Nozagtie skūpsti. Kristīna Doda
bešā.
– Tātad noziedznieks valkājis cimdus un nebūt nav parasts narkomāns, kas zog, lai dabūtu nākamo devu. – Rafe uzlūkoja brāļus; atzvēlušies pret sienu, abi vaikstījās par nebaudāmo dziru.
Iedzēris malciņu, viņš nosprieda, ka tik ļauni nemaz nav. Kafija bija rūgta un pliekana, bet vismaz karsta.
Tiesa, ko viņš no tā sajēdza? Kirgizstānā uz katra stūra neatrodas Starbucks kafejnīcas.
– Un ja nu Braienam taisnība? Ja nu noziegumu izdarījis kāds, kas nejauši ieklīdis mūspusē? – Noa šķita nomierinājies, kaut arī, spriežot pēc izskata, pēdējās dienas bija aizvadījis nerimtīgu raižu ēnā.
– Tādā gadījumā nonna par mums nebaiļotos. – Rafe atcerējās viņas sacīto: “Viņiem ir naži. Viņiem ir šaujamie. Pagājuši tik daudzi gadi, bet viņa dusmas nav rimušas…” – Kam īsti dusmas nedod miera? Vai Marino klanam?
– Viņiem nesavaldība ir asinīs, toties pietiek godaprāta nebrukt virsū vecām dāmām, – Noa iebilda. – Toties vecais un ļaunais riebeklis Džozefs Bjankini ir palicis pēdējais savā ģimenē, un es nudien nesaprotu, kālab viņam vajadzētu sākt visu no jauna.
– Tādā gadījumā saki, par ko viņa runāja? – Rafe neatlaidās.
5. nodaļa
– Smadzeņu satricinājuma dēļ nonnas runāšana… bija nesakarīga. – Eli iemeta pusizdzerto kafijas trauciņu atkritumu tvertnē.
Rafem sažņaudzās sirds. – Bet viņa taču atlabs, vai ne?
– Protams. – Tomēr Eli izvairījās no brāļa skatiena.
Rafe arī pats šo to saprata no smadzeņu satricinājumiem. Bija saskāries ar tiem kaujas apstākļos un droši vien zināja tikpat daudz cik mediķi. Bīstama lieta. Varētu nejautāt, bet viņš izmisīgi alka saņemt apliecinājumu, ka viss būs kārtībā. Jo vēlējās būt drošs, ka vecāmāte atgriezīsies savā ierastajā dzīvē un sirsnīgi sagaidīs mazdēlu ikvienā mājās pārbraukšanas reizē. – Vai notikuši citi tamlīdzīgi uzbrukumi Belaveli, Sonomā vai Napā? – viņš pavaicāja.
Abi brāļi reizē papurināja galvu.
– Skaidrs. – Visticamāk, šis bijis plānots noziegums. – Ko nonna jums pastāstīja par uzbrukumu?
– Šīs nedēļas notikumus viņa neko daudz nepiemin. – Noa iekārtojās vienā no plastmasas krēsliem. – Toties līdz pēdējam sīkumam atceras visu, kas noticis pirms piecdesmit deviņiem gadiem.
– Un kas notika pirms piecdesmit deviņiem gadiem? – Rafe jautāja.
– Viņa apprecējās. – Noa izstiepa kajas.
– Un palika stāvoklī kāzu naktī. Tavu ķezu, – Rafe piebilda.
– Pēc deviņiem mēnešiem nāca pasaulē mūsu tēvs. – Eli sejā pavīdēja tā pati izteiksme, kas brīžos, kad bija patrāpījies nogaršot sliktu vīnu.
– Varbūt bez šīs jums zināma arī kāda cita nebūšana? – Rafe jautāja.
Brāļi atkal papurināja galvu.
Noa izteica skaļi to, kas bija prātā visiem trim. – Vai tad ar šo nepietiek?
Gavino di Luka bija Sāras vienīgais dēls, piecdesmit astoņu gadu vecumā joprojām pārāk izskatīgs, lai pašam tas nāktu par labu.
Tomēr jautājumus vajadzēja uzdot, un Rafe to darīja. – Kur tad kavējas mūsu vecais? Kāpēc nav ieradies?
– Filmējas Taizemē. Viņš nemitīgi zvanījās līdz brīdim, kad nonnas stāvoklis stabilizējās, bet atbraukt neesot iespējams filmēšanās grafika dēļ. – Noa cinisms bija griezīgs kā stikla šķēpeles. – Un viņam ir jauna…
– Sieva? – Rafe iemeta starpā. – Draudzene, – Noa izlaboja.
Rafes balsī ieskanējās Noa cinismam līdzvērtīgs tonis. – Ļauj minēt. Viņai ir divdesmit gadu.
– Nē, šoreiz ir runa par vecāku sievieti. Viņai ir divdesmit septiņi. – Noa smaidā nemanīja humoru. – Šajā ziņā tēvs jēgu pārvērš par īstu nejēdzību.
– Gluži kā mēs visi, – Rafe nomurmināja.
– Tieši tā. – Noa apņēmīgais tonis liecināja, ka jaunākajam brālim pašpārliecības netrūkst. – Ābols nekrīt tālu no ābeles. Mēs visi trīs to pierādām.
– Runā tikai par sevi, – Eli iebilda. – Savas dēciņas es turu slepenībā un nekad neieķēpājos tajās līdz ausīm.
– Labi jau labi, tu mums esi tas prātīgais, – Noa piekāpās. Tas bija nepārprotams mājiens, ka vidējais brālis gan tāds nav.
Tāpēc Rafe mainīja sarunas tematu. – Vai di Luku ģimene ir apsvērusi iespēju ziedot slimnīcai modernu kafijas automātu “viss vienā”?
– Vispirms šādai ierosmei jāgūst atbalsts slimnīcas valdē, – Eli kodīgi izmeta.
– Nu un? – Rafe nesaprata.
– Valdes priekšsēdētājs ir viens no Marino ģimenes, tās darbā iesaistīts arī Džozefs Bjankini, tāpēc… – Eli paraustīja plecus.
Sāncensība starp trim ģimenēm bija aizsākusies pirms vairāk nekā gadsimta, un visas trīs turpināja to stūrgalvīgi lolot arī pēc pārcelšanās uz Ameriku.
– Kāpēc Džozefs Bjankini vēl nav miris? – Rafe painteresējās.
– Viņš būtu miris, ja pasaulē valdītu taisnība, bet vecais smerdelis joprojām knosās pa savu smalko namu un auro uz bērniem, kas čiepj apelsīnus viņa dārzā. – Noa savulaik bija viens no šiem čiepējiem, un šī iemesla pēc Sārai nācās paciest visai nejauku telefona sarunu.
– Un Marino? – Rafe jau iepriekš zināja atbildi.
– Viņi turpina zagt Bjankini apelsīnus. Sasodīts… – Eli pašūpoja galvu pa daļai nosodījumā, pa daļai apbrīnā. – Viņi zog mūsu vīnogas. Uzdzīvo ballītēs, kas beidzas tikai tad, kad ierodas poliči. Rīko dragreisus uz pavalsts ceļiem. Un tās vēl ir tikai vecākās paaudzes izdarības.
Rafe iesmējās, bet Noa teica: – Rodas iespaids, ka mums līdzās Kalifornijā mitinās neaptēsti itāliešu lauķi.
– Toties viņi vismaz konsekventi turas pie sava dzīvesveida, – Rafe atzina.
Bjankini un di Lukas ieradās Amerikā kā visnotaļ cienījamas ģimenes.
Marino gan ne, viņus izraidīja Itālijas varas iestādes. Drošāk gan bija nepieminēt nedz šo faktu, nedz arī to, ka viņi tika pie naudas, alkohola aizlieguma laikā dzenot kandžu, vadot publiskos namus un apšaubāmas reputācijas bārus.
Bāri Marino piederēja līdz šai dienai, bet no pārējiem rūpaliem viņi bija atbrīvojušies. Vismaz, cik Rafem bija zināms. Ielējis sev vēl tasi kafijas, Noa nobaudīja dzērienu un žēlabaini novaidējās.
– Varbūt tādā gadījumā, ja mēs izteiksim vēlēšanos ziedot slimnīcai kafijas automātu, to izdarīs viņi? – Rafe ieminējās.
– Varbūt. Patlaban Marino nokaitinājis tas, ka di Luku Miele Cabernet Port laupījis tiem iespēju vīndaru festivālos iegūt zelta godalgas. – Noa uzsmaidīja vispirms Rafem, tad Eli.
– Smalki. – Rafe pameta ar galvu uz vecākā brāļa pusi. – Pamatīgi iekabināji viņiem, vai ne?
– Izdarīju