Liedaga koki. Kārena Vaita
līdz tas bija pilnīgi attīts. Manā priekšā atradās ierāmēta audekla mugurpuse. Glezna nebija lielāka par piecpadsmit reiz astoņpadsmit collām, taču piepeši likās ārkārtīgi smaga man klēpī. Es piesardzīgi satvēru rāmja malas un to apgriezu.
Nolūkojos uz portretu, īsti nesaprazdama, uz ko skatos, bet attapdamās, ka biju gaidījusi ieraudzīt pludmales māju, kuru Monika atcerējās, nevis tās drupas, par kādām tā bija pārvērtusies tagad. Apvaldīju savu vilšanos, nolūkodamās uz skaistas sievietes portretu ar melniem matiem un zilām acīm, krēmkrāsas ādu un Monas Lizas smaidu. Sieviete bija attēlota tikai līdz jostasvietai, taču bija skaidrs, ka viņai mugurā ir balles kleita no spīdīga tumšzila auduma, fantastiska kaklarota ap garo, eleganto kaklu un safīru un briljantu auskari ausīs. Vēl uzkrītošāka bija žilbinošā piespraude no smaragdiem un tumši zaļas emaljas – aligatora formā, ar pārspīlēti izliektu asti un sarkaniem dārgakmeņiem acu vietā.
Tas bija žilbinošs portrets, kas šķita attēlojam nepazīstamās sievietes būtību, padarot viņu dzīvu un domājošu, kamēr mani no audekla uzlūkoja viņas pa pusei smaids un pa pusei smīns. Tur bija vēl kaut kas man labi pazīstams, ko nespēju īsti atšifrēt. Sasprindzināju uzmanību, cenzdamās notvert aizklīdušu domu, kas locījās manā galvā gluži kā sausumā izmesta zivs. Un tad mans skatiens pievērsās mākslinieka parakstam.
Pacēlusi rāmi augstāk, lai labāk to saskatītu no loga nākošajā gaismā, es samiedzu acis, uzlūkojot plašo, ar sarkanu krāsu uzvilkto parakstu; nevis tādēļ, lai saskatītu to labāk – mana redze bija nevainojama –, bet tāpēc, ka biju pārliecināta: te slēpjas kāda kļūda.
– Džūlija, man gribas dzert.
Balss šķita nākam no tālienes, un es nolaidu gleznu atpakaļ klēpī un palūkojos uz mazo puiku sev līdzās, viņu īsti neredzot.
Eibs Holts. Koši sarkanās līnijas, kas veidoja mana vecvectēva labi pazīstamo parakstu, dejoja redzes perifērijā.
Eibs Holts.
No savas pieredzes izsoļu namā zināju, ka glezna, pieņemot, ka tas ir Eiba Holta oriģināls, maksā pamatīgu naudas žūksni. Bet kāpēc tā atradās pie Monikas? Monikai nekad nebija naudas; jādomā, ka viņa to būtu pārdevusi. Piemēram, toreiz, kad viņi ar Bo tika izlikti no dzīvokļa, jo nebija samaksājuši īri. Un kāpēc viņai vajadzēja to atstāt man? Monika zināja par manas ģimenes saistību ar mākslinieku; jādomā, viņa būtu man pavēstījusi par gleznas esamību. Ja vien nebija kāds pamatots iemesls, kura dēļ to nedarīt.
Lēnām sāku saiņot gleznu atpakaļ, rīkodamās vēl uzmanīgāk tagad, kad aptvēru tās vērtību. Kāpēc? Šis vienīgais vārds turpināja atbalsoties manās smadzenēs. Uzmanīgi pabāzu gleznu zem priekšējā sēdekļa un tad pasniedzu Bo sulas kārbu.
– Es gribu braukt mājās.
Atglaudu Bo brūnos matus no pieres.
– Zinu, mīļais. Es tāpat. Bet mēs vēl neesam tikuši galā ar piedzīvojumu, vai ne? Taču drīz.
Nespēdama izturēt vilšanās pilno izteiksmi viņa sejā, es pārsēdos šofera sēdeklī un ieslēdzu navigatoru. Ļoti uzmanīgi ievadīju tajā Rejas Vonas iedoto Ņūorleānas adresi. Pusotras stundas brauciens līdz galapunktam. Ieslēgusi pirmo ātrumu, izbraucu uz ceļa, atkal dodamās uz vietu, kas man bija sveša, un prom no pagātnes, kas, kā izrādījās, nevēlējās palikt pagātnē.
Trešā nodaļa
“Vai lietus līst, vai plūdi nāk, nekur nav tik labi kā mājās.”
Kāds vecs policijas inspektors man reiz teica, ka cilvēku nogurdina nevis kalns tālumā, bet gan smilšu grauds paša kurpē. Tolaik domāju, ka saprotu, ko viņš ar to gribējis teikt, taču drīz biju spiesta atzīt, ka ne gluži. Jo smilšu grauds katram ir atšķirīgs, un daži cilvēki tā arī nekad nesaprot, kas tas ir.
Nezinu, vai to panāca izpostītā pludmales māja vai vēl aizvien manāmās “Katrīnas” pēdas, tuvojoties Ņūorleānai, līdz ar mirdzošo doma kupolu, kas bija saskatāms no šosejas, taču es atcerējos šos vārdus un pasniedzos pēc mobilā telefona, lai sastādītu pazīstamo numuru.
– Inspektors Kobilts.
Sadzirdēju fonā telefonu zvanīšanu un cilvēku sarunas, taču pazīstamās skaņas nekādi nespēja nomākt slimīgo paniku, ko izjutu katru reizi, to dzirdot. Pirmajā reizē man bija divpadsmit gadu, kad es iegāju policijas iecirknī, lai kādam pateiktu, ka nevaru atrast savu mazo māsu.
– Labdien, inspektor, te Džūlija Holta.
Uz mirkli iestājās klusums.
– Sveika, Džūlij. Kādu laiku neesam saņēmuši no tevis nekādas ziņas.
– Zinu. Notika dažas… pārmaiņas. Es vairs neatrodos Ņujorkā, vismaz ne šobrīd. Patiesībā es atrodos ceļā, tāpēc arī zvanu. Gribēju būt droša, ka varēsiet mani sazvanīt, neizmantojot mājas telefonu, jo tas ir atslēgts. Jums vēl aizvien ir mana mobilā numurs, vai ne?
Dzirdēju, kā viņš izelpo, pirms atbildēt.
– Jā, Džūlij. Es zinu, ka ir. Pielūkošu, lai lietā tiktu ierakstīta piezīme par tavu veco numuru.
– Paldies. – Nospiedu bremzes, kad sarūsējis brūns sedans, vēl vecāks par manu braucamo, mainīja joslas un uznira manā priekšā, nerādot pagriezienu. – Iedomājos, vai jūs pārbaudījāt to rakstu, ko es jums aizsūtīju. Par meiteni, kas bija nolaupīta Vorčesterā. Tas nav pārāk tālu no manas dzimtās pilsētas, un meitene bija vienā vecumā ar Čelsiju.
– Jā. Puisis no Vorčesteras atradās cietumā, kad pazuda Čelsija, tā ka viņa alibi ir visai drošs.
– Ak tā. – Pamāju. – Nu, es tikai domāju, ka jūs man piezvanīsiet, lai to pateiktu.
Inspektora Kobilta balss izklausījās nogurusi.
– Paklau, Džūlij, man ir citas lietas, ar kurām nodarbojos. Tas nenozīmē, ka es neuzskatītu Čelsijas lietu par svarīgu, jo es to par tādu uzskatu. Man tikai nav laika tev zvanīt katru reizi pie katra satrūkušā pavediena. Zinu, ka inspektors Džonsons to darīja pirms pensionēšanās, kad tavas māsas lieta vēl nebija nodota man. Taču tagad viss ir citādi. Priekšniecība ir apvienojusi pārvaldes un dubultojusi manu slodzi. Taču es neesmu tevi aizmirsis. Un Čelsiju arī ne. Apsolu, ka sazināšos, ja būs kas jauns.
– Es zinu. Piedodiet. Nu, vienkārši ir pagājis zināms laiks.
– Tas nekas. Paklau, man tagad jābeidz saruna.
– Labi. Paldies, ka aprunājāties ar mani.
– Tas ir mans darbs. Un… Džūlij?
– Jā?
– Turpini man sūtīt informāciju. Nekad nevar zināt, ko es varu būt palaidis garām un kas var izrādīties pavediens.
Pasmaidīju klausulē.
– Paldies, es to darīšu. Visu labu.
Izslēdzu telefonu, tad nobraucu no šosejas un sekoju norādēm uz Sentčārlza avēniju. Dažus kvartālus braucu paralēli tramvajam ar atvērtiem logiem, kuros varēja redzēt pasažierus ar garlaikotām sejas izteiksmēm. Kāds tūrists izliecās pa logu, lai uzņemtu fotogrāfiju, un tad aši atkal apsēdās, lai izvairītos no elektrības staba.
Šejienes mājas un veikali bija vēl labāk saglabājušies par tiem, ko biju redzējusi no šosejas, tuvodamās pilsētai, taču man nācās līkumot, lai izvairītos no milzīgajām bedrēm, liekot Bo ieķiķināties aizmugures sēdeklī. Apmetu kārtējo pārspīlēto līkumu tikai tādēļ, lai vēlreiz dzirdētu viņa smieklus.
Biroju