virsnieks So ierunājās:
– Klau, ar laiku kļūs vieglāk. Tikai nedomā par to. Es tev samelsu, teikdams, ka esmu nolaupījis divdesmit septiņus cilvēkus. Patiesībā es viņus neskaitīju. Aizmirsti par viņiem, par visiem, kurus redzēsi! Sagūsti viņus ar rokām un prātā no viņiem atvadies. Nevajag viņus skaitīt, rīkojies tieši pretēji. Pat par spīti motora troksnim, bija dzirdamas suņa rejas liedagā. Lai cik ilgi brauca laiva, dzīvnieka balss skanēja pāri ūdens klajam, un Čundo nojauta, ka šo skaņu neaizmirsīs nemūžam.
Viņi apmetās Songuna4 bāzē netālu no Kindžji ostas. To ielenca pazemē ierīkoti zenītraķešu bunkuri. Kad norietēja saule, mēness gaisma apmirdzēja baltās starta iekārtas margas. Tos, kuri kaut reizi bija paciemojušies Japānā, nometināja atsevišķi no parastajiem Korejas Tautas armijas kareivjiem, tādēļ viņiem lazaretē sameklēja nelielu istabu ar sešām guļvietām. Par to, ka tā ir lazarete, liecināja vienīgi skapis ar asins nolaišanas instrumentiem un vecs ķīniešu ledusskapis ar sarkanu krustu uz durvīm.
Sagūstīto vīrieti ieslodzīja vienā no metāla karceriem apmācības pagalmā, un Džils steidza uzlabot savas japāņu valodas zināšanas, sarunādamies ar viņu pa ēdiena pasniegšanas spraugu. Čundo un virsnieks So stāvēja, atspiedušies pret hospitāļa loga rāmi, smēķēja vienu cigareti uz abiem un vēroja, kā Džils, nometies zemē, atsvaidzina svešvalodas izteicienus kopā ar vīrieti, kura nolaupīšanā bija piedalījies. Virsnieks So pašūpoja galvu, it kā vēlēdamies teikt, ka nupat ir piedzīvojis visu. Lazaretē bija tikai viens pacients, aptuveni sešpadsmit gadu vecs maza auguma kareivis, kam kauli no badošanās izspiedušies. Viņš gulēja gultā, klabinādams zobus. No cigarešu dūmiem viņu mocīja klepus lēkmes. Lai gan viņa gultu aizbīdīja uz istabas tālāko malu, puisis tik un tā nerimās kāsēt.
Ārsta nebija. Slimie karavīri gulēja lazaretē, līdz tapa skaidrs, ka viņi vairs neatveseļosies. Ja līdz rītam jaunais karavīrs nejutīsies labāk, militārie policisti ievadīs viņam vēnā caurulīti un notecinās četras vienības asiņu. Čundo to bija novērojis vairākas reizes; pēc
Songuna politika – KTDR vadības politika “armija pirmajā vietā”, kas par galveno prioritāti valsts lietās un resursu pārdalē izvirza tautas armiju. Šeit ar to domāta armija.