Nozagtie skūpsti. Kristīna Doda
noslēpumu.
Viņš izslēdza dienasgaismas spuldzi un paspīdināja lukturīti, kura koncentrēto staru slidināja pāri telpai, lai izceltos viss, kas izjauc ierasto kārtību. Nekā. Tikai… Rafe vēlreiz pievērsās režģim, kurā glabājas vīns. Putekļos vīdēja švīkas, turklāt – viņš, citu pēc citas pārbaudot, izvilka vairākas pudeles – etiķetes bija noslaucītas. Lai tās labāk saskatītu, vai?
Ļaundaris bija meklējis kaut ko konkrētu, turklāt darījis to rūpīgi. Ja nama saimnieces atgriešanās nebūtu viņu iztraucējusi, nonna pat nenojaustu par šo slepeno apmeklējumu.
Lai gan – viņa bija teikusi, ka saņēmusi sitienu ar metāla stieni, un to apliecināja viņas lauztā roka, tātad noziedznieks bija sagatavojies iespējamai sadursmei.
Rafe atlika pudeles vietā, vēlreiz paspīdināja visapkārt un izslēdza lukturīti.
Kāda vīna pudele šeit tika meklēta? Vai nonna to zināja? Varbūt viņa pati rūpīgi glabāja kādu noslēpumu?
Un kāpēc nepatikšanas bija sākušās tieši tagad?
9. nodaļa
Rafe apgāja apkārt mājai un atrada Brūku zvilnam uz lieveņa kāpnītēm, garās kājas izstieptas un atbalstītas pret apakšējo pakāpienu, galva un pleci uz lieveņa grīdas. Acis aizvērtas, seja pagriezta pret sauli.
No tēva viņa bija mantojusi ziemeļnieciski gaišu ādu. – Tu apsvilsi, – Rafe brīdināja.
– Krēms ar aizsargfaktoru SPF četrdesmit, – Brūka nepakustēdamās atbildēja.
Rafe pamāja ar galvu un apsēdās uz augšējā pakāpiena, elkoņi atbalstīti pret ceļgaliem, plaukstas vaļīgi saņemtas kopā. – Tu nogalināji cilvēku.
Brūka neatvēra acis. Nesatrūkās. – Nevajadzēja ilgu laiku, lai tu ievāktu šo informāciju.
– Es neievācu šo informāciju. – Rafem bija piemirsies, cik ļoti šī sieviete spēja kaitināt. – To man pastāstīja brāļi, lai es pēc iespējas ātrāk notvertu noziedznieku un tītos projām.
– Viņi mēģināja tevi aizbiedēt?
– Teica, ka man nevajagot pīties ar tevi.
Brūka pasmaidīja. – Tāpēc, ka tev varētu draudēt līdzīgs liktenis?
– Nē, tāpēc, ka tu pēc šāda pārdzīvojuma esot saudzējama.
Smaids pazuda. – Tas tā nav.
– Tātad tu nošāvi to vīru, aci nepamirkšķinot?
– Viņš to bija pelnījis.
Klusums ieilga. Parasti Rafe Brūku sastapa, tērpušos melnā žaketē, svārkos un augstpapēžu kurpēs, ar nevainojamu frizūru un rūpīgi uzklātu kosmētiku.
Bija tīkami vērot viņu tagad – kājās izbalējuši džinsi, kuros sabāzts pārāk liela izmēra balts, pogājams krekls, sārtās sporta kurpes nobružātas, šurpbraucot matus safrizējis pretvējš. Ja viņa vispār bija krāsojusies, kosmētika uzklāta teju nemanāmi.
Patlaban Brūkas izskats sauca atmiņā vidusskolas laikus un pirmo mīlestību… – Kur notika noziegums? – Rafe pārtrauca klusumu.
– Manējais vai viņa? – Joprojām vēsa. Joprojām savaldīga.
– Kur viņš tevi pārsteidza?
– “A” korpusā, uzkopšanas līdzekļu noliktavā ēkas ziemeļu daļā. Uzbrucējs aizsprostoja durvis, un es viņu nošāvu.
– Tu nēsāji sev līdzi ieroci. – Balss tonī nepārprotami jautās neticība.
– Jau vairākas dienas iepriekš mani mocīja neomulīga sajūta. Darbinieki ziņoja, ka teritorijā slapstoties aizdomīgs vīrietis, un Noa pateica skaidri un gaiši – bīstamā situācijā man vajagot aizstāvēt sevi. – Brūkas balss nepieauga skaļumā ne par kripatu. Acis palika aizvērtas, plaksti pat nenotrīsēja.
– Kā tu zināji, ka tas ložņātājs ir bīstams?
– Vai brāļi tev nepateica, ka viņš man draudēja ar nazi?
– Un tad tu viņu nošāvi.
– Tad es viņu nošāvu. – Jo viņš vicināja nazi.
– Ādas jaka, zābaki, tetovējumi un pīrsingi arī neliecināja neko labu. – Joprojām balss tonī ne miņas no vainas sajūtas vai satraukuma.
– Tātad tu viņu sašāvi, – Rafe atkārtoja, jo mēģināja panākt, lai Brūka reaģē tā, kā tas pieklātos šāda rakstura cilvēkam. – Viens šāviens? Divi?
– Es iztukšoju visu aptveri.
– Seši šāvieni? – To nu viņš nebija gaidījis. – Droši vien uzbrucējs bija pagalam jau ar pirmo.
– Ar pirmo es netrāpīju.
– Kaut arī tu aizsargājies un esi trenējusies šaušanā.
Brūka visbeidzot atvēra acis un paslējās uz elkoņiem. Rafem pievērstajā skatienā vīdēja aizkaitinājums. – Ko tu mani pratini, ja pats visu labāk zini?
– Ja neilgā laika sprīdī pret diviem man tuviem cilvēkiem tikusi vērsta vardarbība, es vēlos uzzināt visus sīkumus.
Brūka nopūzdamās uzslējās sēdus. – Todien es pārbaudīju, kā strādā viena no mūsu istabenēm. Medlina ir jauniņā, tāpēc es viņu paturu acīs. Viņa uzkopa istabas, es staigāju līdzi, devu padomus un norādīju uz kļūdām, bet vienā brīdī viņai pietrūka koka virsmu tīrīšanas līdzekļa. Es devos uz noliktavu, lai to atnestu, bet tas vīrietis iespraucās man līdzi un smīkņādams draudēja ar nazi. Es mēģināju runāt ar viņu, bet uzbrucējs metās man virsū. Tad es izšāvu.
– Kas notika, kad tu aizšāvi garām?
– Es kritu panikā. Šāvu vēl un vēlreiz, līdz sapratu, ka viņš ir beigts, bet ieroča aptvere tukša.
Rafe neticēja nevienam bezkaislīgā atstāstījuma vārdam. Tomēr pamāja ar galvu, it kā būtu noticējis. – Jādomā, ka tagad tevi naktīs moka murgi.
– Murgi? – Pirmo reizi Brūka šķita apjaušam, ka vēlams ne vien izstāstīt par notikušo, bet arī izrādīt emocijas, kas būtu līdzvērtīgas nesenajām izjūtām Sāras virtuvē, vēlreiz ieraugot uzbrukuma vietu un sakaltušās asinis.
– Pirmā reize, kad laupīju cilvēka dzīvību… jā. Joprojām acu priekšā redzu tā vīra seju. – Rafe pašļūca zemāk, lai apsēstos Brūkai līdzās. – No viņa kakla un krūtīm šļācās asinis, tās notraipīja arī mani; kad viņš sabruka zemē, es sapratu, ka šis cilvēks vairs nepiedzīvos rītdienu…
– Labāk viņš, nekā tu, – Brūka bilda. – Un labāk tas puisis, nekā es.
– Protams. Un tomēr, atšķirībā no saviem vecākiem, tu neesi armijas cilvēks. – Rafe pastiepa roku un pievilka Brūku sev klāt. Tad atlaidās uz kāpnītēm un noguldīja viņu sev uz krūtīm. – Ja cilvēks spiests atcerēties asiņainu slepkavību, lai cik attaisnojamu iemeslu dēļ izdarītu, viņam noteikti nepieciešams mierinājums.
– Protams. – Brūka mēģināja atsvabināties, tomēr ne īpaši dedzīgi, itin kā lāgā nesaprastu, kā šobrīd pieklātos izturēties. – Bet ne tavs mierinājums.
– Manējais daudz vairāk, nekā jebkura cita cilvēka. Jo es tevi pazīstu tā, kā neviens visā pasaulē. – Rafe aplinkus ļāva noprast, ka zina par viņas meliem.
Vai Brūka saprata mājienu?
Laikam